“Mums Latvijā nav nekas dalāms” 1
Aprīļa sākumā no jauna uzvirmoja konflikts starp Azerbaidžānu un Armēniju par Kalnu Karbahas republiku – 90. gadu sākumā armēņu apdzīvotā republika pasludināja neatkarību, bet Azerbaidžāna to uzskata par neatņemamu savas valsts teritoriju. Tomēr, kas vēl būtiskāk, šis strīds ir kļuvis par grūti pārvaramu naida iemeslu starp abām tautām, kas atbalsojas gandrīz visās dzīves jomās. Latvijā ir gan aktīva armēņu, gan azerbaidžāņu kopiena. Vai Kaukāzā ilgstošajam iesaldētajam konfliktam ir kādas atbalsis arī Latvijā, un kā abas tautas sadzīvo mūsu valstī?
Materiālu par to, kā armēņi un azerbaidžāņi sadzīvo Latvijā, “LA” sāka veidot jau konflikta dienās. Vispirms saņēmām zvanu no Latvijas Azerbaidžāņu kopienas pārstāvja, azerbaidžāņu jaunatnes centra “Azeri” vadītāja Amila Salimova, kurš piedāvāja tikties ar kopienas vadītāju Ulduzhanu Ahmedovu. Piekritām Amila izteiktajam piedāvājumam, tomēr, ievērojot žurnālistikas ētiku, kas paredz uzklausīt abas puses, “LA” piedāvāja rīkot apaļā galda diskusiju, kur vienā pusē būtu Latvijas armēņu, otrā pusē – azerbaidžāņu diasporas pārstāvji. Abu kopienu līderi uzreiz atteicās no šīs iespējas. A. Salimovs nesaskatīja iespēju, ka Ahmedova kungs varētu tikties ar Latvijas armēņu kopienas pārstāvjiem. Vēlāk arī Latvijā pazīstamākais armēņu kopienas aktīvists Rafi Haradžanjans atteicās – viņš nevēloties runāt par šo jautājumu.
Sarunai (bet ne diskusijai) piekrita biedrības “Havatk” (“Ticība”) vadītājs Spartaks Ter-Avetisjans. Atbildi no azerbaidžāņu kopienas “LA” gaidīja vairāk nekā nedēļu. A. Salimovs pēc ilgām konsultācijām, kad militārais konflikts Kalnu Karabahā jau bija norimis, piekrita sniegt savu skatījumu. Abu kopienu pārstāvji uzsver, ka Latvijā Kalnu Karabahas konfliktam neesot stipras atbalss. Latvijā abām Kaukāza tautām neesot konfliktu un strīdu – galvenais mierīgi dzīvot sabiedrībā.
Armēņu atmiņas par Raini
“Mums ir savstarpēja sapratne, ka dzīvojam Latvijā un ka Kalnu Karabahas jautājums nav diskusiju temats šeit. Mēs saprotam, kas notiek Armēnijā un Azerbaidžānā, bet savās attiecībās Latvijā šos jautājumus necilājam. Konfliktēt šeit par to ir nepieļaujami,” saka S.Ter-Avetisjans. Viņš Latvijā ieradies vēl padomju laikā kā celtnieks un ar to pelna maizi – viņa specializācija ir reliģisko celtņu būvniecība, piemēram, viņa darbs ir Armēņu apustuliskās baznīcas ēka Rīgā, kā arī asīriešu baznīca Stokholmā. Savulaik viņa vadītā biedrība atradusies vienā ēkā līdzās citām mazākumtautību biedrībām – Slokas ielā 37, un toreiz viņš kopā ar azerbaidžāņu kopienas pārstāvjiem esot dzēris tēju. “Sazinos ar azerbaidžāņu kopienas autoritātēm, par konfliktu nerunājam. Ir bijuši sīki sadzīviski konflikti par šo jautājumu ar azerbaidžāņiem, bet tie netiek attīstīti. Strīdnieki ātri tika samierināti. Šajos gadījumos to iemesls parasti ir sliktas zināšanas par Kalnu Karabahas konfliktu un inteliģences trūkums,” skaidro Ter-Avetisjans. Viņš uzskata, ka azerbaidžāņi un armēņi ir veiksmīgi integrējušies Latvijas sabiedrībā. S. Ter-Avetisjanam pašam neesot draugu starp azerbaidžāņu kopienas pārstāvjiem, ar kuriem varētu siltā laikā cept Kaukāza tradicionālo ēdienu – jēra šašliku, taču viņš zinot, ka tādi gadījumi ir. “Ja ir kompānija, kurā ir gruzīni, azerbaidžāņi, armēņi, latvieši, krievi, tad sanāk šādas tikšanās. Man nav tuva drauga starp azerbaidžāņiem, kurus varētu uzaicināt pie sevis, lai kopā ceptu šašliku. Tomēr