Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Piektdiena, 2. decembris, 2016
26. jūlijs, 2013
Drukāt

Monika Zīle: pirmās vijoles lāsts politikā

Foto-LETA/AFPFoto-LETA/AFP

Latvijas politikā valda skaidri izteikta sīksaimniecību uzturēšanas tendence.

 

Lai gan vasaru arī Latvijā pieņemts dēvēt par kluso laiku politikā un skaļas aktivitātes tur tiešām nenotiek, patiesībā tas ir šķitums. Pašvaldības vēlēšanu uzkurinātā rosība nebūt nav noplakusi. Drīzāk otrādi – tā uzņem apgriezienus un izpaužas formās, kuras pazīstam arī pēc redzētā citos brīžos pirms Saeimas vēlēšanām. Te un tur spraucas ārā noglabātie koalīcijas partiju savstarpējās neuzticēšanās īleni, ko mīļā miera labad vairs tik modri nepieskata. Jo nav jēgas tam šķiest spēkus – 
drīz tagadējie partneri tapinās katrs savu vēlēšanu listi, no sabiedrotajiem pārtopot sīvos konkurentos. Sāncensības ugunij degmaisījumu pielej murdoņa aizkulisēs, kur zābakus piemērī jaunu politisko spēku rindās iesaukti rekrūši.

Vārdu sakot, ne mazāko snaudas pazīmju. Fonā “Vienotības” priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa publiski skumst par mūsu valsts politisko spēku sašķeltību, bet jaunievēlētais Reformu partijas (RP) galvasvīrs Edmunds Demiters ne sevišķi pārliecinoši tēlo pamatīgu sūci dabūjuša kuģa drosmīgu kapteini, kurš zina glābšanas mantru un spirgta ceļavēja piesaistīšanas buramvārdus. Ja ieklausās 11. Saeimas valdošās koalīcijas abu lielāko partneru retorikā, tad patiesībā tur gandrīz nav pretrunu – 
gan “Vienotībai”, gan RP rūp Latvijas iedzīvotāju labklājības līmeņa celšana, reģionu uzplaukums, jaunas darba vietas, latviešu valodas pozīciju drošība, nacionālās identitātes stiprināšana un kultūras zieds. Šķiet, tādu lielu mērķu vārdā būtu vērts likt malā – vismaz uz kādu laiku – domstarpības par ostu apsaimniekošanu un dažus līdzīgus ķildu asnus. Bet diezin vai to pieredzēsim, pirms pūcei aste uzziedēs. Jo Latvijas politikā valda skaidri izteikta sīksaimniecību uzturēšanas tendence: labāk skops zemes ielāpiņš ar stutēm ieskautu mājeli krūmmalā, toties pēc papīriem skaities saimnieks, kam teikšana tādu pašu vidū.

Šādas domāšanas augsnē dzimst un katru vēlēšanu gaisotnē sacero šķietami jauni politiski spēki, kuru rindās manām arī pa skuju taku nesen aizgājušu partiju tribūnus.

Nesen kādā sadzīviskā diskusijā dzirdēju ļoti trāpīgu secinājumu: nacionālas valsts intereses apkalpojoša nopietna, daudzskaitlīga politiskā spēka izveidošanos Latvijā traucē pirmās vijoles lāsts. Proti, pārāk plašs loks pretendē uz partijas līdera amatu. Katrs taisa savējo, lai vēlēšanās ietu ar pirmo numuru. Kas iznāk?… Esam jau pieredzējuši – nereti ar skaļiem lozungiem sevi pieteikušas partijas pulcinātāja un vadītāja ambīcijas, kas ir daudz lielākas nekā praktiskā varēšana. Neizdodas paleju uzart, par kalnu gāšanu pat nerunājot, un zvaigzne noplunkšķ peļķītē.

Uz pašreizējo politisko spektru lūkojoties, gribas sacīt, ka jēdzienu par kalpošanu tautas interesēm visskaidrāk iemieso reģionālās partijas. To runasvīri reāli bīda pilsētas vai novada ekonomiskās sviras, labi apzinoties arī savas ietekmes lauciņu. Vēlētājs tuvplānā redz kā veiksmes, tā neizdošanās, uz ilgu apvārdošanu var necerēt. Ir viedokļi, ka uz šī resursa bāzes beidzot varētu tapt ietekmīgs politisks ilgdzīvotājs valsts mērogā. Laba doma, taču pagaidām der vienīgi vīzijai par nākotni, kur politikā ejošie vairs tik uzkrītoši negrūstīsies pie partiju spices amatu dalīšanas.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+