Mobilā versija
Brīdinājums -2.3°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
14. marts, 2015
Drukāt

Mums bija jāmirst, lai dzīvotu simti. Stompaku kaujai – 70 (23)

partizani

Tieši pirms 70 gadiem – 1945. gada 2. – 3. martā Abrenes apriņķa Viļakas pagastā norisinājās Stompaku kauja – pēckara latviešu nacionālo partizānu lielākā cīņa pret padomju okupācijas režīma bruņotajiem formējumiem. Pētera Supes (“Cinīša”) vadītās Latvijas Nacionālo partizānu apvienības (LNPA) 300 partizāni veselu diennakti sekmīgi pretojās 483 vīru lielai PSRS Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) iekšējā karaspēka vienībai un vietējiem iznīcinātāju bataljonu kaujiniekiem. Nacionālie partizāni ar ieročiem rokās pauda tautas nostāju pret apspiedējiem un uzskatāmi demonstrēja nesamierināšanos ar otrreizējo padomju okupāciju. Stompaku kauja un tās dalībnieku likteņi ir piemiņas un uzmanības vērti arī šodien.

Latvijas nacionālo partizānu apvienība

LNPA bija pirmā centralizētā nacionālo partizānu organizācija, kas izveidojās 1944. gada 10. decembrī Vidzemes un Latgales ziemeļu daļā. Tās vadītājs agronoms P. Supe (viņa vietnieks bija bijušais LU Tautsaimniecības fakultātes students Staņislavs Ločmelis (“Dūze”)) kara laikā bija absolvējis Lauksaimniecības universitāti Jelgavā. Supes rīcībā bija nonācis arī 1944. gada 10. martā slepeni Jelgavā iespiestais profesora Konstantīna Čakstes vadītās Latvijas Centrālās padomes (LCP) nelegālais laikraksts “Jaunā Latvijā” ar tajā publicēto LCP politisko deklarāciju, kas paredzēja Latvijas neatkarības atjaunošanu, balstoties uz 1922. gada Latvijas Republikas Satversmi un starptautiskajām tiesībām. Ļoti iespējams, ka, sekojot tieši LCP nostādnēm, arī P. Supes izstrādātie LNPA statūti noteica: “1§. Latvijas Nacionālo partizānu apvienība (LNPA) ir nacionāla latvju tautas militāri politiska organizācija, kas apvieno aktīvos brīvības cīnītājus un darbojās Latvijas okupācijas varai slepeni. [..] 3§. Apvienība atrod savas tiesības, izteiktas Apvienoto Nāciju ietvaros un spēkā esošā Latvijas Satversmē, kādēļ tā ir legāla Latvijas valsts organizācija un var izteikt zināmas latvju tautas daļas brīvo gribu. 4§. Apvienība uzstāda par savu augstāko mērķi, cīnīties ar ieročiem rokās un politiski, kopā ar latvju tautas lielāko vairumu par neatkarīgās demokrātiskās Latvijas Republikas atjaunošanu [..]”. 1945. gada rudenī LNPA apvienoja ap 1000 nacionālo partizānu, un drīz vien organizācijas pakļautībā atradās partizānu grupas Viļakas, Alūksnes, Valkas, Gulbenes, Cēsu un daļēji arī Madonas apriņķī. Neskatoties uz okupācijas varas karaspēka un padomju drošības iestāžu pārspēku, LNPA spēja darboties līdz pat 1953. gadam.

