Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
15. maijs, 2013
Drukāt

Mums jāparāda saviem bērniem, ka arī laukos var piepildīt savus sapņus

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Gundegai Jēkabsonei ir laba ģimene – vīrs, meita un dēls. Viņa ir saimniece bioloģiskajā zemnieku saimniecībā “Geidas” Džūkstē. Bet konkursam “Sieviete Latvijai – 2012” nominēta par nesavtīgu darbu sabiedrības labā.

 

Gundega ir 307. Džūkstes mazpulka vadītāja, biedrības “Vides veselības saime” valdes locekle, darbojas biedrībā “Latvijas Bioloģiskā lauksaimniecības asociācija”, “Latvijas permakultūras biedrības” dibinātāja un valdes locekle, savā saimniecībā vada ekskursijas pilsētas bērniem par to, kā rodas piens. Kā viens cilvēks to visu var spēt?

 

Iekopt saimniecību

– Kā izlēmāt par bioloģiskās saimniekošanas modeli?

– Ģimeni nodibinājām ļoti jauni. Mums bija ideāli par lauku saimniekošanu, un tie sakrita ar agrārās reformas laiku Latvijā. Sākām ar pāris govīm, dažām aitām, dažām cūkām, vistām, trušiem. Līdz nolēmām turēt tikai govis. Bioloģiskā saimniekošana ienāca 2004. gadā, kad iestājāmies Eiropas Savienībā.

Jau iepriekš vēlējos bioloģisko saimniecību, bet neredzēju tai ekonomisko dzīvotspēju. Kad sākās ES maksājumi, sapratu – mēs, bioloģiskā saimniecība, izdzīvosim. Aiziet – nodomājām! Tas bija mirkļa lēmums. Un tad sākās izziņas process.

Iestājāmies Latvijas Bioloģisko lauksaimnieku asociācijā, jo tā sniedz zināšanas, kolēģus. Iesaistījos “Vides veselības saimē”, lai gūtu dziļākas zināšanas par veselībai un videi draudzīgu saimniekošanu un iepazītu līdzīgi domājošos. Šie cilvēki manī saskatīja spēju vadīt organizāciju, ko trīs gadus arī darīju. “Vides veselības saimes” semināros saskāros ar jēdzienu “permakultūra”.

– Kas ir permakultūra?

– Lietojam gan starptautisko vārdu – permakultūra, gan latvisko – ilgtspējīga saimniekošana. Speciālajā literatūrā pārsvarā ir aprakstīts, kā ilgtspējīgi saimniekot mazdārziņos, maz ir informācijas par permakultūras lietošanu ražojošā saimniecībā. Bet es gribu atrast veidu, kā to izdarīt. Tikmēr permakultūras principus izmantoju mājsaimniecībā. Pagājušajā gadā vīrs uztaisīja lietus ūdens savākšanas sistēmu. Lietus ūdens (reljefa dēļ) tiek novadīts uz siltumnīcu, kur automātiski laista tomātus ar pilienlaistīšanu. Turklāt sistēma pagatavota no otrreiz izmantotiem materiāliem. Arī tas ir permakultūras princips – izmantot un novērtēt daudzveidību. Gan šķirņu, gan ienākumu daudzveidību. Tas ir domu un meklējumu ceļš.

Daļa uzņēmēju saka – vajag specializēties, citi – ka tas palielinās risku. Bet man ir jādomā, kā es varu daudzveidīgi veicināt stabilitāti savā saimniecībā. Divdesmit gadus ir runāts par saimniecības attīstību. Ko tā nozīmē? Iesim pa kāpnēm, kādreiz uzkāpsim un tad kritīsim? Latvieši agrāk esot teikuši – saimniecību iekopt. Lūk, iekopšana ir īstais vārds.

– Jūsu bioloģiskās saimniecības 17 govis, kā reklāmās saka, ir laimīgas – dzīvo tīrā, skaistā vidē, ēd tīru barību… Kur varam nopirkt viņu pienu?

– Mūsu piens ir bioloģisks, kamēr atbrauc piena mašīna. Klupšanas akmens ir pārstrāde. Esmu tālu no citiem bioloģiskajiem piena ražotājiem. Esmu par mazu, lai manis vienas dēļ šurp brauktu piena mašīna. Bet dzīvoju ar cerību, jo pieprasījums aug, arī pārstrādātāji pamazām veidojas. Arī Somijā ir interese importēt svaigu bioloģisko pienu. Tas ir process. Kad sāku nodarboties ar bioloģisko lauksaimniecību, zināju – to, ka mans produkts pagaidām nenonāk tirgū, man kompensēs maksājumi.

