Mobilā versija
Brīdinājums -2.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
6. marts, 2014
Drukāt

Zemes iegādes moratorijs beigsies. Sāksies karš. Pret ko? (3)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

“Tēvzeme ārzemnieku rokās!” – skan traģisks, izmisuma pilns izsauciens. Sākot ar Nacionālās apvienības politiķiem (“Latviešu tautai ir prioritāras tiesības būt īpašniekiem un lemt, kam pārdot zemi” – Jānis Dombrava) līdz laukos dzīvojošam Visvaldim, kurš, to izteicis, iemin izsmēķi zemē. 


Cik daudz – arī Zemkopības ministrijā neviens tā īsti neņemas aprēķināt, jo traucē tas, ka vēl līdz 1. maijam zeme drīkst piederēt tikai ārvalstu juridiskām personām, un tas, ka juridiski latvietim piederošu zemi ar nereģistrētu līgumu faktiski var pārvaldīt ārzemnieks. Pēc Zemkopības ministrijas un Valsts zemes dienesta aplēsēm, apmēram 16% lauksaimniecībā izmantojamās zemes piederot ārvalstniekiem. Tātad 288 tūkstoši hektāru lauksaimniecības zemes (no 1,8 miljoniem CSP uzskaitītajiem hektāriem).

Nacionālās apvienības deputāti rosināja esošo formālo moratoriju pagarināt līdz 2020. gadam, kas gan politiski un juridiski ir maziespējami. Taču biškopis Armands Krauze (Latvijas Zemnieku savienība), kuru pazīstam kā Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) valdes priekšsēdētāja vietnieku ES jautājumos, iet vēl tālāk un grib panākt, lai Latvijas zeme piederētu tikai Latvijas pilsoņiem. Decembrī viņš sācis vākt balsu vākšanu portālā manabalss.lv referenduma iniciēšanai. “Ārzemju uzņēmēji un investīciju fondi veiksmīgi apiet noteikto aizliegumu un izpērk Latvijas lauksaimniecības un meža zemi. Ir jāizsludina tautas nobalsošana un jāaizliedz zemi pārdot ārzemniekiem, tādējādi saglabājot to Latvijas pilsoņu īpašumā!” teikts aicinājumā, kuru parakstījusi jau puse (5130) no nepieciešamā skaita, lai varētu rosināt referendumu.

Krauze taču labi zina, ka referendumā 2003. gadā pirms iestāšanās ES apņēmāmies nodrošināt personu un kapitāla brīvu kustību. Vai pārbalsosim par zemes īpašumtiesībām un piespiedu kārtā vedīsim mājās visus, kas atraduši labāku darbu un dzīvi citur Eiropā?

Armands Krauze uzskata, ka zemes nonākšana investīciju fondu, starptautisku kompāniju, ar vienu vārdu sakot, nelauksaimnieku rokās nav tikai Latvijas problēma, taču “politiskā līmenī to neviens negrib risināt”. Visi atgaiņājoties ar postulātu par brīvo kapitāla kustību: “Nu tad atsakieties no Eiropas naudas un stājieties ārā no ES,” viņam parasti atbildot ES amatpersonas. “Tā ir demagoģija. Eiropā jau ir izņēmumi. Piemēram, ģenētiski modificētie organismi ir izņēmums brīvo preču kustībā. Kāpēc to var ierobežot, bet šo – ne?” argumentē Krauze. “Es patiesi vēlos, lai referendums kļūtu par mandātu politiķiem šo jautājumu risināt. Mēs nebūsim vieni – arī Bulgārijā, Rumānijā, Lietuvā šie jautājumi aktualizēti. Eiropas mēroga iniciatīva būtu jāņem vērā Eiropas Komisijai.”

Nacionālās apvienības vēlme pagarināt moratoriju un Armanda Krauzes referenduma iniciatīva ierobežo īpašumtiesības. Savukārt Saeimā iesniegtie Zemkopības ministrijas un deputāta Eduarda Smiltēna (“Vienotība”) virzītie priekšlikumi ierobežo zemes izmantošanu nelauksaimnieciskiem mērķiem. Kas ir svarīgāks – zemes piederība vai zemes izmantošana? Kas valstij nozīmīgāk – garantēt īpašumu pilsoņiem vai iespējami lētāk pabarot tautu un apturēt lauku izmiršanu?

