Uldis Šmits: Mums tuvā Itālija 1
Virsrakstā runa ir, protams, par līdzībām politikā, kas nevilšus nāk prātā, ielūkojoties Itālijas parlamenta vēlēšanu kampaņā un balsojuma rezultātos. Varas gaiteņus pametušais, bet Itālijas politiskajā dzīvē vienmēr klātesošais Silvio Berluskoni zināmu apstākļu dēļ šobrīd ir ieinteresēts nevis doties pelnītā atpūtā, bet pēc iespējas vairāk iesaistīties valdības lēmumu pieņemšanas un amatu izkārtošanas lietās. Vēlēšanas sniedza izdevību, ko tiesu darbiem apkrautais un par nodokļu nemaksāšanu sodītais “Il Cavaliere” garām nepalaida un saliedēja ap sevi un saviem joprojām ievērojamajiem resursiem koalīciju, kurā mēreni konservatīvie jeb viņa kādreiz dibinātā partija “Uz priekšu, Itālija” sagāja kopā ar vecajiem sabiedrotajiem no Ziemeļu līgas un marginālo veidojumu “Itālijas brāļi”. Stipri neviendabīga kompānija. Problēma tā, ka Berluskoni partijas ziedu laiki tomēr ir pagājuši, savukārt eirofobā Ziemeļu līga pēdējos gados līdz ar imigrantu uzplūdiem pieņēmusies spēkā un tās tagadējais vadonis Mateo Salvini pats grib spēlēt pirmo vijoli. “Il Cavaliere” uzstutētā gadījuma rakstura sabiedroto kopība pārsvarā balstījās uz trim solījumiem – nelegālo imigrantu izraidīšana, kā arī pensiju paaugstināšana un nodokļu samazināšana, taču neatkarīgo domnīcu un ekonomistu aplēses liecināja, ka šo solījumu izpilde izmaksātu simtiem miljardu eiro, respektīvi, tie patiesībā nav izpildāmi. Dīvainā kārtā visas partijas, izņemot Līgu (kopš janvāra vārds “Ziemeļu” no partijas nosaukuma atmests), solīja ievērot arī Eiropas Savienībā noteiktos budžeta deficīta (ne vairāk kā 3% no IKP) griestus, turklāt apņēmās deldēt valsts parādu, kas tuvojas 2,3 triljonu eiro atzīmei (132% no IKP), un vēl sliktāks stāvoklis ir vienīgi Grieķijai. Lai izskatītos puslīdz nopietni, politiķi zīmēja nereālistiski gaišas ekonomikas izaugsmes perspektīvas, pārāk nepūlēdamies tās pamatot. Vien Berluskoni brīžam izteicās savā manierē – uz norādi, ka piecu procentpunktu ekonomikas izaugsmei vajadzīga brīnumnūjiņa, viņš atbildēja: “Man tāda ir! Esmu brīnumdaris Silvio.” Un tas pat izklausījās iedvesmojošāk par latviešiem pazīstamo “kā var nesolīt…”
Uz sabiedrības neapmierinātības rēķina veiksmīgi spekulējošā “Pieczvaigžņu kustība” jeb “M5S”, kas pozicionējas kā “brīva pilsoņu asociācija”, nevis partija, vēlēšanu priekšvakarā prezentēja “valdības komandu 2018. – 2023. gadam”, it kā jau būtu ieguvusi tādas veidošanai vajadzīgo absolūto vairākumu. Spilgti afišēta pašpārliecinātība ir kustības neatņemama iezīme, un tagad tā tika izmantota, lai novērstu vēlētāju uzmanību no “M5S” piemeklējušajiem skandāliem. Skaļākie skar Romas pilsētas galvu Virdžīniju Radži, kuras darbošanās mērijā pierāda, ka “M5S” izvirzītie, tikuši pie siles, seko t. s. tradicionālo partiju sliktākajiem paraugiem – ar mafiju saistītu draugu bīdīšana amatos, līdzekļu šķērdēšana, neefektīva saimniekošana… “Piecas zvaigznes” simbolizē piecus “izaicinājumus” valstij svarīgās jomās, proti, ūdensapgādē, vides problēmu risināšanā, transportā, ilgtermiņa attīstībā un enerģētikā, bet Romas mērija netiek galā ne ar vienu no tiem, tāpēc daudziem rodas jautājums, ko gan šie ļaudis varētu spēt valsts mērogā. Pats kustības tēvs komiķis (arī politiskā nozīmē) Bepe Grillo, kurš sludina “tiešo demokrātiju”, bet kustības iekšienē ieviesa vadības stilu, ko var dēvēt par tiešo diktatūru, tagad it kā nogājis malā. Viņš gan turpina uzstāties ar dedzīgām runām kanālā “YouTube”, kaut gan nodevis vadības grožus Luidži di Maijo. Viņš ir piezemētāks. Partijas, atvainojiet, kustības priekšvēlēšanu programmā vairs nav iekļauts referendums par izstāšanos no eiro zonas. Kāpēc? Ar to jau apsvilinājās Lepēna Francijas valsts prezidenta vēlēšanās, satraukdama pensionārus. Bet novecojušajā Itālijā pensionāri ir tie, kas nosaka balsojumu rezultātus. Pensijas, dabiski, ir viena no centrālajām tēmām. Tāpat kā migranti, un politiķi sacenšas izdomā, kas ar tiem būtu pasākams. Bet oriģinalitātē neviens, šķiet, nav pārspējis Bepes reiz piedāvāto risinājumu – iesaistīt kādu zemo cenu aviokompāniju, lai viņus aizvestu no Lampeduzas uz mājām.
Troksnī netika īsti sadzirdēts Demokrātiskās partijas ģenerālsekretāra Mateo Renci aicinājums balsot “noderīgi” jeb par viņa vadīto eiropeisko un vairāksolīšanā ne tik dāsno politisko spēku. Pie tā bijušais premjers Renci lielā mērā pats vainojams. Aizpērn zaudētais referendums par konstitūcijas reformu, kuras jēgu viņš neprata izskaidrot, pārliekās personiskās ambīcijas, valdības neveiksmīgie mēģinājumi mazināt bezdarbu, kas sevišķi aptver jaunatni, un sociālās nevienlīdzības plaisa – tie ir tikai daži no iemesliem, kāpēc sabiedrību pārņem uzticības krīze. Bet vēlēšanu kampaņa, tagadējā valdības galvas Paolo Džentiloni vārdiem, stipri atgādināja sirreālistisku festivālu. Taču deputātu un senatoru krēsli tukši nepaliks. Kā vēsta Lešeka Kolakovska spārnotā frāze, “politikā justies pieviltam nav nekāds attaisnojums”. Tas, starp citu, attiecas arī uz mums. Un šogad jo īpaši.
