Ivars Zviedris
Ivars Zviedris
Foto – Karīna Miezāja

Pierobeža nevienam nav vajadzīga. Saruna ar dokumentālistu Ivaru Zviedri 6

Smags darbs tālu prom no ģimenēm, kautiņi, dzeršana, necenzēta leksika – pazīstamā dokumentālista IVARA ZVIEDRA jaunais kinostāsts “Zāģeri” vēsta par kādas meža izciršanas brigādes skarbo ikdienu Latvijas mežos.

Reklāma
Reklāma
Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 32
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30
Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 154
Lasīt citas ziņas

Lielākajai skatītāju daļai jūsu vārds saistās ar šerpo Ķemeru purva Intu un “Dokumentālistu”. Vai pēc tik spēcīga stāsta bija viegli atrast nākamo tēmu?

I. Zviedris: Kaut kur vīdēja tēma par mežiem, kurus it kā izzāģējot vai arī neizzāģējot par daudz. Nodomāju, ka man izdosies atrast patiesību, tomēr izrādījās, ka tas ir tikpat kā neiespējami, jo patiesība sadalās uz pusēm.

CITI ŠOBRĪD LASA

Kas ir zāģeris, un kāpēc par viņu jārunā?

Viens no varoņiem, zāģeru brigadieris Romāns reiz raksturoja – standarta gadījumā tas ir vīrs bez zobiem, sliktu veselību, arestētiem kontiem, visbiežāk – šķīries. Bet tādu zēnu, kas šiverē riņķī mežos, Latvijā patiesībā ir aptuveni 15 tūkstoši, iznāk apmēram viena Sigulda. Un viņi nav cukura gabaliņi. Aizejiet paši, pamēģiniet nogāzt kaut vienu koku! Viņi ir profesionāļi savā lietā, bet, kad iznāk no meža, brīžam tādi neveikli “čaplaki”, kurus sistēma var “apčakarēt”. Veči pārdzīvo, kāds no viņiem ierauj, nodzeras. Galvenais, ko gribēju teikt – runāt par pēdējo iespēju, kas dota. Ne tikai viņiem, bet arī mums visiem. Par zāģeriem var teikt, ka viņi to kaut kādā veidā izcūko. Romāns jautā – ko tu šeit esi atnācis darīt – zāģēt? Tev vajag naudu? Kāpēc tad dzer? Šis darbs būtībā ir vienīgā iespēja, kā viņi var pastāvēt un neubagot uz stūra.

Kā paši filmas varoņi izturējās pret kameras klātbūtni?

Lielākajai daļai tā bija neliela atrakcija, tingeltangelis. Atbrauca te ar kameru, filmē! Var justies kā varoņi, kas gāž kokus.

Filma gan nav par supervaroņiem, bet smaga darba strādniekiem nepievilcīgā ikdienas rutīnā. Kā jums izdodas piekļūt tik tuvu šai mikrovidei?

Ir tāds termins – vienkāršie cilvēki. Varētu jau aiziet pie kāda deputāta, politiķa vai mākslinieka un sadzīviskajā līmenī tur varētu redzēt apmēram to pašu. Atšķirība ir tā, ka šiem vienkāršajiem cilvēkiem nav maskas. Tāda bija arī Inta, kura teica: “Es dzīvoju pēc meža likumiem.” Man šķiet, ja esi godīgs, tev nav problēmu, ja tevi filmē. Problēmas sākas tad, ja kadrā gribi izskatīties citāds nekā esi. Bija gadījums, kad pēc “Dokumentālista” pie manis atnāca kāda sabiedrībā pazīstama dāma, sacīdama – gribu, lai filmē par mani. Prasīju – bet tu esi gatava izģērbties? Viņa godīgi pateica – nē. Nav viegli, ja gribi galīgi godīgi. Arī zāģeriem nav ko zaudēt. Tā pat zināmā mērā ir kā psihoterapija.

Kāda šoreiz ir dokumentālista loma?

Esmu kā diriģents, kurš izvēlas sev koristus, lai šis koris skanētu. Tad tu viņus katru iediriģē, kā tev vajag. Tā sanāk dziesma jeb, manā gadījumā, filma. Kad Romānam jautāju, kā varējis tā laist mūs iekšā, viņš atbildēja – es tev uzticējos. Jautāju viņam – es tavu uzticību nepievīlu? Viņš teica – nē.

Reklāma
Reklāma

Intas stāstā dokumentālistu piekāva. Vai pie zāģeriem tikāt galā ar veselu ādu?