cieša draudzība starp armēņiem un azerbaidžāņiem Latvijā pastāv. Armēņi, kuri savulaik dzīvojuši Baku, šeit satiekas ar azerbaidžāņiem, ar kuriem savulaik bijuši kaimiņi. Viņiem ir dziļas draudzīgas un cilvēciskas attiecības. Mūsu jaunieši arī draudzējas savā starpā, ir pat bijušas kāzas,” stāsta S. Ter-Avetisjans. Viņš norāda, ka armēņi cienot latviešu dzejnieku Raini, kurš savulaik iestājies pret Osmaņu impērijas veikto armēņu genocīdu, un dzejnieka darba atbalss esot jūtams vēl mūsdienās. “Viņš aizstāvēja armēņu tiesības genocīda laikā. To armēņi labi atceras, un, kad Latvija iestājās par savu neatkarību, visi septiņi armēņu delegāti PSRS Augstākajā padomē balsoja pret Mihailu Gorbačova politiku un par Latvijas neatkarību. Par šiem cilvēkiem ir uzņemta dokumentālā filma,” uzsver S. Ter-Avetisjans.
Potapkins maina kažoku
Tāpat kā armēņu kopienas pārstāvis, arī A. Salimovs uzsver, ka Latvijā azerbaidžāņiem un armēņiem neesot strīda objektu, kas būtu jādala. A. Salimovs sevi uzskata par azerbaidžāņu izcelsmes latvieti – viņu no pārējiem latviešiem atšķir tas, ka viņš prot azerbaidžāņu valodu un pēc reliģiskās piederības ir musulmanis. Latvijā viņam neesot tuvu draugu starp armēņiem, tomēr biznesā esot armēņu darījuma partneri. “Biznesā satieku armēņus – mums galvenais ir rast risinājumu darījumam, nevis diskutēt par Kalnu Karabahas jautājumu. Un mums bizness izdodas,” saka A. Salimovs. Arī biedrības nevairās no kopīgiem pasākumiem. “2008. gadā bija UNESCO projekts, lai satuvinātu Baltijas un Kaukāza tautas. Tas bija plašs pasākums, kurā iepazīstinājām ar kaukāziešu virtuvi – mēs, armēņi un gruzīni,” atceras A. Salimovs. Viņaprāt, arī sadzīviskā līmenī Latvijā problēmu neesot. “Cilvēki draudzējas, viņu atvases dodas tajās pašās skolās. Draudzība pastāv – bērnudārzā, skolās, sporta nodarbībās. Tāpat arī ir armēņu un azerbaidžāņu jaunieši, kuri draudzējas,” stāsta A. Salimovs.
Vai viss ir tik ideāli, kā stāsta abi uzrunātie? Skaidrs, ka sadzīviskā līmenī konfliktu nav, bet, kad šīm attiecībām piešauj politiskās garšvielas, tās kļūst asākas. Piemēram, Saeimas deputāts Sergejs Potapkins (“SC”), kurš vada Saeimas sadarbības grupu ar Armēnijas parlamentu, ir apmeklējis gan Erevānu, gan Kalnu Karabahas galvaspilsētu Stepanakertu un paudis atbalstu armēņiem, un tagad viņam liegta iebraukšana Azerbaidžānā. “Pazīstam Potapkina kungu, iepriekš viņš bija sadarbības grupā ar Azerbaidžānu – tas bija sen, pirms notikumiem Kalnu Karabahā. Sākumā viņš bija mūsu pusē. Tagad laikam savu nostāju ir mainījis. Azerbaidžānas drošības iestādes vērtēja un nolēma, ka viņa atrašanās valstī nav vēlama,” skaidro A. Salimovs.
“Drošības zona” vai okupēta teritorija?
Par aprīļa sākumā izcēlušos konfliktu Kalnu Karabahā vien zināmi pretrunīgi fakti – gan Armēnija, gan Azerbaidžāna noliedz, ka tās būtu sākušas karadarbību. To nesaprot arī A. Salimovs, kurš norāda, ka uzvirmojušā konflikta iesācēju droši vien zinot politiķi un diplomāti. Savukārt S. Ter-Avetisjans apgalvo, ka, visticamāk, karadarbību sākuši Azerbaidžānas bruņotie spēki. Kad viesojos pie viņa birojā kādā daudzdzīvokļu namā, manu uzmanību piesaista kāda karte, kurā Kalnu Karabaha attēlota pēc armēņu izpratnes – reģions ietver ne tikai starptautiski strīdīgo republiku, bet arī tam piegulošos rajonus, un kartē teritorija tieši robežojas ar Armēniju, lai gan Kalnu Karabaha starptautiskajās kartēs tieši nesaskaras ar Armēnijas robežu.