Ierobežojumi pēc 
ierobežojumu beigām


Grozījumos likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” ir iekļauti kritēriji, kuri tiktu piemēroti lauksaimniecībā izmantojamās zemes iegādei, lai ar pirmpirkuma tiesībām zemi nodotu to rokās, kuriem ir lauksaimnieciskās zināšanas vai darba pieredze un kuri to noteikti izmantotu lauksaimnieciskās produkcijas ražošanai.

Pirms mēneša Saeimas deputāti pirmajā lasījumā atbalstīja grozījumus likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”, kas ieviesīs izmaiņas Latvijas lauksaimniecības zemes tirdzniecībā. Šonedēļ 3. martā beidzās priekšlikumu iesniegšanas termiņš.

“Tas ir Eiropas likumu pārkāpums!” asi noskalda dāņu uzņēmējs Martins Nīmans, kam piederošā “Eko druva” saimnieko ap Skrundu. Runāju pretī viņam, ka labojumi taču nošpikoti no Francijas. Jo esmu lasījis Edvarda Smiltēna atskaiti pēc komandējuma uz Franciju. Tur var gan uzspiest īpašniekam zemes nomnieku, gan noteikt minimālo zemes nomas termiņu vismaz deviņus gadus. Tur ārzemniekam zemi nopirkt tikpat kā neiespējami!

“Tas jau nenozīmē, ka Francija nepārkāpj ES likumdošanu! Francijā bija citi vēsturiskie apstākļi un priekšnoteikumi nekā Latvijā, tāpēc to pārkopēt nemaz nav lietderīgi.” Taujāju – kāpēc? “Protams, ka latvieši šeit var lemt, kā vēlas, taču, manuprāt, gan līdzšinējā politika, gan piedāvātie likuma grozījumi tikai uzskrūvē zemes cenas, bet neveicina zemes efektīvāku izmantošanu,” atbild Martins un atzīst, ka arī ir vietējais un atpakaļ uz Dāniju nebrauks un, kas zina, otrās vai trešā paaudzes pēcnācēji būs latvieši. Viņu kā šeit strādājošu lauksaimnieku briestošie ierobežojumi nekādi neiegrožos.

Latvieši atpērk 
ārzemnieku zemi


Vijārs Reihlers, lielākais Rudbāržu zemnieks, kas no viņa zemi pērn nopircis, apstrādā četrreiz lielāku zemes platību, nekā pašam pieder. “Strādāju vienā laukā blakus “Eko druvas” kombainiem. Pirms trim gadiem ierunājos tās īpašniekam Martinam, vai negrib to zemi pārdot. Neatbildēja,” atceras Vijārs. Tagad viņš atzīst – baidījies, ka Martins pārsolīs zemes nomas cenu viņa izīrētājiem. Tomēr viņš tā nav darījis. “Solīds cilvēks, pats lauksaimnieks.” Ar cenu uzskrūvēšanu nav nodarbojies. Sarunā abi sapratuši, ka par zemi var maksāt tik, cik ar to var atpelnīt. Tā pērn nopircis 28 hektārus iesētu ziemāju par 1500 latiem (tagad būtu 2130 €) hekt­ārā blakus savam laukam, bet “Eko druva” konsolidējusi savus laukus Skrundā.

Pēdējo gadu laikā arvien vairāk latviešu zemnieki atpērk tos zemes nogabalus, kas bija nonākuši ārzemnieku rokās. Arnis Burmistris, Atis Slakteris, Vijārs Reihlers, Vasīlijs Rasimenoks, Mārtiņš Trons, Valdis Možvillo, Mareks Bērziņš, Valdis Zujs, Lauris Saliņš un vēl citi.

Nemaldīšos, apgalvodams, ka joprojām latvieši zemes ārzemniekiem pārdod vairāk nekā nopērk. Un to saraksts noteikti ir garāks. Sākt to vajadzētu ar politiķiem Gunti Belēviču (Rīgas mēra kandidāts no Latvijas Zaļās partijas) un Aivaru Dronku (ZZS).

