×
Mobilā versija
Brīdinājums +19°C
Melānija, Imanta
Svētdiena, 19. augusts, 2018
30. novembris, 2017
Drukāt

Māris Zanders: “Mucā audzis, pa spundi barots” (8)

Foto-Timurs SubhankulovsFoto-Timurs Subhankulovs

Māris Zanders

Latvijas publiskajā telpā jau kādu laiku parādījies diezgan smagnēji skanošs jēdziens “medijpratība”. Un, cik noprotams, ar šo pratību mums īsti labi nesokas. Vasarā Kultūras ministrija, balstoties uz socioloģisku aptauju, paziņoja, ka “Latvijas iedzīvotāji nevar lepoties ar augstu medijpratību”, šomēnes līdzīgu novērtējumu deva Latvijas Universitātes eksperti, norādot, ka “medijpratības līmenis nav vērtējams kā apmierinošs”.

Nedomāju gan, ka situācija šajā konkrētajā aspektā Latvijā ir būtiski sliktāka nekā citās Rietumu demokrātijās, tomēr negrasos arī kritisko diagnozi apstrīdēt. Toties aicinu mēģināt analizēt iemeslus.

Ja neņem vērā to informāciju, ko cilvēks meklē un patērē atpūtai un izklaidei (sports, t. s. aprindu dzīve un līdzīgi), principā informācija cilvēku interesē no tās lietojamības viedokļa. Un šādā griezumā neliktos jocīgi, ja plašāk meklētā un lietotā informācija ir par nodokļiem, ielu remontiem vai izpārdošanām (rakstu to bez ironijas). Savukārt, ja runājam par informāciju, kas skar t. s. sabiedriski politiskās tēmas, mana hipotēze ir: daudzi no mums pret šo informāciju izturas pavirši tādēļ, ka neredz tai lielu jēgu. Un tas savukārt izriet no pieņēmuma, ka “ierindas cilvēka” iespējas ietekmēt sabiedriski politiskos procesus ir nelielas. Mazliet vienkāršojot – “kāda jēga interesēties, ja ietekmēt tāpat nevaru”. Kamēr indivīds uzskatīs par pamatotu savu atsvešināto attieksmi pret politiku un ekonomiku skarošajiem lēmumiem, tikmēr viņam faktiski nav arī motivācijas rūpēties par iegūtās informācijas kvalitāti. Baidos, ka atsvešinātības sajūtu nevar mazināt ar medijprasmei veltītiem pasākumiem.

Domāju arī, ka tiem, kuriem Latvijas sabiedrības medijpratība rūp, vajadzētu būt reālistiem un formulēt dažas jomas, kurās šī prasme patiešām ir būtiska, un nemēģināt aptvert “visu lauku”. Man neliekas, ka pilsonim jāzina, piemēram, visi ministri, toties svarīgi, lai viņš neapdraudētu sevi un citus, paļaujoties uz “informāciju” par kādu viltus ārstniecības līdzekli vai metodi. Citiem vārdiem sakot, uzmanība ir jāfokusē uz ārvalstu propagandu un ikdienā lietojamiem t. s. dzīvības zinātņu rezultātiem. Savukārt, ja kāds “pavelkas” uz informāciju (?), ka, piemēram, Maķedonijas Aleksandrs patiesībā ir bijis sieviete vai ka Tibetā atrasta citplanētiešu nometne – nu, ko padarīsi… Es, protams, dedzīgi atbalstu kritiskās domāšanas vērtību, tomēr, kaut vadoties no paša pieredzes, apgalvot, ka var kritiski izvērtēt visu informācijas gūzmu mūsdienās, arī neņemos. Būsim reālisti vēl citā aspektā: mēs (un arī citur pasaulē) tik drīz netiksim ārā no apburtā loka – “negribu maksāt par informāciju – finansiāli novājināti mediji ražo produktu, par ko maksāt nav vērts”. Līdz ar to visaptveroša informācijas kvalitātes paaugstināšanās publiskajā telpā pārskatāmā nākotnē nav sagaidāma un ir jākoncentrē uzmanība uz konkrētām tēmām.