Bija tādi brīži uz robežas, kad vēl mazliet, un dabūsi pa “gurķi”. Tas filmā nav iemontēts. Pēc ķildas pienāca klāt viens no puišiem un pajautāja – un tu šito visu filmēji? Izpūtu elpu un teicu – jā, domājot, kas būs, tas būs. Noturējās.

Aina, kas atklājas “Zāģeros”, nav dēvējama par pozitīvu, drīzāk – bezcerīgu.

Tas pozitīvais kino ir kaut kāds mūsdienu pasaules falšais skatpunkts. Reiz filmēju Murjāņu sporta skolas riteņbraucējus, un viņi teica – jā, šitā tas ir, tādi mēs esam. Bet daži prātvēderi sacīja – kur tik stulbi par mūsu skolu, tā nav mūsu skola. Smalkā publika ir pieradusi filmēt kaut ko līdzīgu reklāmai jeb “pokazuhu”. Sak, mums te skolā visi iet un sēž, un dara visu pēc reglamenta. Un tad, kad ierauga sevi patiesā gaismā, liekas, kā šitā var, ārprāts! Bet varbūt neesi tāds dzīvē, ka jāsaka, cik traki. Jā, tas ir nežēlīgi. Bet, ja nevari noņemt masku, tad, protams, to nevar izturēt.

Tāpēc filmējat dokumentālu kino, nevis strādājat televīzijā?

Tur ikviens darbs top ātri, un tās ir ātras attiecības – varonis jāpamet, pirms saproti, kas viņš ir. Tāpēc man iepatikās šī “štelle” – veidot sirsnīgas attiecības ar jebkuras manas filmas varoņiem. Vis­tipiskāk tas bija ar Intu, tur šī attiecības bija pavisam tuvas. Biežāk aizbraucu pie viņas nekā pie savas mammas. Tagad ir modē veidot tādu pseidodokumentālu kino, kur paņemts kāds slavens cilvēks un rekonstruēts. Manuprāt, tās ir un paliek spēlfilmas. Tas, ko dokumentāli novērojošā stilā daru es, ir pietiekami grūti. Berlīnes kinofestivālā uzvarēja itāliešu filma “Uguns jūra”, iegūstot balvu ne tikai kā labākā dokumentālā filma, bet arī festivāla galveno balvu. Arī tās režisors, itālietis Džanfranko Rozi, sākumā piedzīvoja baigās grūtības – kaut kāds ciems, kaut kāds puišelis, ko tur filmēs! Naudu neviens nedeva, pats cīnījās, un tikai pēc tam visi baigi gudrie… Ir, protams, sākumā koncepts, bet bieži vien dokumentālajā kino lielākais trumpis ir smalkās detaļas. Kad “Zāģeros” brigadieris Romāns apsēžas un vienā mirklī negaidot pasaka – bet vai jūs, sprukstiņi, zināt, ka manu ģimeni tādi kā jūs dzērumā sabrauca… To tu nekādā scenārijā pat iedomāties nevari! Kad rādīju Intu Ņujorkā, modernās mākslas muzejā “MoMA”, atnāca baigi gudrie kino kritiķi, jautāja, vai es tādu un tādu japāņu režisoru citējot. Bet es viņu mūžā redzējis neesmu! Es netaisu konjunktūras kino, sak, redz, uz simtgadi mums vajag patriotiskās filmas. Šādi tu ieliec sevi kaut kādā ērtā “slejā”, kas tevi ierāmē.

Kad filmējāt “Zāģerus”, paralēli darbojāties Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē. Būšana amatā un filmēšana – abas viena otrai netraucēja?

Droši vien jāsaka – gan traucēja, gan palīdzēja, jo arī mākslinieks, kā jau jebkurš cilvēks, nevar būt atrauts no pasaules. Biju beidzis ar Intu, gadu braukājis pa visādiem festivāliem. Iespējams, gribēju atvilkt elpu no dokumentālā kino un tad izdomāju tādu atrakciju – palīdzēt saglabāties vietējām reģionālajām televīzijām, jo arī pats esmu no tādas nācis. Neteikšu, ka man šo virsuzdevumu izdevās realizēt simtprocentīgi. Nekur jau no sevis neaizbēgsi – nekad negāju uz Ministru kabinetu ar šlipsi – sākumā apsargi un pārējie savādi skatījās, tad pierada.

Viens no zāģeriem filmā asprātīgi teic – nevis bērniem vajadzētu “ēnot” deputātus, bet deputātiem – žāģerus viņu ikdienā. Jūs uzņēmāties šo uzdevumu, “ēnojot” viņus.

