Latvijā
Sabiedrība

Mores kauju virsnieka atmiņas: “Joprojām man plaušās ir šrapneļa šķemba…”4


Bijušais Latviešu leģiona 19. divīzijas rotas komandieris, tagad Latviešu virsnieku apvienības biedrs, atvaļinātais kapteinis Atis Antons Homka savā Rīgas dzīvoklī.
Bijušais Latviešu leģiona 19. divīzijas rotas komandieris, tagad Latviešu virsnieku apvienības biedrs, atvaļinātais kapteinis Atis Antons Homka savā Rīgas dzīvoklī.
Foto: Anda Krauze

‘’Dzīvot jāprot. Manuprāt, tas nozīmē uzticēties Dievam un sev. Nereti sūrojamies, ka kļūmēs un neveiksmēs vainīgs liktenis. Nebūt ne, pats vien esi ko izdarījis nepārdomāti, steidzīgi vai neizlēmīgi, bet kļūdu ir vērts labot,’’ uzskata Latviešu virsnieku apvienības biedrs, atvaļinātais kapteinis Atis Antons Homka, kura mūžs ievijies jau 102. gadā.

Viņš ir vienīgais vēl dzīvais Mores kauju virsnieks, bijušās Latviešu leģiona 19. divīzijas 4. rotas komandieris.

Viņa izturība, spēks un sīkstums ir apbrīnas un godbijības vērti.

“Joprojām man plaušās ir šrapneļa šķemba… Ārsti uzskatīja, lai tā paliek – iekapsulēsies. Ja grieztu ārā, pamatīgi samazinātos plaušas apjoms un būtu grūti elpot… Pēc ievainojuma rotas vadību uzticēju savam vietniekam. Tas notika rudenī, kad zeme bija sasalusi, nedaudz sniega, ragaviņās mani aizvilka uz aizmuguri. Operēja tuvējā skolas ēkā, kur bija ierīkota lazarete. Taču, tā kā tuvojās krievu karavīru vienības, mani aiztransportēja tālāk – uz Ventspili,” stāsta Atis Antons Homka.

Frontē viņš bijis ievainots vairākas reizes un izvirzīts apbalvošanai ar Dzelzs krusta ‘’Bruņinieka krustu”, taču to nav saņēmis. Tas pasniegts viņa cīņu biedram (lai leģionārus iedvesmotu kaujās), jo pats Atis tobrīd bijis tik smagā stāvoklī, ka kara mediķiem šķitis: viņa dzīvība izdziest, tāpēc pirmajā brīdī pat novietots ārā pie Lestenes baznīcas…

 

No studijām leģionā

Jautāts, kas ir viņa ilgās dzīves spēks, sirmais vīrs atbild uzreiz: ‘’Domāšana, vienmēr izanalizē, ko un kā darīsi. Tātad izlem, kas, tavuprāt, ir vispareizākais risinājums. Dari nevis ērtāko, izdevīgāko, bet pareizāko! Turklāt iesākto īsteno mērķtiecīgi – soli pa solim, nedrīkst neko atlikt, cerot, gan jau vēlāk turpināsi.”

Sirmā vīra mūžs apliecina: lai kādi būtu mūsu sapņi, tomēr dzīvē tik un tā bieži iet kā ričuračā – skaistajiem mērķiem bieži pārripo laikmeta greizie rati…

“Par bērnību nesūrojos, tā bija puslīdz jauka, ar kaimiņu bērniem spēlējām bumbu, sviedām ripu māju vārtos. Vai arī sanācām kopā kādā istabā un spēlējām galda spēles, vēlāk arī šahu.”

1939. gada sākumā puisi iesauca Latvijas armijas obligātajā dienestā,

kura laikā viņš pabeidza instruktoru skolu un virsnieku vietnieku kursu pie Latvijas Kara skolas.

“Sarkanā armija iebruka Latvijā un Latvijas armijas daļas iekļāva Sarkanajā armijā. Mūsu latviešu rotā par rotas komandiera palīgu norīkoja krievu tautības virsnieku, tika iecelts poļitruks (atbildīgais politiskajos jautājumos), kurš mums uzspieda ne vien padomju propagandu, bet arī lika mācīties krievu valodu.

Es nedaudz to pratu no pamatskolas laikiem, tāpēc man uzticēja mācīt dienesta biedriem. Poļitruks lakstojās ar latviešu meitenēm, un man bija jākļūst viņam par tulku. Nereti jau tas bija izdevīgi – nevajadzēja ar ieroci un smago karavīra uzkari skriet apmācībās.”

