Viedokļi
Komentāri

Juris Lorencs: Multikulturālisma bīstamā ilūzija 16


Juris Lorencs
Juris Lorencs
Juris Lorencs

Viena no Briseles sprādzienu atbalsīm – Viduseiropas valstis kļuvušas vēl negribīgākas bēgļu uzņemšanā. Polija vairs neesot gatava uzņemt 7500 bēgļu, ko tā bija apņēmusies agrākajās sarunās ar Eiropas Savienību.

Taču terora akti ir tikai iemesls, lai Polija vēl noteiktāk uzdrīkstētos pateikt to, kas Rietumeiropā joprojām izskatās politiski gaužām nekorekti – atšķirībā no Vācijas, Beļģijas vai Francijas mēs vēlamies palikt vienas tautas, vienas kultūras, vienas ticības valsts.

Deviņdesmito gadu sākumā Vācijas latvietis Dr. Andris Kadeģis kādā sarunā izteica interesantu domu – multikulturālisma idejas pamatā esot nekas cits kā turku kebabs, nu jau arī Rīgā visai iecienīta ēstuve. 50. un 60. gados, pēckara ekonomiskā buma un labklājības augšanas laikā citādi tik taupīgie vācieši pēkšņi atklājuši, ka vakariņas taču var neēst mājās, ka tepat aiz stūra var nobaudīt jaunus, garšīgus un lētus ēdienus, kas līdz ar viesstrādniekiem parādījušies Vācijas pilsētu ielās – itāļu picas, spāņu paeljas, grieķu dolmas un, protams, turku kebabus. Iebraucēju vēl bijis maz – nelielas, strādīgas, neuzkrītošas kopienas. Tā radies multikulturālisms – pikanta un nevainīga piedeva pie mazliet vienmuļās vācu kārtības –, kas atdzīvinājis pilsētvidi un visai pasaulei demonstrējis agrākās “naciķu” zemes demokrātiju un iecietību.

Kopš brīža, kad imigranti masveidā sāka ierasties Eiropā, pagājuši sešdesmit gadi. Radušās noslēgtas kopienas, kas dzīvo pašas savu dzīvi. Izrādījies, ka multikulturālisms ir visai bīstama ilūzija – to bijusi spiesta atzīt pat Angela Merkele.

Bet ko tad vācieši vai franči gribēja, aicinot pie sevis tik lielā skaitā turkus vai arābus, – ka viņi automātiski asimilēsies, aizmirsīs valodu un reliģiju, paturot pie sevis vien sulīga kebaba noslēpumu? Pat mēs, latvieši, taču cenšamies, lai aizbraucēju bērni saglabātu latviskumu, ārvalstīs dibinām svētdienas skolas, korus un deju grupas.

Iedomāsimies sabiedrību, kurā ir divu veidu kopienas. Tā varētu būt kāda no Eiropas vecajām nācijām un 10% liela arābu (turku, kurdu utt.) minoritāte. Pieņemsim, ka eiropiešu ģimene vidēji audzina divus bērnus, bet arābu – trīs. Viegli aprēķināt, ka pēc sešām paaudzēm abu tautu skaitliskie sastāvi izlīdzināsies. Gadījumā ja imigrantu ģimenē būs četri bērni, skaitliskā paritāte ir tikai četru paaudžu (tātad viena gadsimta) jautājums. Tā ir elementāra matemātika, ģeometriskās progresijas rēķini, ko daudzu Eiropas valstu līderi paspējuši aizmirst.

Process var pat paātrināties migrācijas dēļ – augoša, dinamiska un gados jauna kopiena piesaista sev līdzīgos. To labi redzam Latvijas gadījumā – pie mums ieklīdušie patvēruma meklētāji pie pirmās izdevības aizbrauc rietumu virzienā. Skumji, ka pašreizējā Eiropā bez robežām Latviju pagaidām nosargā vienīgi bezdarbs un nabadzība, kas savukārt spiež emigrēt mūsu pašu jaunatni.

Dažas vecās Eiropas nācijas šodien atrodas izvēles priekšā – vai nu atklāti konfliktēt ar citādo un strauji augošo sabiedrības daļu, vai arī samierināties ar notiekošo un piedalīties jauna etnosa veidošanas procesā. Tā nav padošanās, tikai jāapzinās, ka gadsimtu gaitā izveidosies jaunas tautas, kas pat varbūt runās vāciski vai franciski. Bet tie vairs nebūs šodienas vācieši vai franči. Ja Berlīnes Kroicbergā turks, pakistānis un arābs savstarpēji sarunājas vāciski, tas vēl nenozīmē, ka viņi savā apkārtnē rada vācu identitāti. Varbūt precīzāk būtu jāsaka – tā pamazām mainās. Vēl viens gastronomisks piemērs: no Vācijas skolu ēdnīcām pamazām pazūd šajā zemē tik iecienītā cūkgaļa – jo tā taču var aizvainot kādu musulmani vai ebreju.

Savulaik mēģinājums izveidot “jauno vēsturisko veidojumu” – padomju tautu – beidzās ar neveiksmi, PSRS burtiski sasprāga gabalos pa savienoto republiku robežām. Starp citu – ja PSRS būtu turpinājusi pastāvēt, tad šodien musulmaņu tajā būtu 30%. Šādu rezultātu iegūstam, aplūkojot bijušo PSRS republiku demogrāfisko statistiku. Jāšaubās, vai pat krievi būtu priecīgi par to.

LA.lv