Foto – Līksma Bebre

Mozuļu kaujas liecinieks 1

Ar gadiem sīkumi kļūst maznozīmīgi, bet ar vecām bildēm albumā gribas sarunāties. Cik izšķiroši un smagi dzīvē bijuši 1943. un 1944. gads, vēlākais lēģeru posms…

Reklāma
Reklāma

 

TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Likme bija visaugstākā – paša dzīvība, bet to nevarēja pirkt par gļēvuma un nodevības cenu, spriež Voldemārs Eglītis, kuram laimējās izdzīvot un tagad rit jau devītais gadu desmits. Daudzi skolasbiedri toreiz krita, tika nošauti žogmalē vai gāja bojā izsūtījumā.

V. Eglītis “Latvijas Avīzi” lasa no pirmā numura. Nav izmests neviens avīzes eksemplārs kopš laikraksta dibināšanas brīža 1988. gada janvārī. Rakstus par vēsturi, politiku, sportu un kultūru viņš izlasa līdz pēdējai rindiņai. Vēstures tēmas, it īpaši Otrais pasaules karš un okupācija, ir viņa interešu krustugunī, šie raksti tiek izgriezti un rūpīgi pārlasīti.

CITI ŠOBRĪD LASA

Sākoties atmodai, V. Eglītis uzskatīja par savu pienākumu piedalīties visos latviešu karavīru godināšanas pasākumos un piemiņas vietu atklāšanā, bijis zemessargs, viens no pirmajiem LNNK biedriem. Gadi un slimība līdzdalības iespējas pamazām atņem. Bet ir ko pieminēt, un atmiņa joprojām ir lieliska. Par to visvairāk priecājas meita Daina, mazdēls Maikls un radiniece Baiba.


Voldemārs Eglītis tika iesaukts latviešu leģionā un varbūt ir beidzamais joprojām dzīvais kauju pie Mozuļu muižas dalībnieks. “Kauja pie Mozuļiem 1944. gada 16. jūlijā bija pēdējā, kurā piedalījos,” atceras V. Eglītis. Kauja ilga visu dienu. Visu cienītais pulkvedis Kārlis Aperāts tika smagi ievainots. Pie viņa blakus atradās dakteris, kapteinis Vilis Strazdiņš un V. Eglītis, kuri atšaudījās līdz brīdim, kad pie tilta piebrauca sarkanarmiešu tanks. “Pulkvedis deva rīkojumu viņu atstāt vienu ar revolveri uz krūtīm un mums doties uz Latvijas robežu. Attālinoties dzirdējām šāvienu, kad pulkvedis Aperāts nošāvās, lai nekristu gūstā. Pārpeldot upi, mani smagi ievainoja ar sprāgstošo lodi abās kājās un rokā. Pēc upes pārpeldēšanas satiku savu skolas biedru Pauli Lauku, kurš pārsēja ievainojumus un turpmākās dienas mani nepameta,” stāsta V. Eglītis. Vairāku dienu gājiena laikā abi leģionāri pārtikuši tikai no meža zemenēm, avenēm, mellenēm un zaķkāpostiem. Laiks bija ļoti karsts. Ievainojumi iekaisa, pārsienamo materiālu un medikamentu nebija. Vienīgo pārsēju noņēma, izmazgāja, izžāvēja un atkal pārsēja brūcēm. Septiņas dienas viņi izvairījās no krišanas gūstā, bet tad uzdūrās sarkanarmiešu postenim. Gūstekņus stingras apsardzes pavadībā veda uz lielu lēģeri aiz Opočkas. Apmēram pēc mēneša V. Eglītis nokļuva gūstekņu slimnīcā Kirovas apgabalā “Rudņičnij”. Ievainojumi bija ļoti smagi un ielaisti. Tikai pēc gada viņu nosūtīja meža darbos uz Soļikamskas lēģeri Omutiskā, bet vēlāk darbā uz papīra kombinātu, kur viņš strādāja līdz 1946. gada rudenim. Tad viņu nogādāja uz Narvā dislocēto sarkanās armijas darba bataljonu, kur līdz demobilizācijai 1950. gadā viņš strādāja pirms leģiona iegūtajā profesijā par šoferi un autoatslēdznieku. Visus padomju gadus V. Eglītim līdzi vilkās leģionāra “traips” biogrāfijā. Ilgus gadus viņš strādāja rūpnīcā “Dzintars” dažādos atbildīgos amatos, bija racionalizators, bet publiski apbalvot viņu priekšniecība baidījās – apbalvojumus pasniedza kabinetā pa kluso.

Reklāma
Reklāma

V. Eglītim joprojām sāp sirds, ka tēvu iesauca Otrajā pasaules karā sarkanarmiešu pusē un šim latviešu vīram simboliski bija jācīnās pret savu dēlu. “No mazotnes biju patriotiski audzināts. Tēvs bija piedalījies strēlnieku kaujās. Mācījos Rīgas Tālivalža 38. pamatskolā Tallinas ielā, kur militāri patriotisko audzināšanu mums pasniedza virsleitnants Ziediņš. Ar tādu audzināšanu mēs citādi izaugt nevarējām,” saka V. Eglītis. Mūsu dienās V. Eglīti daudzreiz sadusmo latviešu politiķi, kuriem nav mugurkaula. Sevišķi dusmīgs pašlaik viņš ir uz parakstu vācējiem.