Foto – Shutterstock

Motoreļļas filozofija. Ar ko riskējam, nenomainot eļļu? 1

Motoreļļa ir viens no automobiļa apkopes produktiem, un tās nomaiņu laikus vairs neapšauba vairākums braucēju. Ar ko riskējam, šo kārtību ignorējot?

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
Krievija vismaz mēnesi zināja par terorakta gatavošanu: “Lai viņi nestāsta pasakas fejai!” 87
Lasīt citas ziņas

Modernās eļļas ir pietiekami dārgs produkts, lai automobiļu motoru ražotāji, kas nosaka parametrus smērvielām, pieprasītu arī pēc iespējas garāku nomaiņas intervālu.

Eļļas izvēli nosaka vairāki faktori: viskozitāte, kāda nepieciešama dzinēja darbības nodrošināšanai, šīs darbības konstruktīvie parametri un eļļas atbilstība ražotāja specifikāciju izvirzītajām prasībām.

Kāpēc jāmaina


CITI ŠOBRĪD LASA

Lai dzinēji darbotos visu konstruktīvi aprēķināto ekspluatācijas periodu, pat desmitiem gadu, tiem izmanto īpaši veidotas motoreļļas. Dzinēja eļļošana norit cikliski. Vispirms sūknis no kartera eļļu iesūc un ievada filtrā. Tad pa kanāliem tā nonāk uz kloķvārpstas un sadales vārpstas berzes virsmām, no kurām pa īpašām atverēm centrbēdzes spēka ietekmē tiek 
izsmidzināta, radot miglu, kas eļļo pārējās dzinēja detaļas. Pēcāk smaguma spēka ietekmē tā notek dzinēja karterī, un process atkārtojas. Lūk, kāpēc eļļas maiņu motorā nepieciešams veikt autoražotāja noteiktajos intervālos, bet ne retāk kā reizi gadā (citos mezglos – saskaņā ar instrukcijām). Taču šie intervāli ir aprēķināti ideāliem braukšanas apstākļiem, piemēram, lielā attālumā vienmērīgā ātrumā pa šoseju. Intensīva braukšana pilsētā rada lielāku dzinēja slodzi un līdz ar to arī īsākus eļļas maiņas intervālus. Latvijā lielākā daļa transporta līdzekļu pārvietojas dažādos dzinēja darbību apgrūtinošos apstākļos, piemēram, pa smilšainiem ceļiem, lielā aukstumā, stāvot sastrēgumos, tāpēc pie mums eļļas maiņa nepieciešama biežāk nekā instrukcijā minētajā maksimālajā intervālā.

Pretēji plaši izplatītajam uzskatam gandrīz visas kvalitatīvu ražotāju motoreļļas drīkst jaukt kopā. Vienīgi jāņem vērā, ka, pielejot zemākas klases eļļu, augstvērtīgākas pamateļļas īpašības, protams, pazeminās. Arī komponentu līdzsvars cieš, tādēļ, ja maiņu starplaikā nepieciešams daudzumu papildināt, labāk izmantot tādu pašu smērvielu, kāda jau ir karterī. Mānīgs ir uzskats, ka eļļas viskozitātes rādītājs, piemēram, 10W40, norāda tās piederību kādai no klasēm. Šāda viskozitāte var būt gan minerālajai, gan sintētiskajai eļļai. Eļļas maiņas process ilgst aptuveni 30 minūšu. Kvalitatīva izlejamā motoreļļa maksā, sākot no ap EUR 4,27 (Ls 3,00) par litru. Lai izvēlētos pareizās viskozitātes motoreļļu, vispirms jāvadās pēc ražotāja rokasgrāmatas, kaut gan variācijas, protams, ir pieļaujamas.

Kuru izvēlēties


Vienkāršākais ir iedalījums trīs klasēs: 
minerālās bāzes eļļas, pussintētiskās un 
sintētiskās eļļas. Vislētākās un savulaik 
izplatītākās minerālās eļļas parasti lieto vecu spēkratu dzinējiem, jo tiem konstruktīvi nav nepieciešamas kvalitatīvākas. Pēdējā laikā populārākas tomēr kļūst pussintētiskās eļļas. Tās ir nedaudz dārgākas par minerālajām, taču tām ir daudz labākas īpašības. Pussintētiskās var izmantot gan jauniem, gan ne tik jauniem automobiļiem, un zināmā mērā tās ir zelta vidusceļš. Kvalitatīvākās un dārgākās sintētiskās eļļas atbilst visaugstākajiem standartiem, tās spēj nodrošināt modernāko un jaudīgāko automobiļu dzinēju atbilstošu eļļošanu pat vissmagākajos apstākļos.

