Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
23. septembris, 2013
Drukāt

Monika Zīle: politiskajām komandām īsi rezervistu soliņi, jauno paaudzi neaudzina

Foto - LETAFoto - LETA

Einara Repšes atgriešanās politikā tās analītiķiem, vērotājiem un komentētājiem ir kā no tirgus atnests pārtikas iepirkumu maiss – var celt produktus ārā citu aiz cita un izprātot iespējamo pusduci maltīšu. Arī “Jaunā laika” dibinātāja tagadējo aktivitāšu izskaidrošanai viena teikuma par maz.

 

Taču man visnozīmīgākā šķita viņa paša kādā intervijā nesen pieminētā personības evolūcija jeb laika un notikumu attīstības gaitā notikušās iekšējās pārmaiņas. Varbūt runātājs bija domājis ko savu, bet – ja valsts pārvaldes aktīvā procesā pavadītos gadus uzskatām par politiskās skološanās periodu, tad, no šīs “mācību iestādes” distancējoties, rodas iespēja novērtēt mazās ieskaites un lielo diplomdarbu. Ja šīs iestrādnes mēra ar lietišķuma olekti, izgaismojas pieļautās kļūdas un labošanas ceļi. Lai gan daudz dzirdēts par nopietna biznesa spiedienu uz Einaru Repši un to nevar izslēgt, pieteikumu startēt valsts politikas olimpiskajās spēlēs acīmredzot diktē arī viņa personiskā vēlme šajā atkārtojumā spilgtāk pašapliecināties.

Godkāre ir ļoti jaudīga jebkuru panākumu degviela, un bez šā dzinējspēka politikā nav ko meklēt. Tajā pašā laikā jāpiekrīt secinājumam, ka Latvijas augstākajā politikas komandā ir ļoti īss rezervistu soliņš un tajā redzam galvenokārt jau pazīstamus ļaudis, kuri plāno vai vienkārši gaida piemērotu brīdi atgriezties aktīvo spēlētāju rindās. Tam notiekot, skatītāju kašķīgākā daļa sāk kurnēt: jaunajā ķeselē atkal papilnam veco vēžu! Tomēr pēdējā laikā stipri apsīcis jaunu seju pieprasīšanas lozungs. Arī vasarā notikušās pašvaldību vēlēšanas apstiprināja, ka samazinājies brīnumdaru un mesiju gaidītāju skaits.

Valsts atgūtās neatkarības gados elektorāts jau gana apbružājies un sapratis, ka nav gluži viens un tas pats pasūtīt līdz šim nebaudītu ēdienu un deleģēt varu pilnīgi tumšam zirdziņam, kurš sevi nav rādījis darbā. Tad jau drošāk atkal jūgt arklā pārbaudītos un skubināt pa vagu iet taisnāk.

Piederu tiem, kas kritizēja bijušā Valsts prezidenta Valda Zatlera (RP) lēmumu atlaist 10. Saeimu, un savas domas mainījusi neesmu. Taču jāatzīst arī šā slidenā soļa pozitīvais pienesums. Parlamenta atstādināšanas dedzīgie pieprasītāji nu pārliecinājušies, ka pēc 11. Saeimas vēlēšanām Daugavas gultnē piens netek un krasti nav kļuvuši ēdami. Tāpat uz Saeimas padzīšanas viļņa aši sastumtā politiskā spēka (Reformu partija) nožēlojamā klibošana apskaidro acis un prātu dažam labam, kurš ik vēlēšanas gribētu uztvert kā pirmizrādi ar iepriekš neredzētiem aktieriem. Lielajā politikā tomēr nevar ielēkt no maza kantorīša ar pieticīgu izglītības un pieredzes nastiņu padusē. Arī godkāre tad nepalīdz.

Klausoties valdošās koalīcijas vēdera skaļajos burkšķos, nav jābūt gastroenterologam, lai saprastu – 
nesaskaņās liela loma partneru atšķirīgajai politiskajai pieredzei. Bet dzīve šeit diktē rekrūšu un ģenerāļu soļošanu vienā ierindā, un jauniesaukto piezīmes, kaut dažreiz ne gluži par tēmu, neļauj atspringt ritmu labi apguvušajiem. Nelaime vien tāda, ka Latvijas politiskie veidojumi pagaidām nevar lepoties ar tik ilgu mūžu, kas ļautu izveidot un kopt jauniesaucamo skološanas sistēmu. Kopā ar “Latvijas ceļu” un Tautas partiju pa skuju taku aizgājuši to jauniešu klubi. Daži, tur gaisu vairāk paostījušie, redzēti “Vienotības” un ZZS aktivitātēs. Grūti prognozēt, kad pie mums iesakņosies, piemēram, Lielbritānijas konservatīvo tradīcija mērķtiecīgi pulcināt ap sevi ļoti jaunus cilvēkus.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+