Uldis Šmits: No Putina teiktā izriet, ka ne jau Ukraina ir apdraudētā 5
Valstis, tāpat kā cilvēkus, tomēr vieno ne tikai ekonomiskās intereses, bet arī idejas. Pretējā gadījumā, piemēram, Eiropas Savienība nemaz nebūtu nosodījusi Krievijas agresiju Ukrainā, ko reizēm pieticīgi sauc par konfliktu. Būtībā notiek karš pret Ukrainas tiesībām pašai izlemt savu politisko nākotni. Ukraiņu izdarītā izvēle par labu Rietumiem nesola nekādus īstermiņa ekonomiskus ieguvumus ne Eiropai, ne pašai Ukrainai. Bet tas ir arī mēģinājums izrauties no atpalicības un korupcijas un ideoloģiski attālināties no Kremļa uzraudzītās politiskās telpas, kurā jau krietni ilgi, nevis tikai pēdējā gada laikā vien, tiek izplatīts uzskats, ka Ukraina nav īsta valsts, ukraiņi nav īsta tauta un viņu valoda nemaz īsti nav valoda.
Minētās propagandas nostādnes ir atgādinājuma vērtas, jo daži Latvijas politiķi, stāvokli dziļdomīgi apcerēdami, par tām vispār nerunā. Viņi nerunā arī par Putina krievu pasaules koncepciju, no kuras šis Krievijas kaimiņvalstu “neīstums” vai vismaz otršķirīgums izriet. Jānis Urbanovičs “Baltijas foruma” prezidenta statusā (“nra.lv” 8. dec.) pārmet Obamam un pārējiem Rietumu līderiem nevēlēšanos “ieklausīties Vladimirā Putinā” un visu mierīgi sarunāt. Lai gan, cik zināms, piemēram, Vācijas kanclere Angela Merkele G20 samitā Brisbenā diskutēja ar Putinu garas stundas, un pēc tam izskatījās diezgan satriekta, jo bija secinājusi, ka sarunu biedrs uzlūko bijušās PSRS telpu par ko līdzīgu savam īpašumam. Agrāk kopš Krimas epopejas sākuma teju ik dienas kāds Rietumu vadītājs zvanīja uz Kremli, taču nekāda diplomātija vai sankcijas neatturēja Maskavu no karaspēka vienību un tanku kolonnu sūtīšanas pāri robežai uz Austrumukrainā implantētajām “tautas republikām”. Maskava šīs robežas pat it kā oficiāli atzīst, bet militārās piegādes oficiāli noliedz un izslēdz no sarunu loka. Krimas jautājums arī neesot apspriežams. Atliek runāt par Ukrainas “federalizāciju”… No Putina tekstiem izriet, ka ne jau Ukraina šobrīd ir tā apdraudētā, bet Krievija. Kas to apdraud? Protams, NATO, kas “aplenc”, un amerikāņi, kuri sēj pasaulē “vadāmo haosu” un vērpj sazvērestības. Piemēram, ASV CIP aģenti sadzen ļaudis Kijevas Neatkarības laukumā, lai tie mēnešiem protestētu, padzītu Maskavai draudzīgu varu un noliktu pie valsts stūres “fašistus”. Ja šai versijai ne visai ticat, tad “jūs esat muļķītis vai nelietis” – sarunā ar portālu “Delfi.lt” izmeta Kremļa uzticības persona Sergejs Markovs. Latvijā ne mazums ietekmīgu figūru negrib būt ne viens, ne otrs, tāpēc apgalvo kopumā to pašu. Nupat Ainārs Šlesers intervijā aģentūrai LETA gandrīz izrāva vārdus no mutes Markovam, sacīdams, ka Maidanā “tika realizēta ASV lielā politika”, tāpēc miermīlīgā Krievija “ir ierauta militārā konfliktā”, tomēr svarīgi, “lai Krievija un ASV vienotos par kādu risinājumu Ukrainā”. Kijeva tikmēr var pastāvēt pie ratiem – lielie izlems.
Daudzi tomēr uzlūko notikumus drusku citādi. Odesietis Mihails Žvaņeckis, kurš uz skatuves mēdz iejusties neaptēstu tipu ādā, pēc Janukoviča aizbēgšanas pavisam nopietni izteicās, ka ukraiņi ir stipra nācija, kas uzdrīkstējusies gāzt zagļu varu. Pat Krievijā uzrodas ne viens vien Ivanuška Muļķītis (kā Artēmijs Troickis vai Boriss Grebenščikovs), kas arī tā domā, atsakās ticēt Kremļa televīzijas kanāliem un spītīgi turas pie pārliecības, ka agresijas izraisītājs ir Putina režīms, kas negrib pieļaut demokrātiskas Ukrainas valsts izveidošanos. Ivanuška Muļķītis, mūsu pasaku tēla attālais radinieks, neko nesaprata no ģeopolitikas (atšķirībā no Urbanoviča, Šlesera vai Lemberga). Bet taisnība vienmēr nostājās viņa pusē.