Var noprast, ka ekspertiem īpašas rūpes sagādā Latvijas sabiedrības ievērojamas daļas dzīvošana Krievijas informatīvajā telpā. Pieņemu, ka šajos paradumos kaut ko būtiski mainīt ir ļoti grūti (Krievijas mērogi objektīvi nodrošina lielāku apjomu), un faktiski vienīgais, ko var darīt, ir savlaicīgi pamanīt īpaši kliedzošas epizodes, kurām var būt tiešas atskaņas Latvijā. Tomēr liekas arī, ka par informatīvo telpu domājošie varētu precīzāk analizēt paraduma iemeslus: vai mūsu cilvēki vairāk lieto Krievijas informatīvo telpu tādēļ, ka viņiem tā nepārprotami labāk patīk, vai tāpēc, ka kaut kā pietrūkst mūsu pašu informatīvajā telpā – tas nav viens un tas pats. Piemēram, hipotēzes līmenī var minēt, ka cittautiešus Latvijā neinteresē lielais iekšpolitisko peripetiju atspoguļojuma īpatsvars vai vismaz izveidojies stereotips, ka šāds īpatsvars pastāv (nav pamanīts, ka galu galā tiek apskatītas arī citas tēmas). Ja kaut kāds pamats hipotēzei ir, tad situācija kaut nedaudz ir uzlabojama, medijiem demonstrējot, ka tie nav tikai “ziņas no Saeimas un valdības”.

Jebkurā gadījumā medijpratības tēma ir jāaplūko ne tikai modelī “informācijas ražotājs – lietotājs”, bet plašākā kontekstā, jo mediju informācija ir tikai viens no apkārtējās pasaules uztveršanas veidiem.

Pievienot komentāru

Komentāri (8)

  1. Iz "Ontūna Mazpusāna© arChīva" Atbildēt


    “Jo vairāk (lumpen)sabiedrība attālinās no patiesības, jo vairāk (un lopiski trulāk) tā neieredz tos (normālos cilvēkus), kuri to vēsta.”
    / apt.cit.aut. – Džordžs Orvels /

    =======

    Ir sacīts: “Pretinieks (galvenokārt – tikai šķietamais jeb tendenciozi iedomātais “pretinieks”), kurš atklāj mūsu kļūdas, ir pat nesalīdzināmi vērtīgāks nekā šķietamais “draugs”, kurš vēlas tās noslēpt.”

    Un, arī: “Gudrs ir NEVIS tas, kas pa glupo “kaujas uz dzīvību un nāvi” ar stipr(āk)u pretinieku (vai pat iedomātu “ienaidnieku”), BET GAN – tas, kuram pietiek jēgas, vēlmes un varēšanas šādu iedomātu “pretinieku / ienaidnieku” padarīt par savu sabiedroto.” 😉

