Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
13. septembris, 2013
Drukāt

“Muižgaļi” – no kolhoza govju fermas par datorizētu saimniecību

Foto - Ilze PētersoneFoto - Ilze Pētersone

Vītolbergi nav no čīkstētājiem. Ja ar saimniekošanu veicas labi, tā arī pasaka, ja no kredītiem ūdens smeļas mutē, gudro, ko jaunu savā “Muižgaļu” fermā varētu saražot. Krīzes laikā izveidoja sierotavu, citādi piens bija jāatdod gandrīz par velti. Lai pašiem visu laiku nav jāsēž govij pie astes, 80 raibaļas viņiem slauc “divas holandietes”.

 

Bijusī Vārves kolhoza govju ferma Vītolbergu rokās soli pa solim pārveidota par modernu ģimenes saimniecību. Kopā ar vecākiem Vitu un Andi te strādā visi trīs Vītolbergu bērni, pamazām taciņu uz “Muižgaļiem” ielāgojuši arī mazbērni.

 

Par fermu – divi miljoni

“Kamēr sieva ar jaunāko dēlu vēl gulēja slimnīcā, es nopirku fermu,” stāsta saimnieks Andis. Sākuši kā Breša zemnieki, pagājušā gadsimta deviņdesmitajā gadā atguvuši vecvecāku zemi, kur pirmajos saimniekošanas gados ar graudkopību nopelnījuši lielu naudu. Par fermu Vītolbergi samaksāja divus miljonus repsīšu. Naudu veda čemodānos, bankas darbinieki vēl vaicājuši, vai nav vajadzīga apsardze. Pacīnīties nācies gan, taču ar privatizācijas laika negodīgiem darboņiem, kā Andis saka, reketieriem. Kopā ar ēkām, 200 lopiem, tehniku, barību komplektā uz diviem gadiem nāca arī “padsmit” strādnieku – četras slaucējas un aizvietotāja, zootehniķis, fermas pārraugs, traktorists u. c. Darbs lielākoties ar rokām – piens jānes ar spaiņiem, barība jāpieved ķerrās, mēsli jāvāc ar dakšām. Vītolbergiem no govīm saprašanas nekādas, darbinieki saimniekus neņem galvā. Nepatīkamāko pārsteigumu pirmajā saimniekošanas gadā sagādāja ziema – janvārī beidzās barība. Gan jau ne mazāk satraucoši notikumi tika piedzīvoti ne vienā vien Latvijas jaunajā saimniecībā, taču Vītolbergiem tie lika padomāt par izglītošanos. Vita neklātienē apguva grāmatvedes zināšanas, bet Andim 1997. gadā radās izdevība doties uz piena menedžmenta kursiem Viskonsinas universitātē ASV. “Tas man bija baigais grūdiens,” viņš atzīst.

{gallery id=”2151″}

Piespiež podziņ’

Šodien “Muižgaļu” fermā daudz ko paveic ierīces un kompjūteri – cilvēkam nākas vien piespiest podziņu, nosmej saimnieks. Lielas palīdzes ir divas “holandietes Lilijas”, tā Vītolbergi sauc Holandē ražotās datorizētās slaukšanas ierīces “Lely Astronaut”, iegādātas tikai par saviem līdzekļiem. “Lilijas” izdara visu – izslauc, nosaka piena kvalitāti, nomazgā un pārbauda tesmeni, kontrolē arī govs veselības stāvokli un kāri pēc buļļa. Saimniekiem tikai atliek ielūkoties monitorā, un viss govju pulks kā uz delnas. “Redzu, kura nav bijusi slaukties, kura meklējas,” smalko aparātu izrāda Andis, bet viena no Vītolbergu holšteinietēm rātni ieiet slaukšanas ierīces aizgaldā. Nekādu brīnumu – govis zina, ka aizgalda silē būs salda melase.

“Kūts silē viņas dabū zāli, skābbarību un sienu, te – konfekti, kuras dēļ ir gatavas pat rindā stāvēt,” stāsta saimnieks, tiesa, konservatīvos kustoņus nebijis tik viegli pieradināt pie aparāta. Dators nosaka, vai govs jāslauc vai ne, biežāk kā piecās stundās “konfekti” viņai nedabūt.

Pirms pāris gadiem pilnībā nomainīta arī visa tehnika – lopkopībā jārēķinās, ka desmit gadu laikā tā nolietojas. Vita spriež, ka tieši mūsdienīgi aprīkotā saimniecība ir viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc te strādā visi trīs viņu bērni. “Ja būtu jāstrādā ar dakšu un lāpstu, kā mēs sākām, viņu šeit nebūtu,” nosaka saimniece.

 

Laiks arī vaļaspriekam
Vitolbergi2_Petersone_16

Arī ar visiem aparātiem un kompjūteriem rīts saimniecībā Vītolbergiem sākas sešos un bieži vien ilgst līdz astoņiem vakarā. Andis ķeras pie siera siešanas – “Muižgaļu” saimniecībā no nepasterizēta piena gatavo puscieto sieru, un katru sestdienu pats saimnieks ar busiņu rituļus ved uz Rīgas veikaliem. Krīzes laikā piena cena strauji saruka un saimnieki parēķināja, ka nāksies strādāt ar zaudējumiem, bet kredīta maksājumi par vairāku simtu tūkstošu latu vērto fermas modernizācijas projektu nevarēja gaidīt. Piepalīdzot labam paziņam no Holandes, “Muižgaļos” dažu mēnešu laikā tika sagādātas siernīcas iekārtas un sākās Vītolberga siera ēra. Andis atzīst, ka arī ar četru gadu pieredzi vēl nejūtas kā meistars: “Tagad es saprotu, ka viss vairāk balstās uz izjūtu, redzi, tausti un garšu, ko skolā nevar iemācīties. Tas nāk ar gadiem.”

Vita kopš saimniecības pirmsākumiem kārto grāmatvedību, viņai arī ikdienas darbi un govju apsēklošana. Meita Guna rosās siera cehā, vecākais dēls Gints jau kopš puikas gadiem strādā ar tehniku, jaunākais saimniekdēls Jānis apguvis datorizēto slaukšanas ierīci. Viņš studē LLU un šoruden gatavojas doties uz divu nedēļu mācībām ASV.

“Mums iet gluži labi – ko bijām iecerējuši, izveidojām,” apmierināti spriež Andis. Paliek laiks arī vaļaspriekam – ceļošanai kopā ar draugiem. Par saimniecību atvaļinājuma laikā nav jāuztraucas, bērniem to var droši uzticēt, zini, ka viss būs kārtībā.

 

LR raidījumu par Ventspils novada Vārves pagasta “Muižgaļu” saimniekiem – Vītolbergu ģimeni – klausieties Radio 1. pro-
grammā 14. septembrī plkst. 16.05, atkārtojumā – 21. septembrī plkst. 6.03.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+