1941. gada decembrī Atis Antons Homka sāka studijas Latvijas Universitātes Inženierzinātņu fakultātē.

“Studiju laikā iestājos studentu jauktajā korī “Dziesmuvara”, kas bija dibināts 1925. gadā. Tā pirmie diriģenti bija Alfrēds Kalniņš un Ādolfs Ābele. Man ļoti patika dziedāt, kā nu ne, ja kori toreiz diriģēja leģendārais profesors Ādolfs Ābele, turklāt bija jauki atrasties starp meitenēm. Nezinu, kas viņām manī patika, taču jau Rēzeknē, mācoties komercskolā, viņas vai liptin lipa pie manis – nereti pavadīja, ejot no skolas mājup.”

Studiju ierasto ritmu pārtrauca Otrā pasaules kara pavērsieni frontē. Vēl kā studentu viņu 1944. gada 3. februārī iesauca Latviešu leģionā. “Nevarēju izvairīties, viens otrs gan bēguļoja, man tādas lietas nepatika. Apzinājos, ka sarkanie nāks otrreiz un jācīnās par brīvu Latviju. Pēc mēnesi ilgām apmācībām nonācu Latviešu leģiona 19. divīzijas 44. pulkā.”

 

Mores kaujās

No 1944. gada 25. līdz 30. septembrim Latviešu leģiona 19. divīzija sīvās kaujās aizstāvēja savas pozīcijas pie Mores pagasta valdes ēkas un Kartužiem pret lielā pārspēkā uzbrūkošo pretinieku. Nekad vēl latviešu karavīri nebija izcīnījuši tik asiņainas kaujas kā pie Mores.

Par to laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” (30.09.2004.) rakstīts: “Sarkanās armijas augstākās virspavēlniecības stratēģiskais plāns bija sašķelt vācu spēku ziemeļu grupējumu trijās daļās. Lubānas pusē, koncentrējot spēkus, veidoja uzbrukuma smaili Rīgas līča virzienā, lai atšķeltu 18. armiju, kas atradās Dienvidigaunijā, no grupējuma ‘’Nord”.

Otra uzbrukuma smaile virzījās rietumos no Rīgas, no Lietuvas puses. Ja pretinieka plāns izdotos, Kurzemes cietokšņa nebūtu. Daudzi iedzīvotāji paliktu šaipus jūras un tiktu izvesti uz Sibīriju, bet deportācijās cilvēku zaudējumi bija lielāki nekā karā. Mores kauja ir tikai noslēgums tai lielajai cīņai, kura sākās pie Lubānas klāniem. Ienaidnieka pārspēks bija pat piecpadsmitkārtīgs, bet visur boļševiki atdūrās pret latviešu cīnītājiem kā pret mūri.”

Mores kauja risinājās desmit dienas, tajā krita 186, bet ievainoja 650 latviešu karavīru;

krievu zaudējumi bija ievērojami lielāki, kā to liecina Mores un Nī-taures padomju karavīru kapi, kuros apbedīti 2736 krievu karavīri. Ievainoto krievu karavīru skaits sasniedza 9576. Latviešu leģiona karavīri palika neuzvarēti šajā kaujā, kas ir Otrā pasaules kara viens no vislabāk vadītiem aizstāvēšanās paraugiem. Karavīri toreiz bija nelokāmi: “Labāk paši ejam bojā, bet Latvija paliek mūsu rokās.”

Atis Homka atceras, ka viņa 4. rotas kareivji bijuši izvietoti izklaidus līnijā dūksnājā, kurā sarkanarmieši neuzdrošinājās kāju spert. ‘’Vienā vadā bija iezagušies pretinieki, 44. pulka komandieris pulkvežleitnants Rūdolfs Kociņš pavēlēja man ar jaunajiem karavīriem viņus iznīcināt. Sarkanos izsitām no grāvjiem. Pēcāk kāds no kareivjiem man norādīja – tev no formas tērpa tek asinis… Nebiju pamanījis, jo sāpes nejutu, izrādījās, esmu ievainots…”

 

Mani uzņēma kā savu dēlu

Ar kuģi Ati Homku pārveda uz Vāciju, tur viņš ārstējās dažādās lazaretēs līdz 1945. gada 8. maijam. Vācijā viņu nosūtīja uz gūstekņu nometnēm, līdz 1945. gada novembrī kopā ar pārējiem leģionāriem atbrīvoja (nebija nokļuvis PSRS okupācijas zonā, turklāt Vācija tos leģionārus, kas nebija kara noziedznieki, neizdeva krieviem).