Vislielākais zemes īpašnieks ārzemnieks Latvijā ir zviedriem piederošā SIA “Bergvik Skog”, kurai kā mežaudzētājai un mežizstrādātājai pieder 107 tūkstoši hektāru. Trešdaļu no platības aizņem lauksaimniecības zemes, kuras uzņēmums pats neapstrādā, bet ar apmēram 200 nomas līgumiem nodod apsaimniekošanā zemniekiem. Kāpēc tādas iegādātas? “Katrā īpašumā ir vairāki zemes gabali. Pērkot mežu, mēs komplektā esam spiesti pirkt visu īpašumu, tai skaitā arī lauksaimniecības zemi. Mūsu mērķis lauksaimniecības zemi pārdot tālāk,” skaidro Larss Džordžs Hedlunds, uzņēmuma izpilddirektors. Esmu dzirdējis, ka Austrumlatgalē uzņēmums šo zemi gan apmežo, gan audzē kārklus, ko likums neliedz darīt pat meliorētās zemēs. Tāpēc provocēju: vai tad izdevīgāk nav to apmežot? “Nē, izdevīgāk ir pārdot Vasīlijam par 1400 eiro hektārā. Tieši tagad parakstām nodomu protokolu,” Larss māj klātesošā Vasīlija Rasimenoka virzienā, kura dēls rīdzinieks kā jaunais zemnieks meties lauksaimniecībā pie Zilupes. “Ciblas pagastā pārdevām ap tūkstoš hekt­āru vietējiem lauksaimniekiem, kopā kādi 13 darījumi. Par šo naudu varam apmežot divreiz lielākas platības nekā pārdodam,” viņš pārliecināts.

“Ļoti pretimnākošs, saprotošs, varējām paši izvēlēties gan zemes gabalu, gan tā lauka izdevīgāko konfigurāciju,” tā Vasīlijs Rasimenoks par šo darījumu.

“Man pirms diviem gadiem 90 hektārus zemes Iecavas un Bārbeles pusē pārdeva itālietis, kas dzīvo Londonā. Veiksmīgs uzņēmējs, kurš bija nolēmis “neturēt visas olas vienā grozā” un iegādājies šeit lauksaimniecības zemi. Un pieļāva kļūdu, kāda raksturīga arī daudziem vietējiem, – mēģināja nodarboties ar lauksaimniecību bez attiecīgām zināšanām,” stāsta zemnieku saimniecības “Mālnieki” dibinātājs, eksministrs Atis Slakteris. “Biju no Itālijas atvedis grapu, un mums iznāca gudra, saprotoša saruna. Ņēmu visu, kas viņam bija palicis, un tāpēc tikai par 670 latiem hektārā (953 €/ha). Tādējādi itālietis pārdeva zemi lētāk nekā bija nopircis…”

Lielāks rūgtums ir tiem Dobeles un Auces novadu zemniekiem, kuri zemi nomā no Jensa Togersena, kurš ij nedomā zemi pārdot zemniekiem, kuri to apstrādā. Viņš ir Dobeles sveču rūpnīcas īpašnieks un sarunā neslēpj, ka vēlējies sadalīt riskus un naudu ieguldīt zemē, kuras vērtība var tikai augt, turklāt ar augstākiem procentiem nekā bankā. Sava veida zemes banka. “Jā, tas ir kā ilgtermiņa depozīts, un droši vien kādu dienu pārdošu. Lauksaimniecība nav mans bizness, taču gribu redzēt sakoptus savus laukus. Piemēram, ap Gauratas ezeru zeme bija ļoti sliktā stāvoklī, es to renovēju, izcirtu krūmus un kokus un tagad izīrēju, necerot, ka man šie izdevumi atmaksāsies,” stāsta dāņu uzņēmējs, kurš pie Gaurata sev nolūkojis mājvietu. Viņš gribot novākt arī kolhoza fermu drupas. Bet nomas līgumus negrib slēgt ilgāk kā uz gadu…

Cik ārzemnieku, tik interešu, tik pieeju. Skaidrs ir viens: kad stāsies spēkā ierobežojumi, tad ne Jenss Togersens, ne Larss Džordžs­ Hedlunds lauksaimniecisko zemi vairs nevarēs nopirkt. Tā kā pēdējam 94% no iegādātajiem ir kombinētie īpašumi, kuros ir gan mežs, gan lauksaimniecības zeme, tad turpmāk tie būs jāsadala pirms pārdošanas. Vai nesadalīti jāpērk tikai vietējiem.