Stompaku partizānu nometne

Stompaku nometne bija iekārtota 1944./1945. gadu mijā, un tā bija viena no lielākajām partizānu nometnēm Baltijas reģionā. Saukta arī par “Saliņu mītni”, tā spēja uzņemt ap 400 cilvēku. Stompaku purva bāzē bija uzbūvētas ne tikai 24 zemnīcas (paredzētas 20 – 30 cilvēkiem), bet arī staļļi 30 zirgiem, pārtikas noliktavas un slimnīcas bunkurs. Nometnē darbojās arī īpaši izveidota partizānu tiesa, kas sodīja gūstā saņemtos padomju aktīvistus. Speciāli iekārtotā baznīcā katru dienu dievkalpojumus noturēja LNPA prezidija priekšsēdētājs, Šķilbēnu pagasta Rekovas katoļu draudzes prāvests Ludvigs Štagars (“Pabērzs”) (arestēts 1947. gadā, pēc tam atkārtoti 1958. gadā, nebrīvē kopā pavadījis 25 gadus). 1945. gada februārī Stompaku nometnē pat notika Stepana un Anicetas Loginu laulības, kas šeit bija meklējuši patvērumu. Nometnes kapelu vēl šodien atceras viena no Stompaku iemītniecēm Domicella Pundure (“Lucija”), stāstot, ka “baznīciņa atradās pašā nometnē. Tas bija tāds neliels bunkurītis, vairāk par divdesmit cilvēkiem tur nevarētu ieiet iekšā. Varbūt arī tik daudz ne. Uz baznīcu nāca katoļi. Iekšā baznīcas bunkurītī tāds kā galds par altārīti uztaisīts. Dievkalpojumus turēja katru rītu. Un turpat arī grēksūdzes pieņēma. [..] Mežā es aizgāju ar to, kas man mugurā bija, un viss. Rožukronis, jā, tas bija līdzi – tam jau bija jābūt līdzi. Lūgšanu grāmata, neatceros, ņēmu vai neņēmu, bet to turpat baznīciņā varēja dabūt. Un gājām, lūdzāmies, un Dieviņš pasargāja.”

Pievienot komentāru

Komentāri (23)

  1. Īsti vīri un sievas

  2. ja vesture atkartosies .cerams mes busim tik pat stipri ka musus senci 🙂

  3. Paldies Dievam, ka vairāk te nerakstīsi muļķības, lielā matemātiķe! Tu centies diskutēt par lietām, par ko tev nav sajēgas, pat kā iegūst grādu. Ja šādi “matemātiķi” jaucas vēsturnieku jautājumos un apšauba, ka spējīgs cilvēks nevar pabeigt augstskolu 3 gados, tad tava matemātiķa kvalifikācija aprobežojas vien ar aritmētikas līmeni. Un turpmāk nerunā par lietām vēlējuma izteiksmē, jo es nosaucu konkrētus faktus, kamēr tu tikai apšaubi un nodarbojies ar demagoģiju(iespējams, var atcerēties, nevar atcerēties, utt.).

  4. Tava neatlaidība jau robežojas ar aprobežotību. Nu atlicini tik daudz laika un izlasi Mikalīnas atmiņas līdz galam, vai vismaz 56.lpp., kurā melns uz balta rakstīts, ka Pēteris patiešām 1940.GADā IEGUVA DIPLOMU!
    Protams, PIRMS TAM viņš aizstāvēja DIPLOMDARBU par darba ražības celšanas iespējām lauksaimniecībā,
    tāpēc arī līdz diploma saņemšanai viņš TURPINāJA STUDIJAS un tur nav nekādas pretrunas! Varbūt esi gatavojusi materiālu rakstam un ielaidusi kļūdas, ka tā piekasies un uztraucies?

    • Anton, tu esi man apnicis.
      1) Aprobežots esi tu pats, ja domā, ka vēsturniekiem kāds gatavo materiālus viņu rakstiem,
      2) Jautājums bija par grādu, nevis diplomdarba aizstāvēšanu,
      3) Neesmu uztraukusies, man kā matemātiķei, tas nav raksturīgi, ko par tevi gan nevar teikt.
      4) Tava Mīkalīna pēc tik ilga laika var atcerēties lietas gan precīzi, gan ne tik precīzi, jo atmiņa var arī pievilt. Tāpēc to salīdzināt ar dokumentiem vienmēr ir ieteicams.
      Ceru, ka beidzot saprati, vairāk neskaidrošu.