“Visi mani tuvākie radi palika Latvijā, vienīgi es ievainojuma dēļ paliku dzīvot Vācijā.” Atis Homka apmetās Oldenburgas pilsētā – sākotnēji latviešu bēgļu barakā, pēcāk atsevišķā dzīvoklī, ko piedāvāja kāda vācu ģimene. ‘’Mani tur pieņēma gandrīz kā savu dēlu, rūpējās par manu veselību, jo biju novārdzis. Vācieši pret latviešiem izturējās ar cieņu – uzskatīja par augsti izglītotu, kulturālu tautu.”

Līdzīgi kā daudzi Baltijas valstu trimdinieki, arī Atis studēja (turpināja izglītību Inženierzinātņu fakultātē) 1946. gada sākumā Hamburgā nodibinātajā Baltijas Universitātē, taču tās mūžs bija īss – līdz 1949. gadam.

 

Arī svešatnē par latvisko identitāti

Vācijā, dzīvojot studentu nometnē, apzinīgo latviešu puisi nometnes komandants iecēla par nometnes proktoru (pārstāvi). Sāka organizēties studentu apvienības, un latvieši apzināja savējos visā Rietumvācijā – izveidoja kopējo lielo Latviešu studentu apvienību, lai nezaudētu saikni ar latvisko, lai ikvienu iedrošinātu vismaz domās cerēt uz brīvu dzimteni. Ati ievēlēja apvienības prezidijā.

Turpinājās viņa sabiedriskais darbs – izraudzīja par latviešu studentu un jaunatnes pārstāvi Latviešu nacionālajā padomē (LNP) Vācijā.

“Tā sastāvēja no 25 delegātiem: apgabalu izvēlēti un baznīcu pārstāvji, “Daugavas vanagu” un jaunatnes, respektīvi, studentu pārstāvji. LNP Vācijā darbojās kā latviešu parlaments.” Pēc studiju beigšanas Atis Homka pārcēlās uz dzīvi Braunšveigā (bēgļu kazarmās), kur nodibināja “Daugavas vanag” nodaļu un vadīja to, līdz sāka strādāt Kaizerslauternā – Latviešu būvrotā pie ASV armijas. Tur viņš bijis rotas inženieris un būvdarbu vadītājs. Atis darbojies dažādās firmās, tostarp NATO Būvniecības štābā būvniecības plānošanā un kontrolē. ‘’Kā inženieris pelnīju ļoti labi, ja nemaldos, pēdējā alga bija apmēram seši tūkstoši vācu marku mēnesī.”

1961. gadā Atis Homka apprecējās ar vācieti Annu Idu un pārcēlās uz dzīvi Frankfurtē. “Anna pēc universitātes beigšanas strādāja par skolotāju ģimnāzijā, bija ļoti sirsnīga, iemācījās latviešu valodu.” Lai apciemotu tuviniekus, Atis vairākas reizes gadā lido uz Frankfurti, tad atkal uz Rīgu.

“Ceru Latvijas simtgadi sagaidīt Rīgā.” Latvijā viņam ir vairāki tuvi paziņas, izpalīdzīgi domubiedri, piemēram, Latviešu virsnieku apvienības valdes priekšsēdētājs atvaļināts kapteinis Aleksejs Ozoliņš, kā arī ārste Guna Putniņa: “Atis ir ļoti apzinīgs, ievēro mediķu ieteikumus veselīgam dzīvesveidam: rītos izdzer divas glāzes ūdens, ēd putru, izvairās no kafijas, cukura lietošanas. Nerimstoši darbīgs, optimistisks, apdomīgs un mierīgs, vienmēr korekts attiecībās ar jebkuru cilvēku, neaprunā. Īsts godavīrs! Atceros, braucienā uz Norvēģiju autobusā izklaides spēlē mēs, ceļabiedri, viņu rakstura un uzvedības dēļ kronējām par karali!”

Gunas Putniņas dēls Aigars piemetina: “Atis, būdams ļoti ticīgs cilvēks, palīdz tiem, kas paši nespēj parūpēties par sevi, piemēram, ziedojis līdzekļus inženiertehniskām ūdens ieguves būvēm Āfrikā ar īpašu mērķi palīdzēt bērniem.” Paralēli darbam NATO dienestā Ati Homku trīs reizes ievēlēja Frankfurtes pilsētas domē, kur viņš piedalījās pilsētas plānošanas un izbūves darbos (80% pilsētas bija karā izpostīta).

