Moricsalas rezervātam – 100 0

Cilvēks, kas nekad nav dzirdējis par Moricsalu, izbītos, uzzinot, ka viņu sūta uz “stingrā režīma zonu”, kurā ielaiž tikai ar administrācijas atļauju. Bet mēs gan zinām, ka runa ir par romantiķu iztālēm apjūsmotu Usmas ezera salu, kurā iekārtotajam rezervātam šomēnes aprit simt gadu. Tas arī bija iemesls, kamdēļ citkārt vien biologiem atvērtā Moricsala šoreiz pieņem arī žurnālistus. 


Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Lasīt citas ziņas

Kas ir Moricsala? Kādēļ tā ir tik slēgta? Kas tajā tik īpašs? Dabas mīļotājam – amatierim tā ir vieta, kur, atgāžot galvu, vērties simtgadīgu ozolu, liepu un priežu galotnēs, klausīties putnos un apjaust, ka zaļo augu klājumā zem kokiem nekur nemana cilvēku kāju iemītas takas. Pavasarī ziedošo dobo cīrulīti, raganzālīti vai sīpoliņu zobainīti, tāpat kā retās vaboļu sugas taču atpazīs tikai speciālists. Odus gan pamanīs visi. Tik lielā pulkā kā Moricsalā tos nekur citur nebija gadījies sastapt. Latvijas otrajā lielākajā ezersalā rezervāta pastāvēšanas laikā ir bijuši pat Latvijas valsts prezidenti. 1932. gadā – Alberts Kviesis, bet 2001. – Vaira Vīķe-Freiberga. Interesanti, kā viņi tika sargāti no kodējiem un sīcējiem? Taču pie odiem ātri pierod.

 

Praulu mikropasaule

Dokumentos teikts: “Rezervāta uzdevums – saglabāt nepārveidotas vēsturiski izveidojušās dabas ekosistēmas un pētīt tajās notiekošos procesus, kā arī nodrošināt izzūdošo un reto augu, sēņu, ķērpju un dzīvnieku aizsardzību.” Dzīvē tas nozīmē, ka sala ir dabiski noslēgta ekosistēma. Koki tajā aug, dabiski noveco un nogāžas. Kukaiņu saēstos praulus pēc tam sapluina mežacūkas, un pāri paliek līdzena vieta. Moricsalas mežā netrūkst pamatīgu, sūnām un piepēm apaugušu stumbru, kas atrodas kādā no šīm stadijām. “Re, piepe aug. Uz tās noteikti būs pāris desmiti vaboļu sugu,” teic mūsu galvenais Moricsalas gids un stāstnieks, Daugavpils Universitātes (DU) rektors, entomologs Arvīds Barševskis. Daža no piepēm, kamēr jauna, esot ēdama. Biologiem tieši kritalas mežā šķiet pašas vērtīgākās, jo tās nozīmē ļoti lielu dzīvības daudzveidību.

 

CITI ŠOBRĪD LASA

“Katrs vecais ozols noteikti būs ar dobumu. Un šajā dobumā vismaz 200 – 300 gadu ir veidojusies sava mikropasaule ar daudziem desmitiem tikai dobumā dzīvojošu vaboļu sugu, daudziem desmitiem kožu sugu un vēl grauzējiem,” stāsta profesors Barševskis.

 

Kaut neviens to nav precīzi aprēķinājis, dabas pētnieki lēš, ka Moricsalā noteikti ir Latvijā viena no lielākajām, varbūt pat pati lielākā bioloģiskās dzīvības dažādība uz vienu laukuma vienību.

Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas direktora vietniece Dace Sāmīte stāsta, ka liepziedu laikā salā viss smaržojot un dūcot kā bišu stropā. Bija laiks, kad gāršas tipa platlapu koku meži – liepas, ozoli, vīksnas – pletās visā mūsu zemes teritorijā, taču pamazām vien tie izcirsti. Ozolu audzes Kurzemē kļuva par retumu jau 18. gadsimtā. Tikmēr Moricsalā pēdējos 300 gadus koki noteikti nav cirsti. Aptuveni 70 koki ir 300 – 500 gadu, bet koku vidējais vecums ir līdz 200 gadu. Piekto daļu meža veido ozoli. 20. gadsimta sākumā raženākais skaitījies Makša ozols 7,4 m apkārtmērā, bet tajā jau tolaik iespēris zibens. Zudis arī kādreiz otrais lielākais – Morica ozols. No abiem salā nav ne celma.

 

Vabole – inkvizitors

Daudzviet pie dobumaino ozolu stumbriem izliktas kukaiņu lamatas. Vasarā kukaiņi sakrīt vanniņās ar šķidrumu, bet ziemā tos skaita un pēta entomologi. Divas vaboļu sugas Moricsalai ir unikālas, jo tās nav konstatētas nekur citur ne Latvijā, ne Baltijā. Runa ir par Colosoma inquisitor un Macroleptura thoracia. Abām pāris centimetru garajām radībām nav precīza latviska nosaukuma. Tādēļ tās tautā sauc vienkārši par kokskrējēju un ūsaini. “Vabole rāpjas ozolu stumbros un tur medī kāpurus, laikam tāpēc dīvainais nosaukums inquisitor, jo šī vabole ir liela nelaime kāpuriem, kuri mēģina piebeigt ozolu,” stāsta Arvīds Barševskis. Jāsaka, profesora pārstāvētajam DU Sistēmiskās bioloģijas institūtam, Dabas aizsardzības pārvaldei un ES projektam “Eremita meadows” varam būt pateicīgi, ka, nebūdami biologi, vispār esam aicināti uz Moricsalu.

