Mugurā ielikts implants: kādos gadījumos to liek; kā dzīvot tālāk 0
Izdzirdot ārstu vai fizioterapeitu sakām, ka pacientam ir mugurkaula nopietna deformācija, daudziem pirmajā brīdī tas nešķiet nekas traks – gan jau ar to tiks galā, ikdienā piedomājot par stāju un izpildot speciālistu ieteiktos vingrojumus. Taču ne vienmēr viss notiek, kā iecerēts. Dažreiz deformācija ir tik liela, ka neatliek nekas cits kā vien operācija, turklāt tāda, kuras gaitā mugurā tiek ievietoti speciāli fiksatori vai implanti.
Mugurkauls ir cilvēka balsts gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tā ir sarežģīta, vienota struktūra, kas balsta ķermeni, iekšējos orgānus, amortizē triecienus, kas rodas, cilvēkam pārvietojoties, un vienlaikus pasargā arī muguras smadzenes un nervus. Bet daudziem cilvēkiem svarīgā centrālā ass ir deformējusies.
“Visbiežākie mugurkaula deformācijas veidi ir stājas skolioze un hiperkifoze jeb pastiprināta kifoze,” uzsver Veselības centra 4 filiāles Mugurkaula un locītavu veselības centrs tehniskā ortopēde Darja Ņesteroviča. “Skolioze biežāk sastopama meitenēm, bet kifoze – zēniem.”
Pats nosaukums skolioze ir cēlies no sengrieķu valodas vārda skolios, kas nozīmē – greizs. Skolioze ir termins, ar ko saprot mugurkaula izliekumu uz sāniem. Taču pēc būtības tā ir trīsdimensiju mugurkaula deformācija, respektīvi, mugurkaula rotācija trijās plaknēs. Tā var ietvert arī krūškurvja deformāciju, reizēm pat tik nopietnu, ka spiež uz plaušām un stipri ietekmē cilvēka veselības stāvokli.
Savukārt pastiprinātā kifoze ir mugurkaula izliekums uz priekšu, veidojot tādu kā kuprīti. Neliels mugurkaula izliekums ir normāla parādība, bet tādu, kas pārsniedz 40 grādu, jau uzskata par slimību.
“Ir trīs galvenie kifozes rašanās iemesli. Viena ir iedzimtā kifoze, kad kāds mugurkaula skriemelītis izaug citādā formā, nekā tam vajadzētu būt, un tāpēc var sašķiebt visu mugurkaulāju uz priekšu. Otrā grupā ierindojami bērni un pusaudži, kuriem ir kustību vai kādi muskulatūras traucējumi, kas neļauj muskuļiem normāli kontrolēt mugurkaulu. Trešā grupa ir jauni cilvēki, kuriem, strauji augot, skriemeļi netiek līdzi – priekšpusē tie nespēj pilnvērtīgi augt, bet mugurpusē muskulatūra nav attīstījusies pareizi. Tas viss kopā pakāpeniski saliec muguru uz priekšu.” uzskaita Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas mugurkaula ķirurgs Jānis Osītis.
“Bieži vien cilvēks nezina, ka viņam ir skolioze vai kifoze – to var redzēt tikai vizuāli pēc ķermeņa asimetrijas plecu joslā vai viduklī. Periodā, kamēr veidojas deformācija, cilvēks sāpes lielākoties nejūt. Tās parasti parādās, kad deformācija jau ir notikusi.”
Atbildības daļa – uz vecāku pleciem
Lai arī cik noslogoti būtu vecāki, viņiem tomēr vajadzētu pievērst uzmanību savu bērnu stājai. Jāvēro, kā bērns izskatās no sāna, no aizmugures, vai viņa pleci ir vienā līnijā. “No savas pieredzes varu teikt, ka arī ģimenes ārsti diezgan labi diagnosticē stājas problēmas, protams, ja vien pacienti pie viņiem vispār aiziet,” akcentē dakteris Jānis Osītis. “Taču tikai uz ģimenes ārstiem nevajadzētu paļauties, jo cits paklausās pacienta plaušas, paskatās izmeklējumus, bet neliek viņam izģērbties, lai novērtētu no galvas līdz kājām.”