Pret dīvānzemniekiem 
un uzpircējiem


Pārdošanas ierobežojumi negatīvi ietekmēs Latvijas lauksaimniecībā izmantojamās zemes īpašniekus, kā arī veicinās lauksaimniecības stagnāciju un apdraudēs Latvijas ekonomikas izaugsmi, vairākkārt norādījusi Latvijas lauksaimniecības attīstības padome un lauksaimniecības attīstības konsultāciju uzņēmuma “ActusQ” direktore Eva Branta-Nellemane. Aiz skanīgā lauksaimniecības aizstāvības nosaukuma slēpjas nekustamā īpašuma tirdzniecībā ieinteresēta firma.

Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas (LLKA) valde un LPKS “Latraps” brīdina zemniekus no šīs firmas: “Strādājot ārvalstu investoru interesēs, SIA “ActusQ” šobrīd masu medijos un arī parlamentā izvērš plašu kampaņu, lai panāktu lauksaimniekiem tik svarīgo likuma grozījumu atlikšanu.”

“Caur tādiem uzņēmumiem kā, piemēram, SIA “ABM ZEMES-1” līdz SIA “ABM ZEME – 10”, kas kopš 2014. gada 29. janvāra pārtapuši par lauksaimniekiem it kā draudzīgiem uzņēmumiem kā, piemēram, SIA “Kuldīga agro”, SIA “Ventas lauki”, SIA “Vid­zemes lauki”, SIA “Liepājas graudi”, SIA “Zeme zemīte”, SIA “Ziemeļkursas agro”, SIA “Aizkraukles zemes”, SIA “Rubeņu zemes”, SIA “Sēlijas lauki”, SIA “Rudzāni”, iegādājās gandrīz tūkstoš hektāru lauksaimniecības zemes, par tām kopā iztērējot aptuveni 1,1 miljonu eiro (0,8 miljonus latu), savukārt 2013. gadā visas komercsabiedrības iegādājās vēl vairāk kā tūkstoš hektāru zemes, iztērējot vēl aptuveni 1,7 miljonus eiro (aptuveni 1,2 miljoni latu). Arī visās SIA “ABM Invest” dibināto komercsabiedrību valdēs ir Eva Branta-Nellemane, Sergijs Čeredņičenko un Dmitro Motuzko. Visām SIA naudu nekustamo īpašumu iegādei it kā aizdeva Apvienotajā Karalistē reģistrēta komercsabiedrība – “CALAROSA HOLDING LTD”,” teikts brīdinājuma vēstulē.
Zeme_Reihlers_IBusmanis_6

Vijārs Reihlers pamanījis šīs kompānijas darbību: “Tā pārsolīja zemes cenas mūsu pusē. Nopirka. Pēc brīža ss.lv parādījās sludinājums, ka šo zemi iznomā par Ls 100 (tagad 142 eiro) hektārā. Tā nav reāla cena šīm augsnēm. Nomāt atmaksātos starp 42 līdz 70 eiro.” Viņam ir cieņa pret kaimiņu ārzemnieku, bet rūgtums pret tiem dīvānzemniekiem, kuri zemei nepiedur ne pirksta: “Man tāds ir, kura lauku bez līguma par brīvu apstrādāju, bet viņš saņem visus ES maksājumus.”

400 hektārus no dāņu lopkopja Kandavas novadā nopircis Zaļenieku pagasta “Vilciņu” saimnieks Arnis Burmistris. “Šos daudzos zemes gabaliņus uzpircējs pirms tam bija apvienojis vienā lielā blokā. Tik lielā, ka Latvijas vidusmēra lauksaimnieks, kurš strādā 200 – 400 hektāros, visu to bloku nopirkt vairs nevar. Te skaidri redzams, ka nekustamo īpašumu kompānijas strādā uz ārzemju kompānijām, jo tādam apjomam banka nedos kredītu vietējam zemniekam,” viņš secina. Viņam tāds pirkums bijis pa spēkam tikai tāpēc, ka tagad apstrādā 2100 hektāru un saimniecībai dzīvotspēja augstāka.

Tieši uzpircēju firmas ir galvenais ekonomiskais ienaidnieks lauksaimniekiem, nevis ārzemnieki. Tāpēc zemnieki vairāk iestājas ierobežojumiem zemes izmantošanas mērķiem nekā pret ārzemniekiem. Vienlaikus bažījas, vai šie ierobežojumi nostrādās.

