Latvijā
Sabiedrība

Monika Zīle: (Ne)tēvu parādu miljoni 0


Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto: Shutterstock

Mēdz būt dīvainas sagadīšanās – aizvadītajā svētdienā, kad valstī ar īpašiem pasākumiem akcentēja tēva lomu ģimenē un bērna personības veidošanā, informatīvajā telpā izskanēja lakonisks vēstījums, ka pagājušajā mēnesī pēc Uzturlīdzekļu garantijas fonda (UGF) ierosinājuma likumā noteiktajā kārtībā transporta līdzekļu vadīšanas tiesības atņemtas 47 alimentu nemaksātājiem. Ziņu droši drīkst paplašināt ar piebildi – pie stūres nedrīkstēs sēsties gandrīz pieci desmiti savu galveno pienākuma nepildījušu tēvu, jo 95 procenti no apmēram 38 tūkstošiem alimentu nemaksātāju ir vīrieši.

Ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju skaitu, ļoti iespaidīgs cipars, turklāt ar noturīgu palielināšanās tendenci, ja aplūko UGF darbības laiku. Fonda otrajā pastāvēšanas gadā (tas bija 2005.) valsts maksāja uzturlīdzekļus bērniem 9780 neapzinīgo vecāku vietā un turpmākajā periodā bezatbildīgo pulks četrkāršojies. Tajā netrūkst savdabīgu rekordistu – patlaban «uzvar” kāds 1981. g. dzimušais vīrietis, kura parāds vairākiem bērniem (patiesībā – valstij!) sasniedzis jau 80 000 eiro.

Kaut gan UGF amatpersonas pie katras izdevības atkārto, ka vecāku pienākumu ignorējušajiem nav pamata cerēt uz grēku piedošanu un viņu vietā maksātā atgūšanai valsts izmanto arvien jaudīgākus līdzekļus, pat neglābjams optimists ar skepsi uzlūko iespēju atgriezt budžetā 264 miljonus eiro, kas fonda pastāvēšanas laikā tērēti “aizmirsto bērnu” vajadzībām. Statistika liecina, ka lauvas tiesa šīs naudas vienkārši jāuzskata par valsts labdarību.

Piemēram, šogad jūlijā UGF izmaksājis 4,1 miljonu eiro, bet regresa kārtībā atgūti nepilni 700 tūkstoši. Šo summu fondā uzskata par labu rādītāju, ko veicinājusi pret alimentu nemaksātājiem paceltā jaunā rīkste – autovadītāju tiesību atņemšana. Gadiem aizmirsto pienākumu ar steigu sākuši pildīt trīs tūkstoši vecāku un pieci simti apstiprinājuši parāda dzēšanas termiņus.

Saistītie raksti

Līdzīga sarosīšanās bija vērojama pēc alimentu parādnieku publicēšanas UGF mājaslapā. To tiesībsargs sekmīgi apstrīdēja Satversmes tiesā, kura piekrita viņa viedoklim, ka dzegužvecāku publiska pieminēšana varētu traumēt viņu pamestās atvases. Lai gan šī līmeņa soģu spriedumus komentēt nemēdz, pārdomas nav liegtas. Jo iznācis tā, ka nu bezgoži slēpjas aiz saviem likteņa ziņā atstātajiem bērniem no sabiedrības vērtējuma. Bet, runājot godīgi, tas attiecībā uz alimentu bēguļiem ir tikpat neviennozīmīgs kā augšminētais tiesībsarga solis.

Tie paši modrie ļaudis, kas ļoti kaismīgi uzmana amatpersonu un politiķu tēriņus – bez šaubām, tas ir apsveicami – un grasi valsts naudas sev paņēmušajiem pieprasa bargus sodus, alimentu nemaksātājā saskata vien nelaimes putnu un nereti palīdz viņam slēpt ienākumus. Nezin kādēļ cilvēkiem neienāk prātā – valsts, uzturēdama šādu (ne)tēvu bērnus, tērē arvien lielākas summas, kurām atrastos pielietojums izglītības jomā, veselības un sociālajā aprūpē. Patiesībā ikviens alimentu nemaksātājs bezkaunīgi gramstās pa savu ­līdzpilsoņu maciņiem.

LA.lv