Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
21. jūnijs, 2013
Drukāt

Monika Zīle: Pirmsjāņu šausmenes

Foto - LETAFoto - LETA

Šausmu filmu nokrāsā ietonētie mazie teatrālie uzvedumi, kurus Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) tradicionāli piedāvā pirms Līgo svētkiem, ir dzērājšoferu skaita samazināšanas plāna sastāvdaļa, un biedēšanas elementi – saplacināto automašīnu grausti, invalīdu rati, asiņu peļķes, bēru mūzika un šogad reāls zārks – droši vien savu padara.

 

CSDD ir pamats runāt par pirmsjāņu kampaņu veiksmi: pēdējo gadu vasaras saulgriežos uz valsts ceļiem iztikts bez alkohola upuriem. Taču, manuprāt, daudz jaudīgāk nekā drūmie rekvizīti iedarbojas vienkāršais Ceļu policijas vēstījums: “Mēs būsim visur!” Kaut gan autovadītāji zina policijas resursus un šo “visur” noklausās smīnot, Jāņu periodā patiešām gadījies redzēt “oblavas” ne tikai uz šosejām, tāpēc ar siltu galvu labāk pie stūres nesēsties. Pēc pastiprinātā kontroles cēliena policijas tvērienam atslābstot, svārstīgie pārstās saspringt un atkal gādās nepievilcīgo statistiku, kas Latviju bīda nedrošas satiksmes zonā.

Pērn valstī iereibuši autovadītāji izraisīja 514 avārijas, kurās bojā gāja 25 cilvēki un 277 guva dažāda smaguma traumas. Šogad piecos mēnešos jau 204 avārijas ar žūpīgiem stūrmaņiem. Speciālisti izskaitļojuši galveno dzērājšoferu slāni – to veido 21 – 34 gadus veci stiprā dzimuma pārstāvji. Uz šīs grupas rēķina 41 procents visu reibumā izraisīto satiksmes negadījumu.

Kāpēc viņi un arī citi, neraugoties uz iespaidīgajiem sodu naudas cipariem un citām sankcijām, tomēr sēstas dzēruši pie stūres? Ir gadījies dzirdēt krāšņus pašu vaininieku paskaidrojumus, sākot no blēžu romāna sižetos iederīgām apstākļu sakritībām ar mistikas elementiem, līdz bezkaunīgai sava netikuma nodēvēšanai par protestu pret valdības politiku. Daži atļaujas būt lakoniski: eh, iekritu! – netieši apstiprinot, ka braukšana reibumā nav retums. Kunga prātā pieķerti kā no bērna vieglprātības neizkūņojušies jaunekļi, tā nobrieduši vīri, kam sēdēšana pie stūres ikdienas maizes darbs. Ja alkohola kāre stiprāka nekā bažas par iztikas avota zaudēšanu, tad acīmredzot darīšana ar slimību un var tikai nojaust kontroles vārgumu autosaimniecībās, kuru caurlaidi bez problēmām šķērso potenciālie slepkavas līdz brīdim, kamēr aptur policija vai avārija.

Nevar noliegt, ka principā sabiedrības attieksme pret dzeršanu pie stūres mainās: 2003. gadā policija ar promilēm uz ceļa satika 15,6 tūkstošus autovadītāju, pērn – gandrīz trīstik mazāk. Publiskā vietā skaļi dižoties ar braukšanu “ķēmā” vairs neskaitās labais tonis un atdarināšanas vērts paraugs. Taču aukstas tirpas pārskrien mugurai, uzlūkojot satiksmes negadījumu upuru skaita salīdzinājuma tabulas: šogad par tik un tik mazāk (vairāk) nekā citā līdzvērtīgā periodā, kas procentos savukārt būs… Jā, tāda ir statistikas valoda, kuras bezkaislīgumam piemīt zināms cinisms.

Aiz katra no tiem 25 pērn dzērāju izraisītajās asinspirtīs mirušajiem un gandrīz 300 sakropļotajiem ir ģimeņu un vispārcilvēciskas traģēdijas, ko nemīkstina pat visvarenais laiks.

Kas attiecas uz joprojām lielo dzērājšoferu skaitu, tad viens no tā saglabāšanās iemesliem, manuprāt, ir mūsu sabiedrībā sakņotais tiesiskais nihilisms. Tā izpausmes redzamas uzņēmējdarbībā, diemžēl nav metušas līkumu arī Temīdas templim un ar kādu no daudzajiem starojumiem ietekmē arī satiksmes noteikumu ievērošanu. Protams, ir gluži amizanti aplūkot satiksmes ministru aiznaglojam simbolisko zārku Jāņu alum dzīvību ziedojušajam šoferim (tfu, tfu!). Bet gribētos valdības ļaudis ikdienā redzēt biežāk un pārliecinošāk skaidrojam, ko valsts tiesiskums nozīmē katram no mums, un godīgi atzīt, ka likuma roka ne visus mēra ar vienādu olekti.

CSDD kampaņas “Ja dzer, tad nebrauc” reklāmas klips.

{source}
<iframe width=”640″ height=”360″ src=”http://www.youtube.com/embed/N6Evcu-TioY” frameborder=”0″ allowfullscreen></iframe>
{/source}

Atklāj CSDD kampaņu “Ja dzer, tad nebrauc”

{gallery id=”1824″}

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+