Likumu ar līkumu


Zeme_Hedlund_IBusmanis_7Larss Džordžs Hedlunds vēlas pārdot septiņus zemes gabalus, kopumā 100 hektāru apmērā Ludzas novadā. Vietējais saimnieks, kam jau pieder 350 ha, gatavs tos visus pirkt par 1300 eiro/ha. Bet pa vidu šiem gabaliem strādā jaunsaimnieks, kurš nesen atgriezies no Anglijas, tomēr viņš nevar atļauties pirkt visus septiņus. Ja izmantos likumā noteiktās pirmpirkuma tiesības uz trim zemes gabaliem, pārējie četri paliek nepārdoti… Ko darīt?

Uzrunātie zemes īpašnieki jau spriež, kā apiet jaunos ierobežojumus. Piemēram, pārdos visu lauksaimniecības uzņēmumu. Lauzīs nomas līgumu un izīrēs zemi tam, kurš solīs pirkt dārgāk, lai pārdotu vēlāk. “Abu veidu iniciatīvas ierobežo cenu pieaugumu vairāk nekā tad, ja tā būtu brīvā tirgū. Zemes cena Eiropā pieaug tik strauji, ka ar lauksaimniecību tā neatmaksāsies 50 gadu laikā. Zeme kā dārgs ražošanas līdzeklis mums padarīs pārtiku vēl dārgāku un nekonkurētspējīgāku pasaulē. Tad jau nav jēgas saimniekošanai,” spriež Krauze.

Ne jau īpašumtiesības garantē efektīvu saimniekošanu. 20 gados – uz šādu termiņu parasti ņemti kredīti – jāspēj zemi izpirkt. “Aizraujoties ar zemes pirkšanu, latviešu zemnieks, it īpaši jaunais, var nonākt parādos bankām un pavisam palikt bez zemes,” brīdina arī dānis Martins Nīmans.

Jāpanāk, lai uz visas lauksaimniecībā izmantojamās zemes pārtiku gādātu šeit dzīvojoši un lauku vidi uzturoši saimnieki – tāds veidojas secinājums pēc zemnieku saimniecību apmeklējuma.

Zemes kreditēšanas programma – rezultāts 2:2


Atis Slakteris kā zemkopības ministrs pirms 12 gadiem radīja zemes kreditēšanas programmu. Arī viņa zemnieku saimniecība “Mālnieki” toreiz no tās paņēma pirmos kredītus un atmaksā tos vēl šodien.

“Esmu pret ierobežojumiem – aizliegumi ilgtermiņā ir kaitīgi. Iestājos par pozitīvās stimulēšanas ceļu, kāda bija un arī tagad ir Straujumas atjaunotā zemes iegādes kreditēšanas programma,” šodien saka eksministrs. Tātad nevis kādiem nedot, bet kādiem dot vairāk.

No zemes kreditēšanas programmas līdz 28. februārim saņemti 274 parakstīti aizdevuma līgumi un izsniegti 249 aizdevumi 11,8 miljonu eiro apmērā – vidējā aizdevuma summa ir 47 tūkstoši eiro. Taču 30. jūnijā tā beigsies. Aivis Ābele, VAS “Lauku attīstības fonds” (“LAF”) valdes loceklis, pārliecināts, ka “zemes kreditēšanas programma dod iespēju Latvijas lauksaimniekiem ar labiem nosacījumiem saņemt aizdevumu un iegādāties lauksaimniecībā izmantojamo zemi”. Jā, šobrīd aizdevumu gada procentu likme ir 3,228%.

Man vairāki lielie zemnieki lepni teica, ka viņiem šo valsts “Altum”/LAF kredītu nevajag, jo pašu banka dodot lētāku. Te jāatgādina, ka komercbankas panāca, lai vidējos un lielos saimniekus valsts nekreditētu, jo maksimālā summa bija 100 tūkstoši latu. Tiesa, birokrātiska pārpratuma pēc griestus gan vēlāk pacēla līdz 300 tūkstošiem.

Tomēr tikai divi zemnieki izmantojuši šo valsts instrumentu, lai zemi atpirktu no ārzemniekiem – Kuldīgas un Skrundas novadā. Vēl sešos gadījumos zeme tika atpirkta no mantinieka – ārzemēs (ASV, Austrālijā un Krievijā) dzīvojošiem latviešiem. Šos neieskaitīsim Latvijas un ārzemnieku cīņas statistikā par zemi.