  5. Tur jau tas joks, ka daži “punktiņi” spriež ar šodienas mērauklu un nepiepūlē sevi studējot vēsturi vai laikabiedru atmiņas. Kāpēc gan lai Pētera māsa MIKALīNA rakstot par savu brāli, stāstītu nepatiesību?
    Pēteris bija ļoti apdāvināts jauneklis, jo vidusskolu beidza 17 gadu vecumā, 1937. gadā, bet LU Lauksaimniecības fakultāti sekmīgi pabeidza 3 gados! To visu apraksta viņa māsa minētajā grāmatā un es viņai ticu vairāk nekā vienam otram arhīva dokumentam. Tā ka nevajag te izdarīt pārsteidzīgus un muļķīgus secinājumus.

    • Anton, to “pārsteidzīgumu un muļķīgumu” pietaupi pats sev, pirms neesi pārbaudījis to, ko pats raksti. Un, baidos, ka bez tevis nīstajiem dokumentiem (šoreiz tās būtu ziņas par Supes agronoma grādu LLU arhīvā) te neiztikt. Jo grāmatā, kuru piemini, Mikalīna citē, iespējams, ka žurnālā “Mazpulks” publicētu rakstu par brāli, kurā teikts, ka Pēteris gan ieguvis agronoma grādu, gan vēl turpina studijas, kas runā pretī viens otram…

  6. Mūsu vēsturnieku nelaime ir tā, ka viņi pārāk uzticas visādiem IeK ziņojumiem tajā laikā, kuri parasti mākslīgi samazināja savus un palielināja pretinieka zaudējumus. Esmu lasījis kāda šo kauju aculiecinieka aprakstīto, kur šie skaitļi kardināli atšķiras: partizāni, kurus sākumā aplenca iekšlietu karaspēks pēc būtības šo kauju uzvarēja, jo naktī ar kauju izlauzās no aplenkuma, nodarot pretiniekam ievērojamus zaudējumus, kādēļ tas vairs nebija spējīgs viņus vajāt. Partizāni zaudēja 32 kritušos un 30 ievainotos, kamēr pretinieka zaudējumi bija 120 kritušie un ap 200 ievainoto. Tāpēc viņi varēja atkāpties organizēti, zirgu pajūgos izvedot arī ievainotos un tikai pēc tam sadalījās mazākās vienībās.
    Tā patiešām bija viena no lielākām partizānu kaujām Latvijā tūlīt pēc kara, bet ne vienīgā.
    Runājot par P. Supi, tad viņš agronoma grādu ieguva jau pirms kara, nevis 1942. gadā (sk. M.Supes
    atmiņas grāmatā “Uz ežiņas galvu liku”,1993.).

    • Dažu lasītāju nelaime ir, ka viņi pārāk uzticās subjektīviem atmiņu stāstījumiem, it īpaši tādiem, kas tapuši jau ar ilgāku laika atstarpi. Un, kurā augstskolā P. Supe ieguva to agronoma grādu, ja bija dzimis 1920. gadā? Diez vai viņš to varēja izdarīt jau pirms kara, tikai 19-20 gadu vecumā.

    • Tur Tev cienītais ir taisnība, nēsmu daudz lasījis par šo, bet no vectētiņa stāstītā (veicu pētījumu kad vēl mācījos skolā) kritušo skaits un ievainoto pretinieku skaits šinīs kaujās ir ļoti līdzīgs mūsu abu avotiem.
      Paldies Dievam, mans vecais tēvs pārdzīvoja visas šīs cīņas, nežēlīgas spīdzināšanas un dažādus citus centienus tikt nogalinātam, lai tikai es varētu dzīvot savā BRĪVĀ valstī, savās dzimtajās ģimenes mājas, un būtu savas zemes patriots.

