Egils Līcītis: Kā dep. Kabanovs pa 2. stāva logu izkāpa 11
Jums taču gadījies būt avīzes “Vesti segodņa” komandas gara uzturēšanas ballītē? Kas to nav piedzīvojis un izbaudījis, tam providence dzīvē gājusi garām ar līkumu – pataustiet, vai jums pie galvas nav pieglaudušās ēzeļa ausis!
Oi, jarmarka kāda, šī ballīte! Telpas izcakotas ar Sv. Georga krāsu lentītēm, bet sienām piešņorēti karodziņi ar antifašistu simboliku. Tur iet visai skaļi. No istabas uz istabu atbalsojas žēli stiepts gaspažas sauciens – Vasja, mņe ploho, pomogi! – bet sārtvaidzis jauneklis, garāmskriedams, opā, saķer aiz pleca – Duņku Naļivaiko, biedri, neredzējāt? Deju grīdā skan klusināta mūzika, Ļeontjevs vai kazarmu kuplejas, vienkārši un glīti klāto galdu rotā izmeklētas uzkodas ar kaltētām zivīm un skābētiem gurķiem, bet kā firmas ēdiens ir “poņuhaj vot eto!”. Lai arī ap patvāri guļ kritušie, zārku meistaram Bezenčukam velti meklēt darbu ballītē. Dzīve, biedri, maļina!
Paviljonā mūsu draugs Koļa Kabanovs – publicists, tautas deputāts un zinātniskās biedrības “Latam būt!” priekšsēdētājs – ņēma jau astoto ceļakāju. Rakstnieks jutās sirsnīgā spalvasbrāļu lokā – starp citiem izveicīgākajiem žurnālistiem, kas melnu par baltu pataisīs. Nikolajs pirtiņā bijis, izpēries, nokopis no galda gardumus kā dūšīgs ēdājs, apkopts kā ķeizars. Kolēgām dūšas uztaisīšanas labad reizēm lika sevi uzrunāt te par palkavnieku, te par lielmeistaru, bet dāmām, jokus mīlēdams, stāstīja, ka jūtas noguris pēc Karlsbādes turnīra.
Piķis zina, kāda joda pēc labie dzīru un galda biedri čarku pēc čarkas, vārds pa vārdam – es tev ragus aplauzīšu, bet tu man tabaciņu paošņāsi – paliek skarbāki. Kāds čorts izlēca no tabakdozes – HVZ. Kazi, tēvainim Kostjam no “Rodnoj jazik” dotajā momentā neiepatikās “Saskaņas centra” prinča fizionomija. Varbūt krievu džentlmeņi atšuva viens otru augstā tonalitātē ar māmiņas vārdiem. Vai arī razbainieks Kostiks smādēja deputāta peldbiksīšu krāsu. Nu, viņš, īsts spēka mitriķis, no pečkas nokāpis Iļja Muromietis ar kulakiem, ko var lietot arī vesera vietā, sadeva sutu Nikolajam Ivanovičam kā nespēcīgam intelbeņķim.
Noboksēts un juzdams, ka otrā raundā ringā arī būs minoritāte, toties ķīviņš draud uzsilt vienu grādu sīvāks, draugs Koļa, vaigā mirdzēdams te olīvzaļš, te zilimelns, galvā izdzirdēja balsis – Koļa, vanadziņ, mūc! Jolki palki, cilvēka pauris nav ar čugunu oderēts! Tad viņš lidoja. Ne akurāt kā Maija Pļisecka, bet ar vējiņu. Paskaidrojumā partijai atzinās – dzerstiņš bija, neatceros, vai saucu “naših bjut” vai “par brīvu Latviju”! Tālāko zināt – 2. stāva logs, asfalts, ielauztas ribas, politraumas, izpalīdzīgs dvorņiks, gādīgs feldšeris, ožamais spirts, ceļteku kompreses, ģipsis. Humānā cilvēce uzbangojusi – “Saskaņas centrs” būs runājoši koka kluči bez sirds, ja nolaidīs smagi ievainotu dep. Kabanovu lejā arī pa partijas trepēm.