Pirmais militārais konflikts starp Armēniju un Azerbaidžānu izcēlās 1988. gadā, bet nākamais 1994. gadā, kad Kalnu Karabaha tika atzīta par strīda teritoriju. “Kalnu Karabahas armēņi toreiz aizstāvēja savu zemi ar ieročiem rokās, Karabahas spēki atbrīvoja arī piegulošos armēņu ciemus, kur izveidoja savu drošības zonu. Tā ir Karabahas spēku kontrolē, jautājums ir par šīm teritorijām,” skaidro S. Ter-Avesjans. Armēņi Kalnu Karabahu sauc par Arcahu, saistot to ar senlaiku Armēnijas provinci. Kā uzskata S. Ter-Avetisjans, Kalnu Karabahas konfliktu esot radījis Staļins, izveidojot autonomo republiku Azerbaidžānas sastāvā. “Padomju laikos azerbaidžāņu pārvalde no Kalnu Karabahas armēņus sūtīja darbā un studijās uz citiem reģioniem, mērķtiecīgi samazinot armēņu īpatsvaru Arcahā. Viņi vairs tur neatgriezās un vietā nāca azerbaidžāņi,” stāsta S. Ter-Avetisjans, kurš apgalvo, ka 1921. gadā armēņu īpatsvars Kalnu Karabahā esot bijis 95%, bet PSRS izjukšanas brīdī – 75%. Taču A. Salimovs aizstāv teritorijas piederību Azerbaidžānai. “Juridiski tā ir azerbaidžāņu teritorija, 20 procenti no mūsu valsts ir okupēti. Armēņiem okupētā teritorija ir jāatbrīvo. Kamēr armēņi šīs teritorijas neatbrīvos, šāda veida problēmas kā aprīļa sākumā var rasties arī nākotnē,” argumentē A. Salimovs.
S. Ter-Avestisjans sarunā ar mani apgalvo, ka Azerbaidžānas karaspēks esot veicis zvērības pret civiliedzīvotājiem aprīļa konflikta laikā armēņu ciematos. Nākamajā dienā saņemu zvanu no viņa ar lūgumu e-pastā aplūkot viņa atsūtīto materiālu – fotogrāfiju, kurā redzams nogalināts krēslā gulošs vecākā gadagājuma cilvēks ar nogrieztām ausīm. S. Ter-Avetisjans apgalvo, ka naids pret armēņiem esot bijusi Osmaņu impērijas politiskā līnija, bet visu azerbaidžāņu tautu viņš nevainojot.
2004. gadā kāds Azerbaidžānas karavīrs Ungārijā angļu valodas mācību laikā zvēriski nogalināja karavīru no Armēnijas un bija plānojis nogalināt vēl vienu. Viņš izcieta cietumsodu Ungārijā, taču vēlāk Azerbaidžāna panāca viņa izdošanu, viņš tika atbrīvots, Baku sumināts kā nacionālais varonis, atjaunots dienestā un iecelts majora pakāpē. “Cik zinu, toreiz nogalināja armēni, kurš zaimoja Azerbaidžānas karogu. Neesmu par tādu problēmu risināšanas veidu, tā nevajag darīt, un norobežojos no šī cilvēka rīcības,” savu vērtējumu sniedz A. Salimovs.
Par konflikta saasināšanās iemesliem S.Ter-Avetisjans izsaka pieņēmumu, ka tas neesot noticis bez Turcijas ziņas. “Turcija un Azerbaidžāna runā vienā valodā. Kad Azerbaidžāna uzbruka Kalnu Karabahai, Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans un Turcijas premjers Ahmets Davotoglu atbalstīja Baku,” atgādina S. Ter-Avesjans. Viņš uzskata, ka Erdogans savā politikā ietur islāmisma principus un vēlas atjaunot Osmaņu impēriju. Savukārt A. Salimovs norāda, ka azerbaidžāņu un turku sauklis esot “Viena tauta – divas valstis”: “Turcija mums ir brāļu valsts. Tā kā vienmēr esam bijuši kopā, būsim kopā arī turpmāk – Azerbaidžāna atbalstīs Turciju un Turcija – Azerbaidžānu.”