Paaugstinoties motoreļļu kvalitātei, to maiņas intervāls pēdējos 50 gados paaugstinājies aptuveni 10 reižu, vieglajiem automobiļiem sasniedzot 10 000–30 000 km nobraukumu, bet dažiem kravas automobiļiem 
pat līdz 160 000 km. Traktoriem eļļu parasti maina pēc 250 motorstundām, kas atbilst aptuveni automobiļu 10 000 km nobraukumam.

Reklāma
Reklāma

Motoreļļu maksimālos maiņas intervālus samazina daudzi faktori:

a) braukšana pilsētas režīmā (start/stop);

b) īsas distances;

c) putekļaini ceļi;

d) braukšana aukstā laikā ar neuzsilušu dzinēju (dzinēja pārdzesēšana);

e) paaugstināta gaisa un dzinēja temperatūra (dzinēja pārkaršana);

f) dzinēja bojājumi (termostata ieķīlēšanās, barošanas sistēmas bojājumi u.c.).

Parasti mēs izmantojam vissezonas eļļas, kuras apzīmē ar saliktu indeksu: viens skaitlis rāda vasaras, otrs – ziemas viskozitātes klasi. Piemēram, apzīmējuma SAE 10W40 pirmie trīs burti ir saīsinājums no Society of Automotive Engineers, pirmais skaitlis ir eļļas plūstamība zemā temperatūrā (jo tas mazāks, jo plūstamība labāka), tādēļ tālāk ir burts W (Winter); otrais skaitlis ir eļļas plūstamība augstā temperatūrā (jo tas lielāks, jo plūstamība labāka). Motoreļļas kinemātisko viskozitāti ziemas apstākļiem (skaitlis pirms W)
izvēlas saskaņā ar vidējo gaisa temperatūru reģionā. Katru reizi, iedarbinot aukstu dzinēju, paiet laiks, līdz eļļas sūknis spēj to pievadīt visiem berzes pāriem eļļošanas sistēmā. Ja eļļa ir pārāk bieza, tā nespēj laikus atgriezties karterī un rodas tā sauktais eļļas bads – sūknim nepietiek eļļas, ko pievadīt berzes pāriem, un tie var ieķīlēties. Motoreļļas kinemātisko viskozitāti vasaras apstākļiem (skaitlis pēc W) parasti nosaka automobiļu ražotājs un lielākoties iesaka izmantot SAE 30 vai 40 klasi, proti, ņemot vērā moderno dzinēju lielo siltumnoslodzi un augsto temperatūru dažādās zonās. Šajos apstākļos eļļai jāveido stabila plēvīte uz berzes vir-smām, lai novērstu priekšlaicīga nodiluma, švīku veidošanās un ieķīlēšanās riskus.

Svarīgi


Svarīga ir optimāla eļļas līmeņa uzturēšana dzinēja karterī. Ja līmenis ir pārāk augsts, palielinās eļļas izmešana caur kartera ventilācijas atveri, tā nokļūst uz dzinēja ārējām 
virsmām – siksnām, izplūdes kolektora u.c., turklāt kloķvārpstas pretsvari, iegrimstot eļļā, mēdz to saputot, kas var radīt sūkņa darbības traucējumus. Ja eļļas ir pārāk maz, sūknis vairs nespēj to piegādāt berzes virsmām. Pieaug eļļas darba temperatūra, paātrinās tās novecošanās. Ilgstoša automobiļa ekspluatācija ar pazeminātu eļļas līmeni augstas slodzes gadījumā var radīt klaņu ieliktņu bojājumus.

Uzziņa


Amerikāņu pensionārs Ērvins Gordons ar 1966. gada Volvo P1800 bez kapitālā remonta līdz pagājušā gada vasarai bija nobraucis 3 miljonus jūdžu jeb 4,83 miljonus kilometru. Tas ir oficiāls Ginesa rekords vieglo automobiļu ilgmūžībā. Kāda ir recepte? Toreiz, 1966. gadā, jaunais autoīpašnieks apņēmās mainīt motoreļļu savai kupejai ik pēc 3500 jūdzēm jeb 
5000 km!