    =======

    Mediju ziņa (2014. gads): “Kā zināms, pēcpadomju Latvijā sabiedrības uzticēšanās žurnālistiem ir drūma problēma. Laiku pa laikam medijos parādās publikācijas par mūsu atsevišķu žurnālistu negodīgo rīcību gan informācijas iegūšanas laikā, gan informācijas tendenciozajā izmantošanā. Mūsu žurnālistikai nav laba morālā slava. Slikti ir tas, ka mūsu žurnālistikā nav konstatējams profesionālais korporatīvisms, aizsargājot savas profesionāli korporatīvās intereses un tajā skaitā savā kontingentā veicot paškritisku vietējās žurnālistikas analīzi, kā arī vajadzības gadījumā nosodot profesionālo normu pārkāpējus. Bet tagad (…) no tā būtiski cieš ne tikai mūsu žurnālistikas ja tā gaužām necilais profesionālais “mundieris”, bet arī visas valsts reputācija.” … ( cit.vied.aut. – zinātnieks un publicists Arturs Priedītis, publikācija “Vai nelietis var būt parlamenta priekšsēdētājs?” )
    ——-
    .
    “Muļķu Zemē – TĀ vi’š i’!…”
    ( …[p]ar MZ SILES “valsts” angažētajiem ‘masmēdekļiem’ )
    ( ‘tekošā momenta aktualizējums’ – iz “O.M.© arChīva” )
    .
    “Caur to ar’ esam slaveni, ka…”
    Šīs “valsts” ‘masu mēdekļi’,
    Pirms “glupo pūli” NOZOMBĒ ~
    Šos pašCENZŪRA izkastrē:
    .
    Ja Saimnieks pauž, ka “melns ir balts” ~
    Top “žurnālistiem” ‘feiss’ tik “salds”,
    Ka pašiem “dūša apšķiebjas” ~
    Dēļ ANGAŽĒTAS …(mel)šanas:
    .
    “Šai Muļķu Zemes “valstī” VISS,
    Ir tā, kā Saimnieks CENZĒJIS ~
    Ja “melns ir balts”, tad – tā vi’š i’,
    Mums ‘nespīd’ citi “viedokļi”!
    .
    Ja Saimnieks pavēl “nospārdīt” ~
    Pa “masmēdekļiem” iz..(gānīt),
    Jebko, kas “nelojāls” vai “svešs”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – paknaps “kešs”)!
    .
    Ja Saimnieks rukšķ (pēc Orvela),
    Ka “četras kājas” = “vērtība”,
    Bet “divas kājas” = “nerullē”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – kretinē)!
    .
    Ja Saimnieks kviec, ka “Krievi nāk!!!”
    Un gvelž, ka “MZ “valstij” VĀKS,
    Bez rietum-OKUPANTIEM ‘briest’!!!”
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – totāls “sviests”)!
    .
    Ja Sainieks ķērc: “Wooow – “hibrīdkarš”,
    JAU grauj šo “valsti”, gadiem garš!!!”
    Kā maitas putns, ap …(‘jūdzies’),
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “bauri” smies)!
    .
    Ja Saimnieks “prezentē”, ka šis,
    Ir “balts un pūkains” kustonis,
    Ne trekni rijošs SILES lops,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “profīts” skops)!
    .
    Ja Saimnieks uzdod samelot,
    Un “masmēdekļos” publiskot,
    Par SILES ‘rebēm’ “leģendas”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – BLEFS ir tas)!
    .
    Ja Saimnieks glaimus pieprasa,
    Iekš ANGAŽĒTA “mēdekļa” ~
    ‘Pūš’ “žurnālists”, lai “pūlis” dzird:
    “Yesss – tā vi’š i’!…” (kaut – šķērmi smird)…”

    Ja ZOMBĒTĀJS šķiet “goda vīrs”,
    Kam medijs der kā “mušpapīrs”,
    Pie kura ‘salīp’ VIENTIEŠI,
    Tad – MUĻĶU Zemē tā ‘vi’š i’!
    .
    Bet – tie, kas “nelien” (…) Saimniekiem,
    Tiek “CENZĒTI” no “mēdekļiem”:
    “Kam riebjas VERGOT “lojāli” ~
    Lai lasās… (dillēs), TĀ vi’š i’!…”

    =====

    Oriģinālversijas = “O.M.© blogā”:
    [ CENZĒTS ]
    u.c.

    MUĻĶU, totāli nozombētu LUMPEŅU, bezcerīgi aprobežotu “lojālpatrEJotu”, patoloģiski defektīvu “SILEI pietuvinātu lielāko kretīnu”, “proāmurikāniski orientētu gejropedālisku deRmolibersatu” rasistiski militārhistēriskās propagandas skarbi traumētu “biogaļas izstrādājumu”, demonstratīvi kriminālrecidīva “ķēķa tiesiskuma” SISTĒMĀ parazitējošu “(ekskre)mentu”, “prok(tologu)”, “(bez)godību” u.c. taml. šinderu, klaji PRETLIKUMĪGAS “revolucionārās pārliecības” lopiski trulu zombijfanu, derdzīgi glumu “(p)(ie)līdēju” un nožēlojami gļēvu “kluso mīzēju” zeme SILES “valsts” parodija “eurolatv(ĀN)ija”, XXI gadsimts.

    P.S. Visi “O.M.© arChīvā” fiksētie notikumi ir ienākušies vienīgi Lielp!sānu Pilsoniski Suverēnajā Republikā (LPSR), Ontūna Mazpusāna jurisdikcijā. Visas tēmas, pieminētie personāži, apstākļi u.t.t. ir visīstākie izdomājumi. Interesentiem (t.sk. – privāti) & lietišķai saziņai: ontuns.mazpusans@inbox. lv .