Pati galvenā problēma mūsdienās ir laiks, uzskata ārsts. “Vecāki ir ļoti aizņemti ar savu dzīvi, nedodas kopā ar bērniem peldēties, sauļoties un nepamana, ka pusaudzim ir novirzes stājas ziņā.”
Varbūt jebkuram vismaz vienreiz vajadzētu atnākt pie speciālista un veikt skoliometriju – ar speciālu ierīci pārbaudīt, kādā stāvoklī ir mugurkauls un vai tas nav sašķiebies? Jānis Osītis atbild: “Uzskatu, ka skoliometriju vajadzētu izmantot vien tad, ja radušās šaubas par bērna stāju, nevis to veikt visiem pēc kārtas. Vecākiem, aplūkojot savu atvasi, rodas aptuvens iespaids, vai viņa mugurai ir kaut kas asimetrisks. Ja ir šaubas un aizdomas, ar tām vispirms jāvēršas pie ģimenes ārsta un, ja nepieciešams, pie speciālista.”
Dažkārt vecāki mēdz teikt, ka viņiem vienkāršāk ir nevis izstāvēt rindas un doties pie ārsta, bet gan tikt, piemēram, pie fizioterapeita. Un tas nebūt nav slikti, jo bieži vien tieši fizioterapeits atklāj muguras problēmas, iesaka pacientam īpašus vingrojumus un rekomendē aiziet pie konkrēta speciālista.
Ja bez implanta neiztikt
Pēc daktera Jāņa Osīša vārdiem, situācijās, kad ārsts ir pārliecināts, ka ne vien ar fizioterapiju, bet arī ar speciālām korsetēm muguras deformāciju nevar novērst, reizēm vienīgais variants ir operācija, kuras laikā mugurkaulu no iekšpuses nofiksē ar speciālu implantu konstrukciju vai fiksatoru. Šīs ierīces ir dažādas, un katram pacientam pielāgo savu. Reizēm to ievieto uz konkrētu periodu, lai novērstu mugurkaulāja nestabilitāti, taču bieži vien tas mugurā paliek visu mūžu.
Ķirurģiska jeb operatīva ārstēšana parasti ir nepieciešama, ja ir smaga skoliozes deformācija, kas pārsniedz 50 grādu, un kifozes deformācija, kas pārsniedz 70 grādu leņķi, un ja pasliktināšanās nav apturama ar konservatīviem līdzekļiem.
“Bērniem un pusaudžiem izmanto tādus fiksatorus un implantus, kas var atrasties ķermenī visu mūžu un ir maksimāli izturīgi pret salūšanu vai izkustēšanos,” paskaidro mugurkaula ķirurgs.
“Operācijas, kas tiek veiktas skoliozes un kifozes gadījumā, un tās, kurās fiksē kādu traumu vai salūzušu muguras skriemeli, būtiski atšķiras,” viņš saka. “Mugurkaula deformācijas novēršanai izmanto implantu konstrukciju. Viens no tās būtiskiem elementiem ir stienis, ko ar speciālām skrūvēm piestiprina pie mugurkaula un kas tādējādi muguru iztaisno un notur vertikāli. Operācija ir vērsta uz to, lai ne tikai fiksētu muguru, bet arī veidotu jaunus kaulu vai starpskriemeļu savienojumus, kas zem šā stieņa savieno mugurkaulu. Konstrukcijas lielākā nozīme ir tieši pirmajos mēnešos – pēc tam pašai mugurai jābūt stabilai.”
Konstrukcija ir veidota no titāna vai kobalta un hroma sakausējuma, kas ir ķīmiski un magnētiski inerts materiāls ar ļoti augstu mehānisko izturību. Ārsts sarunā ar tās ražotājiem uzzinājis, ka konstrukcijas elementi tiek testēti matemātiski un fiziski, pārbaudot tos deformācijai dažādos virzienos, piemēram, slogojot speciālā stendā 50 000 reižu. Tomēr, neievērojot pēcoperācijas režīmu vai organisma īpatnību dēļ skriemeļiem nesaaugot, dažiem ir izdevies konstrukcijas salauzt.