– Un tāpēc labo pienu rādāt tikai ekskursantiem…

– Bērniem stāstot par pienu, neuzsveru, ka tas ir bioloģisks produkts, bet vienkārši – ka piens nāk no govs, ka vispirms jāizaudzina teļš, ko teļš ēd, ko govs ēd, rādu, kādi ir piena slaukšanas aparāti, sviesta ķērnes, citi darba rīki. Mums jau ir izveidojusies kolekcija. Kad Tukuma tūrisma informācijas birojs man jautāja, vai esmu ar mieru vadīt ekskursijas, padomāju – lai notiek! Jo toreiz bija ekskursijas par strausiem, šinšillām, bet par tradicionālajiem Latvijas dzīvniekiem – ne. Bet cik ilgi stāvēsi un runāsi? Lai ekskursantiem būtu interesanti, vajag darboties, rādīt eksponātus. Likām sludinājumus rajona avīzē. Aizbraucam – tur milzīgs piena separators! Ar to pienu negriezīsim, bet atstāt arī nevar, aizies metāllūžņos. Tik unikāla! Saskatāmies ar vīru – ņemam! Bet tas nozīmē, ka vajag nākamo, ar ko pienu griezt. Tā sāka veidoties kolekcija.

 

Mazie var izdzīvot!

– Bieži vien jādzird, ka mazas saimniecības nevar būt rentablas…

– Tas man ļoti sāp! Mazās saimniecības iznīcināja ne tikai naudas trūkums, bet arī morālā attieksme. Reiz, krīzes laikā, zemkopības ministrs Jānis Dūklavs teica, ka bioloģisko zemnieku atbalstam nav finanšu. Protestēju, ka bioloģiskajiem zemniekiem vairāk par naudu ir vajadzīgs ministra teikums – jūs mums esat vajadzīgi! Tas ir milzīgi svarīgi. Visur skanēja – ja saimniecībā ir mazāk par 50 govīm, saimniecība nav rentabla, jālikvidē. Vai cilvēks var to izturēt? Daudzi tam noticēja. Bet lauksaimniecības politikas vadītāji varēja godīgi teikt – piena mašīna pie jums varbūt nebrauks. Bet padomājiet, kā to pienu citādi realizēt, varbūt atrodiet specifisku piena produktu, sieru… Padomājiet citus variantus, nevis likvidējiet saimniecību un brauciet uz Rīgu, Īriju. Žēl to, kas saimniecības pametuši.

Tagad Zemkopības ministrija sekmē mazo pārstrādi, bet pirms divdesmit gadiem? Beidzot rodas sapratne par mazajām saimniecībām, ka arī mazie var izdzīvot. Es savā lepnajā, bagātajā Zemgalē jūtos sīka, bet atbrauc no Latgales un saka – tev jau ir lielsaimniecība! Viss ir relatīvi. Kas ir tas mērogs? Šveicē mani gandrīz 100 ha arī ir vidēja vai pat liela saimniecība.

– Vai bērni paliks saimniecībā?

– Parasti zemniekam jautā – vai tavi bērni būs zemnieki? Ne visiem ārstiem, ekonomistiem, juristiem to vaicā. Kāpēc zemniekam uzliek pienākumu, ka bērniem jābūt tava darba turpinātājiem? Tā taču ir katra paša profesijas izvēle. Katram ir savi sapņi jāpiepilda. Jā, dēls grib kļūt par saimnieku, bet tā ir viņa izvēle. Rolands mācās Kandavas lauksaimniecības tehnikumā. Manuprāt, profesionālo skolu un tehnikumu dotā izglītība Latvijā ir par maz novērtēta, sabiedrības apziņā tai nav prestiža. Cienīsim un leposimies ar kārtīgiem speciālistiem – frizieri, metinātāju, galdnieku, lauku saimnieku.

Reiz sarunājos ar paziņu, viņš ieteicās – kad tavs dēls nāks uz Rīgu… Nē, es teicu, viņš neies uz Rīgu. Vai tu nelaidīsi? Pats paliks, saku. Kā var bērnu atstāt laukos – nesaprata paziņa. Vēl vakar ar vīru pārrunājām, ka lauciniekiem ir jāparāda saviem bērniem – arī laukos var piepildīt savus sapņus. Un tad viņi nemuks prom no laukiem.

– Kāds ir jūsu dēla sapnis?

– Būt saimniekam. Pārtikušam, progresīvam. Puišiem patīk braukt ar traktoriem, motocikliem. Pilsētā ir daudz sarežģītāk to izdarīt. Vienu brīdi dēlam iepatikās jāšana. Pagastā vienam saimniekam ir zirgi, dēls gāja turp jāt. Varbūt nākotnē viņam būs savi zirgi. Bet kur rīdzinieks tos turēs?