  7. Visvaldis Mucenieks Atbildēt

    Vienam jāmirst, lai dzīvotu simti, tikai tā varēs dzimtene zelt, un pēc kara, kas paliks vēlo dzīvi, sāks no jauna tie Latviju celt.
    Mums viena doma sirdī kvēl – par tēvuzemi stāt un nežēlīgam naidniekam likt visu atmaksāt.

  8. Amerikāņi 46. gadā nomīza un nedarija to, kas viņiem bija jādara.

  9. Mēs neaizmirsīsim Atbildēt

    Vai ir zināms, kāds liktenis piemeklēja P.Supes slepkavu?

    • P.Supes, Kuzmana- “Tērauda”, vltn.Blūma, kpt. Dankera, R.Pārupa un vairāku citu nacionālo partizānu vadītāju slepkava- Jānis Klimkāns no Vārkavas apg.- pēc neveiksmīgas spiegošanas Anglijā 50. g. vidū (piedalījās čekas spēlē starp britu MI un baltiešu partizāniem), bija vēstures pasniedzējs P.Stučkas LVU un 60. gadu vidū lielās mokās mira no vēža (info no vēsturniekiem, kuri savulaik tikās ar šī mega-killera atriatni, Cīņas žurnālisti Āriju Klimkāni.

  10. Gribetos zinat par nacionalo partizanu kauju uzvaram vairak, cik iznicinaja ienaidnieku .Kapec tie partizani organizejas 1944/45 gados,vareja jau agrak lai padzitu Hitlera armiju.Angli ari butu palidzejusi.

    • Padzīt varēja tikai apvienotais Rietum-krātijas karaspēks, uz kura parādīšanos tika pamatoti gaidīts (Operation Unthinkable ):
      SS Jagdverban pasākuma Mežakaķi izstrādātais Latviešu nacionālo nelegālistu organizācijas “Laima” uzbūve un darbība plāns. [1945. gada marts[1]]
      Avots: Latvijas nacionālo partizānu karš: Dokumenti un materiāli 1944-1956. Sastādījis un komentējis Strods, H. Rīga: Preses nams, 1999. 656 lpp.

  11. Taadaa veidaa, kaa latvieshi ciinijaas Stompaku kaujaa, lietuvieshi pret Padomju varu ciinijaas veselus 10 gadus. Leishiem aiz robezhas Polijaa esot pat bijusi nometne kuraa tika apmaaciiti partiaanu virsnieki. Un Padomju okupanti esot pastaaviigai ciinjai Lietuvaa tureejushi 3 diviizijas.

  12. Mūsu VAROŅI…lai dus Dieva mierā! Vēstures pētniekiem jāceļ gaismā visi pieejamie materiāli par Latvijas brīvības cīnītājiem! Ir bezgala sāpīgi, ka mūsu tautas vēsturei jābūt šādai… un tas tikai ”pateicoties šādiem atrbīvotājiem” Kaut tas nekad, nekad neatkārtotos!!!

  13. Abrene ir Latvija Atbildēt

    Šie vīri ir latviešu varoņi un viņu slava dzīvos mūžīgi. (Nezinu tikai kāpēc riebīgais krievu vārds “istrebīķeļi” ir tulkots latviski.)

  14. <Žulis
    Jau pirms četriem gadiem rakstīja:"Padomju laikā celtā pieminekļa uzvarai Lielajā Tēvijas karā atjaunošana Viļakas centrā ir skandalozs gadījums, norāda Latvijas universitātes profesors Leons Taivāns."
    (Diena.lv. 2011. gada 6. maijā)

  15. Esmu lepna, ka piederu tiem, kas centās nosargāt no piegānīšanas manu tautu, Pretošanās kustības dalībnieki nezināja, ka Rietumi jau 1943, gadā ar Krieviju ir sadalījuši teritorijas, atstādamas veselas tautas iznīcībai

  16. Vairāk šādu rakstu!
    Beidzot arī par latviešu tautas traģisko, izmisīgo cīņu pret sarkanajiem okupantiem Latvijas lielā prese sāk kaut ko publicēt.

Draugiem Facebook Twitter Google+