Tas bija Koļa no Lubānas. Viņš drēbi saprot.

Starp citu, zāģeri nonāk arī situācijās, kas, iespējams, ir ārpus likuma. Kāda ir jūsu, dokumentālista, robeža, kad apturēt kameru?

Filmā ir epizode, kur viņi iet it kā izspiest naudu. Katrs dokumentālists zina, ka šāds brīdis var pienākt. Un pienāk arī brīdis, kad varoņi sāk tevi izmantot. Arī Inta mani izmantoja. Te ir tas pats – naudu vajag dabūt atpakaļ, viņi saprot, ja atbrauks līdzi viens ar kameru, nemaksātājs sabīsies. Filmā “Bēgums”, ko taisīju par Īrijas gliemežu lasītājiem, priekšnieks izmaksā darbiniekiem algu cigaretēs, kuras, protams, arī ir nelegālas. Filma bija Latvijas un Īrijas kopražojums. Kad ar īru kopproducentu aizgājām uz īru filmu institūtu, viņi teica: varam sākt sarunu ar jums tikai tad, ja viņš parakstīs dokumentu, ka apzinās sekas, ka viņu tagad rādīs televīzijas kanālos, kam, piemēram, var sekot finanšu policijas ierašanās. Tajā brīdī bija skaidrs, ja viņš neparakstīs, tad viss mans kino ar to beigsies. Trīs dienas domāju, tomēr aizgāju pie viņa ar lapiņu. Viņš parakstīja.

Robežsituācija gan tiešā, gan pārnestā nozīmē ir arī jūsu nākamajā projektā. Filma “Valkātāji” liecinās par Vjetnamas bēgļu kontrabandistiem uz Latvijas austrumu robežas.

Latgaliski “volkāt” nozīmē “vilkt no vienas vietas uz otru”. Šoreiz – pāri robežai. Mans virsuzdevums ir stāsts par Latgales pierobežu. Tur dedzina mājas, lai panāktu, ka tev ir lauksaimniecībā izmantojama zeme. Rīgā visi gudri runā, ka mums šī pierobeža ir baigi vajadzīga. Nevienam tā nav vajadzīga! Tur viss ir tukšs, sabrucis. Cilvēki, kas tur dzīvo, ir apmēram tādā pašā situācijā kā zāģeri – ierauj, dara kaut ko greizi. Tomēr viņiem vajadzētu piešķirt ordeni, jo viņi dzīvo vietā, kur nekā nav, pat ceļu. Ja viņi tur nedzīvos, tie paši vjetnamieši varēs staigāt, kā viņiem tīk. Plānots, ka filma būs gatava 2019. gada sākumā, nākamgad pats braukšu “valkāt”. Mani interesē mirklis, kad noķer tos vjetnamiešu “valkātājus”. Iedomājies, vienā mirklī sačākst viņu sapnis. Šis vjetnamietis ir sešas dienas bridis cauri Krievijas purvam, un tad viņu noķer. Vjetnamā par to droši vien aizvestu uz kādu pagrabu, noslānītu, bet te – atnes ēst un nevis vardes, bet ceptus kartupeļus. Pie naudas dalīšanas man prasīja, kā risināsi jautājumu ar likumu, jo no likuma skatpunkta esi līdzdalībnieks, jo neesi ziņojis. Tomēr, no otras puses, – tieši tāpēc Latvija ir dokumentālā kino lielvalsts, ka šeit vēl iespējams nofilmēt lietas, ko, piemēram, Briselē var darīt tikai pēc saskaņojumu saskaņojumiem.

Intas stāsts raisīja milzu rezonansi – no šoka līdz sajūsmai. Vai gribat, lai “Zāģeri” raisītu konkrētu reakciju?

Uzskatu, ka ar Intu es uzvarēju olimpiādi. Protams, nevar katru reizi gaidīt, ka uzvarēsi olimpiskajās spēlēs. Inta bija viss – personība, valoda, kas kļuva par folkloru. Ar zāģeriem, arī tajā risināto mazā uzņēmēja tēmu, gribu pievērst uzmanību pēdējai iespējai, kas mums dota.

“Zāģeri”, dokumentāla filma, Latvija

Režisors, operators Ivars Zviedris, līdzautors – režisors Andris Kalnozols, montāžas režisore Inese Kļava, skaņu režisors Ģirts Bišs, muzikālā noformējuma autors Toms Auniņš, mākslinieks Jānis Blanks.

Tuvākie seansi: k/t “Splendid palace”: 11., 14., 15., 17., 18. decembrī.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.