 

Joprojām Tēvzemes labā

1952. gadā Londonas sanāksmē LNP vietā izveidoja jaunu latviešu organizāciju Latvijas atbrīvošanas komiteju – Eiropas centru (LAK-EC). Tajā līdz 1985. gadam Atis Homka darbojās kā Latviešu Kristīgo demokrātu partijas pārstāvis.

“Desmit gadus strādāju LAK-EC Prezidijā par Eiropas Jaunatnes daļas vadītāju. Katru gadu organizējām Eiropas latviešu jaunatnes divu nedēļu seminārus Minsteres Latviešu ģimnāzijā, sarūpējot no Vācijas valdības līdzekļus (10 000 DM gadā) lektoriem, dalībnieku uzturam un ceļa izdevumiem. Semināros piedalījās ģimnāzijas pēdējās divas klases, kā arī ELJA (Eiropas Latviešu jaunatnes apvienība) jaunatne no Anglijas, Zviedrijas, Austrijas u. c. pasaules valstīm.”

Kopš 1960. gada līdz mūsdienām Atis Homka strādā par ģenerālsekretāru Latvijas Centrālajā padomē (LCP) Rietumos.

Darbojoties visās šajās sabiedriskajās organizācijās, viņš veltīja spēkus cīņai par Latvijas brīvību, par cilvēka tiesībām, arī Vācijas un starptautiskajās organizācijās informējot un skaidrojot Latvijas okupāciju un spodrinot mūsu valsts tēlu. Pateicoties tam, iegūti daudzi domubiedri un draugi plašākā sabiedrībā, politiskajās partijās, īpaši Kristīgo demokrātu savienībā (CDU), kā arī Eiropas Parlamentā.

Nozīmīga viņa darba artava ir Eiropas Parlamenta lēmumā 1983. gada janvārī par Baltijas valstu okupācijas atzīšanu un par nepieciešamību Padomju Savienībai izvest savu karaspēku no Baltijas valstu teritorijas.

Kā viņš vērtē līdzšinējo atjaunotās Latvijas valdību darbu?

“Bēdīgi, ka tās neprot veikt savu darbu tā, kā to vajadzētu darīt nacionālai valstij. Kāpēc pie mums liela daļa sabiedrības joprojām ir nabadzīga? Mēs, ārzemēs dzīvojošie latvieši, dažādās organizācijās vācām līdzekļus, lai palīdzētu atjaunotajai Latvijai, taču atdeve jūtama maz…”

Ko piebilst šā vīra dzīves gājumam? Dižs mūžs laikmetu griežos un spēcinoša apziņa, ka bez pagātnes, lai arī cik sūra tā būtu, nav nākotnes izpratnes. Un atziņa, ka svarīgs ir ikviena cilvēka darbs, kas vairo tautas pašapziņu, stiprina pašcieņu, brīvības un valsts neatkarības nozīmi.

Galerijas nosaukums

Uzziņa

Atis Antons Homka

■ Dzimis 1917. gada 2. februārī Daugavpils apriņķa Asūnes pagastā.

■ 1938. gadā absolvējis Valsts komercskolu Rēzeknē.

■ Rīgā un Hamburgā studējis inženierzinātni.

■ Latviešu virsnieku apvienības biedrs.

■ Darbojies ANO Cilvēktiesību aizsardzības Latvijas nodaļā (ANLA), Latvijas Zemessardzē, Rīgas Latviešu biedrībā, Latviešu katoļu studentu un akadēmiķu apvienībā ‘’Dzintars’’.

■ Kā leģionārs par kauju nopelniem 1944. gadā apbalvots: martā – ar II šķiras Dzelzs krustu, maijā ar I šķiras Dzelzs krustu, augustā ar Tuvcīņas nozīmi sudrabā, oktobrī ar Ievainojuma nozīmi sudrabā.

■ Apbalvots ar Frankfurtes pilsētas medaļu, desmit gadus darbojies Frankfurtes pilsētas zvērināto tiesā.

■ 2010. gada 15. martā Latvijas Republikas Valsts prezidents Valdis Zatlers pasniedzis V šķiras Viestura ordeni ar šķēpiem.

LA.lv