Mobilā versija
Brīdinājums +0.5°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
1. augusts, 2013
Drukāt

Monika Zīle: daži desmiti miljonu šurp vai turp – kāda starpība?

Foto-LETAFoto-LETA

Tā nu ir sagadījies – vasaras pilnbriedā, kad vajadzētu celt acis pret debesīm un uzpildīties ar kosmiskās dzīles noslēpumaino spēku, galva smagi liecas uz leju. Kur te laika pievērsties dzejnieku apjūsmotajai augstajai tālei, ja līdz vidum esi iestidzis neatbildētu jautājumu brikšņos.

 

Tie nav šādi tādi džungļi, bet, dainu valodā runājot, “pilni zelta, sudrabiņa”. Minētos dārgmetālus nacionālajā valūtā konvertējot, veidojas ļoti nopietnas summas, ko dažāda ranga amatpersonas – izteiksmes krāsošanai ņemsim žargonu – pakāsušas nezināšanas, kompetences trūkuma vai bieži sastopamā pofigisma pēc.

Sāksim ar mazāko summu – sešiem miljoniem, kuru Izglītības un zinātnes ministrijā trūkst solītajam pedagogu algu palielinājumam. Īlens no maisa ar troksni izlīda vasaras sākumā, taču bijušais ministrijas vadītājs Roberts Ķīlis attrauca: nu gan jaunums – šī ķibele bija zināma jau krietni agrāk. Un kurš vainīgs? Hmm… tagadējais ministrs saskatās ar demisionējušo. Abi ir vienisprātis, ka nav jāpublisko grēkāža vārds. Gan jau valdība reformu tālākai šķipelēšanai nepieciešamo summu saskrāpēs. Pasaulē ir tik daudz miljonu, seši turp vai šurp, sacītu uz jumta dzīvojošais lidonis Karlsons.

Šī pasaku vīra namiņā, ja atceramies, bija lērums mantu, ko īpašnieks šķiroja pēc savas gaumes – priekšmeti uz naglām pie vienas, daikti – pie otras sienas. Lietošanas burzmā daikti mēdza nokļūt pretējā nometnē, kļūstot par priekšmetiem, un otrādi. Ja draugs Brālītis gribēja zināt, kas tagad ir kas, Karlsons strikti paziņoja: “Tad es nepiedalos!”

Gluži kā tagad no komentāriem atsakās savulaik finanšu ministra amatu pildījušais Einars Repše, kura faksimils rotā bēdīgi slavenā “Liepājas metalurga” modernizācijai piešķirto valsts galvojumu.

Velti gaidīt no citādi valodīgā vīra paskaidrojumu, kāpēc viņš Valsts kases dotajā “Metalurga” darbības vērtējumā pirms paraksta likšanas zem galvojuma saskatīja mīnusu vietā plusus. Bet pēc Karlsona principa nav starpības – kas vakar bija daikts, šodien jau ir priekšmets. Nupat par šo mainību valsts noskaitīja itāļu bankai 47 miljonus latu. Finanšu ministrijā nolēmuši tos neapraudāt, bet vienoties ticībā dažās arābu pasakās sastopamajam brīnumam, ka skursteņos ierakstītā nauda mēdz atgriezties.

Privatizācijas plaukumā bieži dzirdējām apgalvojumu, ka valsts ir slikts saimnieks un ar biznesu tai nav jāķēpājas. Zem šī karoga soļojot, Latvijā zaudētas Ķemeru un Baldones sanatorijas, kuru veiksmīga darbība varēja ienest valstij miljonus. Bez lielas piepūles iespējams atrast savulaik slēgtos šo kūrortu pārdošanas līgumus ar attiecīgu amatpersonu parakstiem. Ir apskatāmas likumu sviras, ar kuru palīdzību pieskatāma līgumos minēto solījumu izpilde, tāpat valsts noslēpuma bruņas neliedz iepazīt kūrortu vērtības par sviestmaizi ieguvušo darbības uzraugu godavārdus. Bet nevienam nav jāuztraucas, ka varētu saukt pie atbildības. Ja nu pēkšņi Saeimas valdošā koalīcija gribētu sev piekabināto tiesiskuma jēdzienu attaisnot ar notikušā izmeklēšanu, tā neglābjami nomaldītos un iestrēgtu brikšņos. Gan pieļauju, ka izmeklēšanas gaitā tiesiskuma koalīcijas skropstas samitrinātu neviltota lepnuma asara: piķis nerāvis, kādi mēs ziķeri – neba katra valsts prot vienā baltā gabalā sev izsniegt rēķinus par manipulācijām ar daiktiem un priekšmetiem!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+