Kamēr Valentīna Supe krustu šķērsu staigāja pa Jevsjuku pļavām, vecātēva kapavietu meklēdama, binoklī viņai sekoja līdzi “federāļi”. Kā vēlāk teikuši mūsu autobusa šoferim – gādājot par viesu drošību.
Kamēr Valentīna Supe krustu šķērsu staigāja pa Jevsjuku pļavām, vecātēva kapavietu meklēdama, binoklī viņai sekoja līdzi “federāļi”. Kā vēlāk teikuši mūsu autobusa šoferim – gādājot par viesu drošību.
Foto – Ilze Pētersone

Atkal seko: fonda “Sibīrijas bērni” ceļotājus pie viesnīcas vaktē Krievijas drošībnieku auto 8

Mums atkal sekoja – arī pēdējā ceļojuma dienā Omskā fonda “Sibīrijas bērni” ceļotājus pie viesnīcas vaktēja Krievijas drošībnieku auto. Pēc pamatīga policijas uzlidojuma Tjukaļinskas rajona sādžā šķita, ka būs likušies mierā, taču ne. Visu garo ceļu līdz Valentīnas Supes ģimenes izsūtījuma vietai Jevsjukiem aiz autobusa brauca automobilis, kuru Skaidrītes* Jumiķes dēls Kaspars bija ievērojis jau iepriekš.

Reklāma
Reklāma

Kapa vietā – atkritumu izgāztuve

Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai 188
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

Šoreiz tikai seko, bet iepriekšējā dienā pie ciema, kur Lība Zukule cerēja sazīmēt savas bērnības laika vietas, gaidīja patruļdienests. “Kur braucat, ar kādu mērķi, kāpēc filmējat?” policists izjautāja ceļotājus, sevišķu interesi izrādot par Aivara Lubānieša kameru. Viss privātai vajadzībai – operators nav ar pliku roku ņemams, bet kārtības sargi neatstājas. Pēc pusstundas ierodas lielāks priekšnieks un seko tie paši jautājumi.

Kā vēlāk atklājas, arī Krasnojarskas apgabalā jau nākamajā dienā pēc latviešu apciemojuma Federālā drošības dienesta vīri ieradušies pie ģimenes, kas uzņēma un izguldīja ceļiniekus. Izjautājuši krustu šķērsu. Brauciena organizatorei Dzintrai Gekai jāatzīst, ka pastiprināta drošībnieku uzmanība vietējiem ļaudīm liek izturēties arvien piesardzīgāk pret Latvijas ciemiņiem. “Tā braukt nevar,” viņa nosaka un vēl apsver, vai maz turpinās ekspedīciju rīkošanu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Ar federāļiem astē iebraucam Jevsjukos, Valentīnas Supes dzimtajā sādžā, kur apglabāts viņas vectētiņš Donāts. Izsūtīja Bukovsku ģimeni 1949. gadā no Viļakas novada Silaciema, kur palika pašu rokām būvēta māja, iekopti lauki, kūts ar lopiņiem, arī saimnieka lepnums – nesen iejātais zirgs. Svešumā ģimeni noskatījis blakus kolhoza priekšsēdētājs un aicinājis darbā pie sevis, visādi atbalstījis, piešķīris dzīvošanai atsevišķu māju, taču vecātēva sirds bija salauzta. Kļuva viņš nerunīgs, kad piesēduši pie galda, vien noteicis – ko tad ēdīs, nekā jau nav. Pēc divām ziemām Donāts aizgāja aizsaulē, kā vecmāmiņa nospriedusi – no bēdām, jo veselība vīram bijusi laba. Pēc paša vēlēšanās apglabāts nevis blakus ciema purvainajā kapsētā, bet pļavā netālu no mājas, uz kapa uzlikts dzelzs krusts ar pamatīgu stiprinājumu.

Valentīna gribēja vēlreiz apciemot vecātēva atdusas vietu, jo vēl 1982. gadā, kad šeit bija atbraukušas ar mammu, tā stāvējusi neskarta. Šoreiz viņu sagaida vilšanās, jo Donāta kaps nav atrodams, šķiet, ka tieši tajā vietā sādžinieki ierīkojuši atkritumu izgāztuvi.

Atrod 16 māsīcas

Kā sveicienu vectēvam no dzimtenes Valentīna izkaisa Jevsjuku pļavā Latvijas zemi, sagriežas putekļu mākonis – gana dzīts, aizauļo zirgu bars. Turpat blakus viņai stāv māsīca Nataļja. Ar atsaucīgu Omskas latviešu palīdzību Valentīnai ir izdevies atrast Krievijas radiniekus no tēva puses – divas māsīcas un brālēnu. “Tās sajūtas nevar izstāstīt,” viņa nosaka un piebilst, ka tagad par ceļojumu jūtas gandarīta. Nākamvasar Nataļja aicinot ciemos pie Omskas radiem uz ilgāku palikšanu.

Vēl kuplāku tuvinieku pulku šajā braucienā uzgājis Ernests Graudiņš. Arī viņam prieks par atradībām mijas ar skumju atklāsmi, ka dzimto Fiļinku vietā plešas lauks un par māju vietām liecina tikai zemes pauguri. Uz ciemu, kur dzīvoja daudz Pievolgas vāciešu, 1949. gadā ar ģimeni izsūtīja Ernesta tēvu – ieskatījies viņš vācu meitenē un uzplaukusi mīlestība. Pēc atgriešanās Latvijā sakari ar jauniegūtajiem radiem pārtrūkuši, un tikai pēc 61 gada radusies izdevība satikties ar māsīcu no mātes puses. “Uzzināju, ka man ir vēl sešpadsmit māsīcas!” smaidot stāsta Ernests un piebilst, ka nenāksies viegli visas satikt, jo dzīvojot gan Krievijā, gan Vāczemē. Jau tagad sākot saņemt zvanus un vēstules, sak, pietiek malties pa Omsku, brauc pie mums uz Vāciju!

Reklāma
Reklāma

Ne visiem ceļotājiem izdodas ieraudzīt bērnības laika liecības vai satikt ļaudis, kas vēl atceras latviešus Sibīrijā. Lībai Zukulei, kuras piecu cilvēku ģimeni 1949. gadā no Seces stacijas aizgādāja uz Omskas apgabalu, līdzi krustmātes zīmēts plāns, kurā sīki atzīmēti tolaik svarīgākie izsūtījuma vietas objekti – skola, veikals, sovhoza pienotava, ferma, “roģilovka”, tur esot dzimuši ne tikai lopiņi, bet arī cilvēki. Maz palicis no tā laika būvēm, sovhoza manta pēc savienības izjukšanas izputināta. Izsūtīto baraku būves vietā Lība atrod pļavu. No divām latviešu ģimenēm, kas sādžā palikušas uz dzīvi, viņai izdodas satikt Emmu Bahirevu, meitas uzvārdā Vītoliņu, kas Sibīrijā kopā ar vecākiem un abiem brāļiem nonākusi desmit gadu vecumā. Būtu arī viņas ģimene atgriezusies dzimtenē, ja ne tēva slimība. Apprecējusies ar krievu, piedzimuši divi bērni, kur nu vairs skriesi. Brāļi gan, kā kunga dūšā, tā allaž gatavi braucēji. Ņemšot traktoru un cauri visai Krievijai – uz Latviju, solījis tas, kurš strādājis Čeļabinskas traktoru rūpnīcā. Tagad abi brašuļi aizsaulē, stāsta Emmas kundze, taču arī viņa joprojām auklējot sapni par Latviju – kā gribētos vēl reizi tikt savā dzimtajā pusē.