Operē gan bērnus, gan pieaugušos
Agrāk mugurkaula deformācijas operācijas tika veiktas Nacionālajā rehabilitācijas centrā Vaivari, taču pirms sešiem gadiem tās sāka Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Iepriekš, daudz nevilcinoties, ārsti lielākoties pieņēma lēmumu muguru operēt, turpretī tagad, pēc ārsta Jāņa Osīša vārdiem, pārmaiņas notikušas gan uz vienu, gan otru pusi. Pat ja bērnam ir stipri saliekta mugura (izliekums ir lielāks par 40 grādu leņķi), vispirms tomēr tiek izmēģināti visi konservatīvie paņēmieni – korsete, vingrināšanās, stiepšanās. Tikai tad, ja tas tiešām nelīdz vai problēma aizvien vairāk samilst, tiek lemts par operatīvu iejaukšanos.
“Ja pacients jūtas labi un necieš no muguras deformācijas, nesteidzamies un neveicam agrīnu muguras taisnošanu un fiksēšanu, bet dažkārt pat ļaujam nākt pēc iespējas vēlāk, piemēram, 22 vai 26 gadu vecumā, un tikai tad veicam korekciju,” precizē ārsts. Neraugoties uz cilvēka vecumu, ja skaidri zināms, ka muguras deformācija notikusi līdz 18 gadu sasniegšanai, par operāciju Bērnu slimnīcā viņam jāmaksā tikai līdzdalības maksājums.
“Savukārt tad, kad vaina ir acīm redzama, kad ir skaidrs, ka to bez operācijas nevarēs atrisināt vai arī vilcināšanās dēļ situācija pasliktināsies, mēs esam gājuši arī uz otru pusi,” atzīst dakteris. “Esam sākuši operēt jaunākus pacientus, piemēram, tādus, kuriem jau sešu gadu vecumā ir izteikta deformācija. Ja mēs zinām, ka, sagaidot, teiksim, 14 gadu vecumu, viņi jau būs neoperējami vai grūti koriģējami, turklāt visus šos gadus cietīs traucējumu un sāpju dēļ, mugura tiek fiksēta arī mazajiem.”
Mugurkaula deformācijas operācijas pieaugušajiem veic vairākos stacionāros un klīnikās, piemēram, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. Taču, pēc daktera Jāņa Osīša teiktā, mugurkaula deformācijas ir specifisks ķirurģijas atzars. Tēlaini salīdzinot, drošāk ir izvēlēties lidmašīnu, kas regulāri lido pa vienu un to pašu maršrutu, nekā tādu, kas tiek izkustināta vien reizēm. “Uzskatu, ka Bērnu slimnīcā ir ļoti kvalitatīva mugurkaula deformāciju ķirurģija ne tikai ārstu, bet arī pārējā personāla līmenī,” akcentē mugurkaula ķirurgs. “Visi zina, kādas ir pacientu vajadzības, kā jāsagatavojas pirms operācijas, ko vajadzēs pēc tās, kāda var būt nepieciešamā palīdzība, kā notiks sāpju kontrole. Līdz ar to, ņemot vērā ievietotās implanta sistēmas un narkozes īpatnības, arī pieaugušie, kuriem nevajag atrasties pieaugušo slimnīcā saistībā ar blakussaslimšanām un kuriem mugurkauls ir vienīgā veselības problēma, kas sākusies agrīnā vecumā, drīkst ārstēties pēc valsts programmas Bērnu slimnīcā.”
Arī lidmašīnas reizēm krīt
Daudzi vecāki pamatoti uztraucas, ka viņu atvasītei nāksies operēt muguru, – ne tikai tāpēc, ka paliks rēta, bet jo īpaši tāpēc, ka tik nopietna muguras operācija ir riskanta, jo tuvu atrodas muguras smadzenes, kuras nekādā gadījumā nedrīkst traumēt.