 

Čaklas rokas, 
laba sirds…

– Džūkstes skolā esat nodibinājusi un vadāt mazpulku.

– Pirms piecpadsmit gadiem skolas direktore Dace Pole jautāja, vai gribu to uzņemties. Teicu – jā, būs kaut kas interesants! Pirms tam skolā biju dārzkopības skolotāja.

– Vai mazpulcēniem patīk strādāt?

– Vai patīk? Visi taču ir bērni! Nevajag tūdaļ domāt, ka mazpulcēni to vien gaida, ka varēs paravēt. (Smejas.) Gribam radīt šo organizāciju – interesantu, pievilcīgu, aizraujošu, vienlaikus mācot strādāt.

Katrs mazpulcēns gadā izstrādā projektu un līdztekus visu gadu piedalās dažādās aktivitātēs. Maija sākumā rīkojām sporta spēles. Tas saistās ar vienu no četrām mazpulku āboliņlapām – ass prāts, čaklas rokas, stipra veselība, laba sirds. Stipra veselība ir vajadzīga, lai bērni varētu strādāt labus darbus, pie labas veselības var tikt sportojot.

Ir arī nometnes, ir semināri par gada galvenajām tēmām. Un rudenī notiek projektu forums. Ja bērnam ir interesanti, viņš ir ar mieru darīt darbu no sākuma līdz galam – ar plānošanu, sēšanu, novākšanu un darba izvērtējumu. Mazpulcēni ir mans sirds darbs.

– Vai jūtat rezultātu?

– Jā, man ir milzīgs prieks par mazpulcēniem, kuri skolu ir pabeiguši un joprojām darbojas organizācijā kā brīvprātīgie, rīko nometnes, sporta spēles, tiekas cits ar citu. Daudzi iesaistās mazpulku Rīgas klubiņā. Izaugsme turpinās. Tas nav rādītājs – vai mazpulcēni būs lauksaimnieki. Piemēram, Džūkstes skolnieks un mazpulcēns Romāns Bargais tagad ir aktieris. Viņš ir rīdzinieks, bet dabas un darba izpratne, tā viņam paliks, lai kur viņš ietu. Dita Mukāne tagad ir brīvprātīgā Austrijā. Ja reiz strādās skolā, būs mazpulku vadītāja. Lepojos arī ar saviem bērniem, dēls ir mazpulku organizācijas padomē.

 

Desmitā tiesa

– Vai darbs sabiedrības labā neapēd pašas enerģiju un laiku?

– Gan “Vides veselības saimes” valdē, gan biedrībā “Latvijas Bioloģiskā lauksaimniecības asociācija” darbojos ne jau tikai nesavtīgi. Ietekmējot politiku laukos, vienlaikus ietekmēju arī savu saimniecisko darbību, rīkojot seminārus un mācības, izglītojos arī pati un zināšanas izmantoju savā saimniecībā. Ja saņemu, man jādod pretim. Reizēm, kad šķiet, ka sabiedriskā darba ir par daudz, atceros gadījumu 2005. gadā, kad kopā ar vīru bijām mūsu pirmajā lielajā ceļojumā uz Ēģipti. Ceļotāju vidū bija kāda dzīves gudra sieviete, zvērināta revidente. Viņa mums pastāstīja par desmito tiesu.

Līdz tam man šis jēdziens šķita šauri reliģisks, ka baznīca iekasē naudu, lai iedzīvotos. Bet tad sapratu, ka desmitā tiesa ir kaut kas vairāk, kaut kas nozīmīgāks. Sieviete teica tā: ja jūs dosiet desmito tiesu, jums dzīvē labi veiksies. Katram ir kaut kas jāziedo sabiedriskajam labumam. Ne vienmēr tai ir jābūt naudai.

Es dodu savu darbu un zināšanas gan mazpulkos, gan sabiedriskajās organizācijās. Tā ir mana desmitā tiesa. Tu dod, tad tas labais apiet apkārt pasaulei un atnāk pie tevis atpakaļ.

– Vai tā ir?

– Man iet labi. Tātad – jā! Ģimene man ir vērtība. Daudzi uzskata, ka mēs ar vīru tikai strādājam. Nē, tā nav. Mākam sadalīt laiku, lai arī atpūstos – ejam ciemos, aicinām pie mums, reizēm nedarām neko. Pēdējos četrus gadus, kad nav siena vai kulšanas laiks, paceļojam. Tikmēr bērni pieskata saimniecību. Permakultūra tagad man ir hobijs, uztaisīju atkal vienu paugurdobi.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+