Mordvijas lēģera lakstīgala 0
“Satikšanās ar “Latvijas Avīzi” bija neparasta – dzimšanas dienā brālis man uzdāvināja laikraksta abonementu, un kopš tā brīža vairs nespēju iztikt bez savas avīzītes,” teic rīdziniece Broņislava Rancāne.
“Patīk avīzes nacionālā stāja. “Latvijas Avīze” ir taisnīgākā un godīgākā, jo cenšas izskaidrot īsto vēsturi, neļauj aizaugt atmiņu takai. Par to paldies žurnālistam Viesturam Sprūdem.”
Broņislavas dzimtā puse ir Nautrēnos, kur vecākiem piederēja saimniecība ar kādiem 14 hektāriem zemes. Mācīdamās Nautrēnu vidusskolas 8. klasē, iesaistījās pretpadomju organizācijā “Latgales vanagi”. “Vecāki jau nezināja, ko daru… Naivi ticējām, ka Latvijas atbrīvošanā palīdzēs amerikāņi,” atklāj Broņislava.
“Latgales vanagu” organizācijas biedri vāca partizāniem ieročus, gatavoja un izlīmēja pretpadomju lapiņas. 1947. gada 6. novembra vakarā Nautrēnu vidusskolā notika sarīkojums par godu Oktobra revolūcijai, tā laikā vairāki Latgales vanagi iekļuva militārās apmācības kabinetā un nozaga ieročus. Viens no vecākajiem organizācijas dalībniekiem Jānis Gleizds, strādājot par Nautrēnu ciema padomes sekretāru, palīdzēja zemniekiem, viltojot dažādu saimniecisko nodevu kvītis. Visnopietnākā akcija bija 1949. gada 25. martā, kad, uzzinājuši par cilvēku izsūtīšanu, divpadsmit Latgales vanagi nolēma aizstāvēt savas puses iedzīvotājus, iekārtoja bruņotus slēpņus. Čekistiem gan izdevies organizācijā iefiltrēt nodevējus, un jau aprīlī sākās aresti. Broņislavu arestēja 1949. gada 21. septembra naktī un kopā ar vecāko brāli Alfonu izsūtīja… Aizkustinoši, ka Broņislava piemin arī savus cīņu biedrus. “Mana skolas draudzene bija Lidija Ruta Bormane, pirmo reizi viņu arestēja jau 15 gadu vecumā, taču izdevās izbēgt. Otrreiz viņu saņēma ciet, kad palika 18 gadi. Abas satikāmies Mordvijas lēģerī, es šuvu karavīriem formastērpus, viņu izdzina smagajos meža darbos. Lidijas “dzimtenes nodevība” bija vien sapnis par brīvu Latviju, ko viņa pauda dzejā. Lai arī čekisti viņas uzrakstītos dzejoļus atņēma, dzejas spēcinošo garu nespēja nokaut.” Pērn pēc autores nāves Evaņģēliski luteriskā baznīca izdeva Lidijas liriku “Mīlestībā un Dzīvībā”. Lūk, dažas rindas: “Lakstīgala kliedz aiz žoga,/ Augu nakti kliedz,/ Dziesma dzeloņstieplēs pinas,/ Sairst sīkās adatiņās…”
Arī Broņislava savu pilngadību sagaidīja karcerī. Pēc četriem lēģerī pavadītajiem gadiem mājās atgriezās 1954. gada 1. jūlijā. Pēc Staļina nāves viņu tāpat kā citus mazgadīgos reabilitēja. Taču palikt dzīvot dzimtajā pusē nespēja. Vietējie pret viņu izturējušies negatīvi, tāpēc pārcēlās uz Rīgu pie brāļa Klementa. Strādājusi par audēju tekstilkombinātā “Astotais marts”, bijusi Saeimā apkopēja, kā arī strādāts kādā apbedīšanas birojā. Esot pensijā, prieku sagādā dēla Ulda un mazdēla Kaspara apciemojumi.
“Nedrīkst skumt, jārod dzīvesprieks, vēl labu omu raisa Egila Līcīša feļetoni “Latvijas Avīzē”,” ar smaidu teic Broņislava.