“Vecāki uztrauksies jebkurā gadījumā,” atzīst Jānis Osītis. “Viņi zina, ka operācija ir nopietna, ka bērna mugurkauls tiek plaši atvērts, ka viņa ķermenis tiek pārveidots, ka tas viss saistīts ar asiņu zudumu. Protams, ir arī riski. Lielākie no tiem nav saistīti ar kādu nervu, bet vairāk ar muguras daļu, kurā ir muguras smadzenes. Ja kaut kas tiks kairināts vai aizskarts jostas daļā, kur ir nervi, tas izraisīs sāpes, tirpšanu, bet parasti šādu neatgriezenisku seku nav. Tiesa, muguras smadzenes ir ļoti jutīgas – tās operācijas laikā nekādā ziņā nedrīkst traumēt.”
Ārsts stāsta, ka kļūda aprēķinos, neparedzēti apstākļi vai skrūves ievadīšana mugurkaulā ar instrumentu, muguras smadzeņu traumēšana, to asinsapgādes mainīšana var izraisīt neatgriezeniskas sekas. Tāpēc ir ieviesta muguras smadzeņu novērošanas sistēma: ārsts, kurš ir pieslēdzis daudzus vadiņus ar elektrodiem pie operējamā cilvēka, sūta pa tiem impulsus, mēra un redz atbildes reakciju, vai muguras smadzenes strādā pieļaujamajās robežās, vai arī kaut kas mainās uz slikto pusi. Tieši viņš var laikus brīdināt ķirurgus, ja šķiet, ka jāapstājas vai jākontrolē, kas notiek. Tādās reizēs dažkārt jāmaina operācijas gaita. “Bērnu slimnīcā ir tāda iespēja, un mēs to arī izmantojam. Varbūt ne vieglos gadījumos, kad nejūtam paaugstinātus riskus, bet visur, kur vien jaušam apdraudējumu muguras smadzenēm, izmantojam kontroles sistēmu. Tas ir atmaksājies un pasargājis no smagākām komplikācijām.
Ķirurģija nedod simtprocentīgu garantiju, ka bojāto detaļu nomainīs ar jaunu un atkal viss būs kārtībā. Vienmēr ir risks. Tāpēc jāveic visi iespējamie pasākumi, lai risku samazinātu. Ja nepieciešams, ārstēšanas procesā jāiesaista citi speciālisti – neirologi, iekšējo slimību ārsti, kas palīdz pareizāk izplānot ārstēšanu,” paskaidro Jānis Osītis. Tā ir priekšrocība, ko dod tāda liela daudzprofilu slimnīca kā Bērnu klīniskā universitātes slimnīca, Stradiņi vai Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca: ķirurgs nav viens vienkāršākas vai sarežģītākas slimības ārstēšanā.
Tā skriemeļa daļa, pa kuru droši var ievadīt skrūvi, ir tikai dažus milimetrus, bet dažkārt tikai milimetru resnāka par pašu skrūvi. Vienā pusē atrodas vai nu nervi, vai muguras smadzenes, bet otrā pusē – iekšējie orgāni, arī sirds, un galvenie asinsvadi. “Šāda operācija nozīme milzīgu atbildību. Labi, ja ārsts, pamatojoties uz savu pieredzi, jūt, it kā redz cauri pacientam. Labi, ja nav ekonomēts uz vizuālajiem izmeklējumiem. Tad viss ir drošāk.”
Runājot par komplikācijām, dažreiz bijis iekaisums, kad izoperētā mugura nedzīst, kā vajag. Bet līdz šim visu izdevies atrisināt tā, ka nav jāizņem muguru fiksējošais implants.
“Mēs visi zinām, ka kādreiz kāda lidmašīna krīt. Mēs ceram, ka ar mūsu reisu tas nekad nenotiks. Ir neparedzamas lietas, un riski būs vienmēr,” saka ārsts.
Reizēm nepieciešama atkārtota operācija
Mugurā ieliktais stienis, skrūvītes vai kādi citi elementi var salūzt pirmajos divos gados pēc operācijas. Pēc tam, kad viss ieaudzis, nekam tādam nevajadzētu notikt. Ja tomēr kaut kas atgadījies, var veikt atkārtotu operāciju.
