Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
30. maijs, 2013
Drukāt

Monika Zīle: Nebūtu taisnīgi nepilngadīgu varmāku dēļ sodīt skolas direktori

Foto - LETAFoto - LETA

Mācību gadam izskanot, pierasti noklusīs skolās sastopamās vardarbības publiski akcentējumi. Pedagogi nu uzelpo cerībā, ka nevaldāmie visu noteikumu pārkāpēji vasarā kļūs līdzsvarotāki vai mainīs dzīves un galvassāpju darīšanas vietu, bet kaušļu traumētie atkopsies un 1. septembrī smaidot gribēs kāpt zinību kalnā.

 

Cerams, garajās brīvdienās Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTI) un Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) speciālisti vēsā prātā izsvērs nupat plaši apspriesto incidentu Jaunjelgavas vidusskolā un secinās, ka šajā gadījumā nebūtu taisnīgi atvēzēties skolas direktores sodīšanai.

Diemžēl Latvijas izglītības jomas likumi un noteikumi, iztopot dažādiem bērnu tiesību pseidoaizsargiem, šobrīd izskatās uzrakstīti un tulkoti tā, ka pirms vardarbības fakta publiskošanas skolas vadībai gandrīz jāmeklē advokāts, lai izvairītos no apvainojumiem pedagoģiskā nemākulībā un citos grēkos. Nepilngadīgajiem varmākām aizstāvji sarodas bariem nesaukti.

Cerams, arī manu Rīgas paziņu mazmeita pēc garās atpūtas vairs nesatrauks vecākus ar izdomātu kaišu simptomiem, slēpjot nevēlēšanos iet uz skolu. Sākumā tā bija mīkla: ja bērna sekmes tuvu teicamajam un nepastāv saskarsmes problēmas, tad kāpēc? Galu galā noskaidrojās pēkšņo galvas un vēdera sāpju kopsaiste ar klasē redzētajām vardarbības izpausmēm – tās meiteni pašu nebija skārušas, tomēr garīgi traumēja un iedzina bailes. Vecāki domā, ka tas bijis skolas nomainīšanas iemesls dažiem citiem bērniem, tomēr šim paraugam sekot ģimene kavējas. Jo nevar galvot, ka jaunajā klasē priekšā nebūs veseli trīs citu iekaustīšanas entuziasti, nevis tikai pārītis jau labi zināmo, kam noteiktas runasstundas ar psiholoģi. Grūti spriest, cik tās sekmīgas, jo varmācības nosliecēs ir daudz pētīti un joprojām tumši ūdeņi. Bet viens no abiem psiholoģes pieskatāmajiem nupat nonācis likumsargu redzeslokā par velosipēda zādzību, tā ka varbūt… Nuja, šīs nejaukās domas vecāki cenšas glabāt aiz atslēgas un, pietiekami situēti būdami, nolēmuši meklēt speciālistu sava bērna psiholoģiskā līdzsvara uzturēšanai.

Nonākam pie gluži likumsakarīga jautājuma: kas vispār notiek maza cilvēka dvēselē, diendienā atrodoties līdzās gruzdošai vardarbības ugunij? Par cietušiem sauc un kādu nekādu palīdzību piedāvā dūri sejā vai ar kāju pa vēderu dabūjušajiem.

Bet klajiem pāridarīšanas incidentiem skolā vienmēr ir pulks liecinieku. Viņi būtībā arī pieskaitāmi cietušajiem, taču nav gadījies dzirdēt par mērķtiecīgu un regulāru psihologa darbu ar visādi normāliem skolēniem, kam tikai “palaimējies” būt vardarbja (u) klasesbiedriem.

Ņemot vērā bērnu psihes īpatnības, viņi ļoti ātri kļūst par līdzatkarīgajiem, kuriem tāpat nepieciešama palīdzība. Daļa pieaugot saviem spēkiem atbrīvojas no vardarbības sārņiem, bet ne mazums diemžēl, kā liecina jauniešu izdarītie smagie noziegumi, tos paņem līdzi turpmākajās gaitās. Jā, un kā tad skolotāji, vai viņi nav cietušie?

Mūsu izglītības un zinātnes ministriem nav trūcis ideju par mācību programmām pieaudzējamām disciplīnām, sākot no gluži jēdzīgām līdz absurdām. Bet skolās izplatījusies vardarbība, lai gan mācību iestādēs to mēģina neafišēt labi izskaidrojamu iemeslu pēc – malējais un vainīgais pēc “ekspertu” atzinuma taču gandrīz vienmēr būs “citādo” audzēkni nesapratušais pedagogs! –, ar nesodāmības apziņu bruņoto klātbūtne vairs nevis klusītēm mudina, bet kliegtin kliedz būvēt valsts apmaksātu psiholoģiskas aizsardzības cietoksni bērniem, kurus vēlamies redzēt izaugam līdzjūtīgus, atbildīgus un cilvēkmīlošus.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+