  2. Ka redzam no ārvalstu pieredzes, abonentmaksas NEGARANTEE mediju neatkarību. Tās samazina iespēju kontrolēt medijus vēlētām amatpersonām un palielina anonimu spēku ietekmi.

  3. Vai ir verts pieminet. Tik daudz valdibas pasutitu dezu,ka bez veseliga filtra raksti nav baudami. Vardu sakot, valdibas vireli sava kvalitate stav parlieku talu no valsts viriem, nepastav nekada reala saite ar faktisko dzives kvalitati valsti. Tie pat necensas saprast valsts sutibu. Valsts dibinata iedzivotaju drosibas un labklajibas nodrosinasanai, nevis siles smelsanai un nu jau pildisanai ar nabadzigo slanu aplaupisanu.

  4. Piedodiet manu neuzmanības kļūdu: “medijpratība”. Atvainojos visiem,kam tas lasot traucēja uztvert domu!

  5. Pirmais, no kā būtu jātiek vaļā visiem medijiem – tās ir lasītāju debilizējošās “informtīvās sēnalas”: kurš ar ko precas; cik nesmalki šķiras; kurā pludmalē gulšņā kārtējā “lieldibena/lielpupu dīva”; mazāk lietot birku “sabiedrībā populārs/cilvēks”, kad mēdijs uzspiež kārtējās “sēnalas” – mums taču netrūkst patiesi gudru un talantīgu cilvēku, kas būtu pelnījuši, ka uzzinām viņu dzīves pieredzi, domas un atziņas! Tieši to mediji dara par maz!Šī būtu iespēja izglītot arī tos lasītājus/klausītājus/skatītājus, kas labprātīgi “sēž mucā”… Padomāsim, ar ko viņus barojam! (Atceros, kā padomju laikos, kad fermās cūkas baroja ar zivīm, pēc tam gaļa, cepoties uz pannas, piepildīja virtuvi ar… zivju smaku. Riebīgi, vai ne?) Ja attaisnosimies ar to, ka “pieprasījums nosaka piedāvājumu”, tad… latvieši – šodien vairāk nekā jebkad- sēžot mucās, var arī nespēt atgūt savu kādreizējo dzīvesgudrās un viedās tautas statusu. Mans ieteikums: lai medijpartība attīstās virzienā, kas pretējs tautas un valsts “vispārējai debilizācijai”, kas tiek piekopta tāpēc, ka… muļķus vieglāk pārvaldīt!

  6. ” vai tāpēc, ka kaut kā pietrūkst mūsu pašu informatīvajā telpā ”
    Un pietrūkst ļoti daudz kas, bez krievu kanāliem neiztikt un arī nevajag iztikt, tikai ņemiet to visu drusku kritiski, kā autors te arī raksta.

  7. Ir izdevīgi, ka valstī ir ļoti daudz cilvēku, kas nevar atļauties maksāt par informāciju un lieto it kā bez maksas pieejamo. Tieši tāpēc sabiedriskajiem mēdijiem ir ļoti ļoti liela nozīme. Radio ir labs, bet tv – brazīļu un visādi citi nejēdzīgi seriāli, rīšana, vispopulārākā 10 autoru un izpildītāju mūzika, kad ir pārlieku viegla, šķebina.. Nav redzēta neviena igauņu vai lietuviešu filma, raidījums. Pat ziņās aktuālā informācija nenāk pat radio.

  8. Malacis, honorārs nopelnīts!

Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Gada kodējs – lapsene!

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests pēdējā laikā vai ik dienu nogādājis slimnīcā vairākus lapseņu vai bišu sadzeltus cilvēkus, kuriem pēc tam sākusies alerģiska reakcija. Šogad bijusi silta ziema, līdz ar to lapseņu mātītes ir labāk pārziemojušas, tāpēc lapseņu skaits šajā vasarā ir diezgan liels, vērtējis Latvijas Dabas muzeja zooloģijas nodaļas vecākais entomologs Jānis Dreimanis. Kā katru gadu jūlija beigās un augustā lapseņu skaits sasniedz savu maksimumu.

Vai jums ir bažas, ka novecojusi aparatūra medicīnas iestādēs var apdraudēt veiksmīgu jūsu ārstēšanu?
Draugiem Facebook Twitter Google+