Pašmāju eksperimentālā roka vienība “Mona De Bo” iekaro savu klausītāju sirdis bez vārdiem, bet viņu mūzika ir saprotama arī aiz Latvijas robežām. 29. martā “Monas De Bo” ritmi, bezritmi un lēnās skaņas struktūras skanēs Rīgā koncertzālē “Palladium”.

Lasītākie

Krievijā valda histērija: izbojāta Putina inaugurācija 174

TV24

Vai rudenī tiks palielinātas pensijas? Saeimas deputāts par plānotajām izmaiņām pensiju aprēķinā

“Krievi mūs burtiski aprīs!” Ukraiņu komandieris skaidro iespējamās kara pauzes briesmas

Lasīt citas ziņas

Piedalīties mūziķi aicinājuši arī savus draugus – lietuviešu akadēmiskās mūzikas komponista un mūziķa Artura Bumšteina kvartetu “Friends of Edgars”.

“Mona de Bo” izveidojās 2005. gada nogalē, kad kopā sanāca divi Edgari – Latvijā atzītais ģitārists Edgars Rubenis un Edgars Eihmanis, lai izveidotu bungu un “ģitārvokāla” duetu, abi joprojām ir grupas kodols un sirds mehānisms.

Ziemeļkorejā izdota jauna dziesma, kura slavina tās līderi kā “draudzīgu tēvu”

Vīrs pārdzīvo, ka esmu augstākā amatā. Kā izglābt attiecības?

Agresorvalsts Krievija plāno uz paralimpiskajām spēlēm Parīzē sūtīt vairāk nekā simts sportistus

Trīs gados kopš “Mona de Bo” dibināšanas brīža grupas karjera gāja augšup ļoti strauji. “Mona De Bo” izdeva savu debijas albumu, piedalījās mūzikas konferencē SXSW, kas katru gadu notiek Amerikā, tika pamanīti BBC radio, devās vairākās starptautiskās koncerttūrēs un pat sarakstīja partitūru izrādei.

Grupas sirds un dvēsele ir E. Rubenis, kura interese par ģitārspēli aizsākusies ar blūzu, skolojies pie Valda Indrišonoka un arī pašmācības ceļā. Edgars izspēlējies vairākos muzikālos projektos, tostarp “Driving South” un popmūzikas projektā “Mofo”.

“”Mona De Bo” ir pēdējā laika pastāvīgākā vienība, jo pašlaik mani interesē notikumi skaņu pasaulē, ko vairs nevar uztvert kā skaņdarbus vai dziesmas, bet drīzāk – abstrakti,” stāsta Edgars. “Visu laiku bijis izpētes process, interese par dažādiem mūzikas novirzieniem. Grūti pateikt, vai apstāšos pie kaut kā viena un pateikšu, lūk, šis ir tas, pie kā palikt.”

Pašlaik “Monas De Bo” mūziķu sastāvs, pašu dalībnieku vārdiem, ārēji līdzinoties te klasiskai rokgrupai, te kamerorķestrim. “Ar laiku konkretizējās doma, ka gribas spēlēt mūziku, ko nevar nospēlēt divatā, tādēļ aicinām viesmūziķus – Paulu Grīnhofu, Arni Račinski, Dāvi Burmeistaru. Ir arī pūtēju “sadaļa”, kurā muzicē gan Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra, gan Nacionālās operas mūziķi,” skaidro Edgars.

2009. gada vasarā, pēc gandrīz gadu ilga pārtraukuma, “Mona De Bo” atsāka savu darbību un, pieaicinot viesmūziķus un paplašinot skaņu arsenālu ar taustiņinstrumentiem un pūšaminstrumentu sekciju, pievērsās jaunradei, par pamatu ņemot “drone” (nepārtrauktā skaņa) estētiku, kam ierosme lēnos ritmos, bezritmos un skaņas struktūras niansēs, kādu rada, piemēram, savulaik festivāla “Skaņu mežs” viesmūziķi, “drone” metāla vienība “Sunn O”. Tika radīts jauns materiāls, kas vasaras beigās apvienojās grupas otrajā studijas ierakstā “Nekavējies, šīs ir spēles ar tevi”, kļūstot par instrumentālu projektu.

Šogad janvārī tika izdots grupas trešais albums “Pag pag”, kurā ietverti pieci skaņdarbi, kas tēmu ziņā turpina “Mona De Bo” iepriekšējā albuma lēno ritmu un blīvā skanējuma tendences. Arī šeit vienīgais verbālais teksts ir muzikālajam materiālam pievienots pavadošais E. Rubeņa teksts: “Upes tālajā krastā brūkošais prāts saprot un atkāpjas. Sirds saka: pag pag, es jau nāku.”

Saukt “Monu De Bo” tikai par eksperimentālo roku nozīmē piezemēt to, ko uz skatuves uzbur šī mūziķu kompānija, kas lika dzejniecei Andrai Manfeldei izsaukties – metāls ir miris, lai dzīvo “Mona De Bo”! “Uzskatu, ka šī joprojām ir rokmūzika, jo izmantojam klasiskus instrumentus – bungas, basu, ģitāru, tāpat kā rokmūzikas pirmsākumos. Jaunajā materiālā ir pievienotas trokšņu lietas, kaut kādā mērā tās var saukt par netradicionālām. Meklējam to, kas ir interesants, kas mums liekas svaigs.”