Izrādās, programmas ietvaros aizdevumus ir saņēmušas divas saimniecības, kuru īpašnieki ir Vācijas un Dānijas pilsoņi un kuras Latvijā darbojas jau vairāk nekā desmit gadu. Tātad LAF programmas ietvaros rezultāts ir 2:2 – tā vienlīdz atbalsta kā latviešus zemes atpirkšanā no ārvalstniekiem, tā ārzemnieku saimniecību paplašināšanos. Tā pierādījusi sevi kā labs, kaut birokrātisks instruments nomas zemju pakāpeniskai izpirkšanai, neraugoties uz nacionālo piederību.

Kaut arī lauksaimnieku līderi ik pa laikam tīr­asiņu latviešus baida ar paziņojumiem par tēvzemes nonākšanu ārzemnieku rokās, sarunās ar zemniekiem aina iezīmējas atšķirīga. Neviens no tiem, kas atpircis zemi no ārzemniekiem, nelīksmo nacionālā revanšismā. Visi ir pragmatiski vīri un labi izsakās par tiem, no kuriem zemi iepirkuši, – gan par lietišķajām, pat draudzīgajām attiecībām, gan par saprātīgajām cenām un vārda turēšanu.

“Vissvarīgāk, lai zeme tiktu apsaimniekota. Un lai saimnieki būtu vietējie. Man patiktos, ja iedzimtie. Tomēr vēl svarīgāk, lai šeit strādātu, dzīvotu un bērnus laistu vietējā skolā. Kā man zināms vācu uzņēmējs Durbes pusē, kas apprecējis latvieti,” saka Atis Slakteris. Raugoties no šādas pozīcijas, arī Larss Džordžs Hedlunds, kurš šeit ieprecējies, strādā jau divdesmit gadu un runā latviski, jau uztverams kā vietējais.

Tomēr nomas zemēm tās apsaimniekotāju īpašumā bieži neļauj nonākt nekustamo īpašumu uzpircēju firmas, kas kropļo lauksaimniecības zemes tirgu. “LA” jau rakstīja par tiem septiņiem novadiem, kur zemes cenas (attiecīgi šogad maksājamie nodokļi) visvairāk cēlušās tās pārdošanas dēļ ārzemniekiem vai nelauksaimnieciskiem mērķiem.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Hmmm Vijāra Reihela vārdus pārvēršot matemātikā sanāk: ja zeme maksā 1500eur un viņš spēj maksāt 70 eur/ha, tad nerēķinot naudas izmaksu zemi var atpelnīt 21 gadā. Kaut kāds dīvains krievu bizness, diez Reihela kungs savu biznesu arī rēķina tā pat?:)

  2. Bet kurš tad pārdod zemi ārzemniekiem? Taču mūsu pašu alkatīgie bāleliņi! Vai viņu bildes nevajadzētu pielikt pie “kauna staba”, kā dzimtenes nodevējus?

No bezdarbnieka par uzņēmēju. Šūšanas ateljē īpašnieces Karīnas pieredze (2)Karīna Šveicare bija biroja vadītāja kādā uzņēmumā, bet... kā tas mēdz notikt, pērn palika bez darba. Pirmais ceļš, lai saņemtu bezdarbnieka pabalstu – reģistrēties Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA) ar obligāto informācijas noklausīšanos.
Gribi audzēt savas vistiņas, bet nezini kā sākt? Dzērbeniete Daina Šmite dalās pieredzēVistas grib audzēt arvien vairāk cilvēku, taču trūkst zināšanu, ar ko sākt. – Tas nemaz nav grūti, jo vistas ir visvienkāršāk turamie mājputni. Balva par pūlēm – olas, gaļa un mēslojums, – iedrošina dzērbeniete DAINA ŠMITE.
Gāze būs lētāka, piegāde dārgāka? (5)Atvērtā tirgū dabasgāzes rēķins būs vienkāršāks nekā elektroenerģijas rēķins
Pasaulē
INFOGRAFIKA: Budžeta prioritātes - aizsardzība, drošība, veselība2017. gada valsts budžeta prioritārās nozares ir aizsardzība, sabiedriskā drošība un kārtība, veselība, sociālā aizsardzība un izglītība.
Draugiem Facebook Twitter Google+