Reklāma
Reklāma

Varbūt tagad par šo vietu atceras retāk nekā laikos, kad Mirdza Zīvere dziesmā ar Ārijas Elksnes vārdiem “Lūgums” aizkustinoši dziedāja: “Aizved mani uz Morica salu, kad tur ozoliem lapas sāk plaukt…” Un labi vien ir. 30. gados salu gadā vidēji apmeklējuši ap 350 ekskursantu, bet 60. gados – pat 500. Tad biologi attapās, ka tālāk tā turpināties nevar, jo, pat kontrolējot apmeklētāju skaitu un darbību, Moricsala vienalga tika izbradāta, piemēslota. Arī man gadījās mežā uziet to laiku liecību 60. – 70. gadu alus pudeles atveidā. Lai cik uzmanīgs būtu apmeklētājs, aiz sevis viņš neskartajā mežā atstāj iebradātu taku. Sala zaudēja savu nosacīto izolētību. Galu galā 1975. gadā tūristiem tika pateikts stingrs “Nē!”, un kopš tā laika Moricsala pieejama vien zinātniskiem mērķiem, ja neskaita retus izņēmumus, kā tas gadījās šoreiz.

Tagad salā lielāki demolētāji ir “viesizrādēs” iepeldējuši brieži un mežacūkas. Pēdējo gadu problēma ir salas dienvidu galā pamanītie jūras kraukļi jeb kormorāni. Kā zināms, kur tie parādās, tur veģetācija iznīkst. Rezervāta darbinieki nav sajūsmā arī par bebriem, kas paspējuši iekārtot dažas mājas un ņemas grauzt pamatīgas apses. Vēl te kā pastāvīgos iemītniekus mana stirnas, vāveres un, protams, putnus. 350 gadus vecajā priežu audzē visi, galvas atgāzuši, centāmies ieraudzīt zivju ērgļu ligzdas galotnēs. Atzīšos, man tas neizdevās.

 

Sirds vieta


Salas vienīgā būve ir Kalviņu sēta. Kā patvērums zinātniekiem un salas uzraugiem nodegušo veco māju vietā 50. gados uzbūvētas jaunas. Nu jau labu laiku tās apdzīvo tikai epizodiski. Māju priekšā pie laivu piestātnes plešas pļaviņa ar nepārprotamām meža rukšu rakņājumu pēdām. Vecie “Kalviņi” tapuši 1905. gadā, kad Moricsalā sāka pastāvīgi dzīvot mežsargs, kad ap māju nolīsts līdums, iekārtotas ganības un lauki, no kuriem lielākā daļa pēdējos gadu desmitos aizaugusi. Par cilvēku klātbūtni runājot, pazīstamākais salas viesis, zināms, bijis Saksijas grāfs Morics. Toreiz šo vietu laikam saukuši par Zivju salu un tā kalpojusi par patvērumu Kurzemes hercoga tronī uzaicinātajam Moricam, glābjoties no Krievijas nākamās carienes Annas Ivanovnas dusmām. Notikumi, kas mainīja saliņas nosaukumu, risinājās 1727. gada vasarā. Sakšu Moricu, viņa miesassardzi un pavadoņus, kopā ap 300 vīru, aplenca krievu karaspēks. Krievija nevēlējās redzēt Saksijas Moricu Kurzemes tronī. Grāfu uzaicināja padoties, taču viņš 18. augusta naktī, pieķēries zirga krēpēm, slepus pārpeldēja šaurumu starp salu un krastu un aizbēga uz Ventspili, lai vēlāk kļūtu par ievērojamu karavadoni Francijā.

Par Moricsalas dabas bagātību saglabāšanu varam pateikties vācbaltu dabas pētniekiem. Moricsala nav vecākais rezervāts Baltijā, taču veidojās 20. gadsimta sākumā, kad pār sabiedrību nāca apjēga, kas ir ekoloģija un dabas sargāšana. Rīgas dabaspētnieku biedrības vadītājam botāniķim Kārlim Reinholdam Kupferam vajadzēja tikai divus gadus, lai Sanktpēterburgas instancēs iegūtu atļauju rezervātam. Tas nekādi nerīmējas ar priekšstatiem par carisma birokrātiju.

Moricsalu nevar iepazīt pāris stundās. Mēs neredzējām “Danču placi” – joprojām neaizaugušu meža pļaviņu salas vidienē, kur reiz rīkotas zaļumballes. Neapmeklējām piemiņas akmeni biologu aprindās leģendārajam zirnekļu un divspārņu pētniekam Mārim Šternbergam, kura sirds esot aprakta Moricsalā, “lai to vairs neiegūtu neviena sieviete”. Jā, šai vietai piemīt kas mistiski valdzinošs.

 

Uzziņa

Moricsala ir otrā lielākā ezersala Latvijā, aizņem 10% rezervāta teritorijas.

Moricsalas rezervātā ietilpst Moricsala, Lielalksnīte un Luziķēres līcis.

Rezervāta platība – 818 ha.

Moricsalā uzskaitītas 405 paparžaugu un sēklaugu, 157 sūnu, 82 ķērpju, 338 sēņu sugas, kā arī 320 tauriņu, 33 sauszemes un ūdens gliemju, 210 zirnekļu, 75 putnu un 20 zīdītāju sugas.

Latvijas vecākais dabas rezervāts 6. jūnijā svin simt gadus