Daktera Jāņa Osīša praksē bijuši daži pusaudži, kuri salauzuši nevis mugurkaulā ievietoto stieni, bet gan vienā vai otrā galā ievietoto skrūvīti, un tad tikai šo vienu elementu nācies atjaunot.
Uz jautājumu, vai augošiem bērniem operācija jāveic atkārtoti, viņš atbild: “Ir dažādi. Bērniem ir speciāli implanti, kas pieļauj mugurkaula augšanu. Pareizāk sakot, mēs tos izvietojam tādā sistēmā, ka skriemelīši tiek noturēti noteiktās pozīcijās ar spēju attālināties vienam no otra, it kā notiktu augšana. Otrs variants ir plānota kontrole ik pēc laika, un, iespējams, jāveic vairākas secīgas operācijas, aizritot 4–6 gadiem. Fiksētā muguriņa ir jākontrolē – implants jāregulē vai jāpagarina. Tie paši noteikumi ir spēkā arī bērniem, kad cenšas ar vismazāko iejaukšanos panākt maksimālu efektu. Piemēram, ja pusskriemelis ir sašķiebis visu muguriņu, ievieto nevis garu fiksatoru, bet mugurkaula daļā tikai dažus centimetrus platus vai garus titāna fiksējošus elementus, bet šo pusskriemeli daļēji vai pilnībā izņem. Var arī veidot jaunus kaulu savienojumus, kur daba tos nav ielikusi, ņemot vērā to, ka bērns augs. Un šo augšanas potenciālu izmanto, lai koriģētu viņa mugurkaulu.”
Jāpielāgojas un jāsadzīvo
Kā apgalvo dakteris Jānis Osītis, pēc operācijas pacientam jāievēro noteikts režīms. Pirmajos 2–3 mēnešos nedrīkst pārslogot implantu. Ja to neievēro, teiksim, sēž, guļ, kā grib, izlokās, tad, protams, pastāv risks kaut ko salauzt vai izkustināt. Tādēļ pēc diviem mēnešiem visiem jāierodas uz pirmo pārbaudi, bet pēc sešiem mēnešiem notiek otrā pārbaude.
Ko nedrīkst ar implantu darīt? Vienas receptes nav. Viss atkarīgs no tā, kura muguras daļa un cik skriemeļi ir fiksēti, vai ir vai nav fiksēts krusta kauls, vai ir atbalsta bloki starp skriemeļiem un cik ilgs laiks pagājis kopš operācijas. Ārsts individuālās rekomendācijas katram sniedz izrakstā, un tās vajag ievērot. Šādiem pacientiem ilgstoši būs ierobežoti ekstrēmi sporta pasākumi, piemēram, lēkšana ar izpletni, kaut kādi cīņas sporta veidi ar negaidītiem metieniem, kritieniem, sitieniem, tāpat salto mešana. Iespējams, nekas nenotiks, tomēr labāk sevi pasargāt.
Ja nav radušies sarežģījumi, pusgadu pēc ķirurģiskās ārstēšanas parasti tiek dota zaļā gaisma daļējai sportošanai, bet pēc diviem gadiem ierobežojumi vispār tiek noņemti – cilvēks var dzīvot, nedomājot par implantu, taču jāizvairās no ekstremālām kustībām. Tomēr jau pirms operācijas jāpieņem tas, ka mugura var zaudēt daļu lokanības, un nekādā gadījumā nevajag ielocīt fiksēto muguras posmu, jo tas var radīt sarežģījumus.
Cik bieži jāpārbauda operētā mugura? Ja pirmos divus gadus viss ir labi un pašsajūta nav pasliktinājusies, rentgens nav nepieciešams katru gadu. Neatkarīgi no vecuma ikviens, kuram deformācijas dēļ ir operēta mugura un ievietota implantu konstrukcija, var nākt atrādīties mugurkaula ķirurgam arī Bērnu slimnīcā. Ja būs vajadzīgs, uz vietas tiks veikts rentgens.
Lasiet arī divus pieredzes stāstus: Jā, man mugurā ir ielikts implants. Pieredzes stāsti
