Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
24. marts, 2016
Drukāt

“Mūs veda trīs nedēļas…”

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Jānis Lapiņš, Rīgas Politiski represēto biedrības priekšsēdētājs. Rāda vecāku bildes – tēvs Jānis Lapiņš pēc atgriešanās no Sibīrijas un vecāki trīsdesmito gadu vidū brīvvalsts Preses ballē. Daina Lapiņa ieguva galveno balvu par tērpu, kurā bija izmantoti visu Latvijā tolaik iznākošo laikrakstu nosaukumi.

“Vajag atjaunot pieminekli!” sparīgi ierosina Jānis Lapiņš, Rīgas Politiski represēto biedrības priekšsēdētājs. Izrādās, Rīgā, Rūdolfa ielā 5, slējies piecarpus metrus augsts obelisks brīvības cīņās kritušiem 5. Cēsu kājnieku pulka kareivjiem. Viņi atdeva dzīvību par Latvijas valsti, kurā uzplauka arī Jāņa Lapiņa tēva paraugsaimniecība. 1949. gada 25. marts novilka sarkanu svītru – vienā pusē palika māte ar trim meitām, otrā – tēvs ar dēlu un meitu. Tā no sarunas par pieminekli nonākam arī līdz Jāņa Lapiņa atmiņām: “Mūs izveda 1949. gada 25. martā no dzīvokļa Rīgā, Blaumaņa ielā 29 – 25, kā kulaku ģimeni. Mans paps jaunībā bija nabadzīgs, bet, dienu un nakti strādājot par tipogrāfu “Brīvajā zemē”, sapelnīja daudz naudas, nopirka 53 hektārus zemes Jumpravā un uzcēla skaistu paraugsaimniecību, ūdeni pumpēja, moderns traktors bija. Ģimenē bijām tēvs, māte un mēs – pieci bērni.

Man bija 12 gadu, gāju 4. klasē, māsa Jana – 3. klasē. Mēs ar māsu būtu bijuši laukos un nebūtu izvesti, bet nākamajā dienā – 25. martā – mums vajadzēja dabūt liecības. 24. marta vakarā mammu pavadījām uz Rīgas staciju, jo viņa devās uz Langstiņiem, kur bijām apmetušies. Gājām garām Parka ielai (tagad A. Kalniņa iela), tā bija pilna ar smagajām mašīnām. Atceros, kā tēvs ar māti brīnījās un raustīja plecus. Uz perona atvadījāmies un nezinājām, ka šķiramies uz astoņiem ar pusi gadiem.

Mamma mums bija saklājusi gultas, un tad jau nākamajā dienā saņemsim skolā liecības un brauksim pie mammas un māsām uz Langstiņiem, tur dzīvoja arī vectēvs ar vecmāmiņu. No mūsu paraugsaimniecības Jumpravā jau bijām paglābušies Langstiņos.

Vienos naktī Blaumaņa ielā klauvēja pie durvīm. Čekisti formas tērpos ar pistolēm pie sāniem ieradās gluži kā mājās, viens tūdaļ atgūlās uz dīvāna. Pārbaudīja tēva dokumentus un jautāja – kur sieva un pārējie bērni. Tēvu pratināja līdz rītam, bet viņš tikai atkārtoja – nošaujiet mani, bet neteikšu. Un nepateica. Ausa gaismiņa, un vajadzēja mūs vest uz vilcienu. Ielas mājā apcietināja vēl otru ģimeni – vecu tantiņu ar meitu Zelmu Gravu un viņas puisīti.

Pa Vidzemes šoseju brauca mašīna pie mašīnas ar izvestajiem. Ropažu stacijā mūs sadzina vagonos divos stāvos. Iedomājieties, vistas tā var transportēt, pat aitas ne. Kas tad tagad būs – visi jautāja. Vienā pusē vagonam bija lodziņi vaļā, pieaugušie skatījās un komentēja – paskat, paskat, piebrauc limuzīns, izkāpj Vilis Lācis ādas mantelī, paraksta papīrus… Kad viņš aizbrauca, sākām kustēt.

Paps bija paņēmis mammas pasi sev līdzi. Kā lai atdod? Paps sasēja pasi ar šņorīti un uzrakstīja: “Braucam nezināmā virzienā.” Kur pasi izsviest? Pretim Baltezera stacijai ir dzelzceļnieku māja un aka. Kāda sieviete bija atnākusi pēc ūdens. Kad braucām akai garām, paps izsvieda pasi. Labi, ka sieviete bija gudra, necēla uzreiz augšā. Stāvēja, kamēr vilciens aiziet, un tad pasi bija ienesusi stacijā. Vēlāk labi cilvēki bija sameklējuši mammu.”

 

Rublis par ievogu glāzi

“Mūs veda trīs nedēļas, cik vien tālu varēja, līdz Amūrai. Cilvēki visu laiku mira, katru rītu no vagoniem vilka ārā nomirušos un svieda beidzamajā – līķu vagonā. Kamēr dzīvie tupēja pļavā, grāvī apraka mirušos. Bet ko tu salā ieraksi? Mirušajiem vēl iesita ar lāpstu pa galvu, pārbaudīja, vai kāds nav dzīvs. To redzējām…

Izsūtījumā nodzīvojām astoņus ar pusi gadus, mēs ar māsu skolā mācījāmies kopā ar ķīniešiem, sapratu ķīniski, vēl tagad šo to atceros – šanga, langa, sīga, ugo, špaga (viens, divi, trīs, četri, pieci). Ķīnieši bija draudzīgi. No Van-Cai paps vēlāk nopirka laivu. Sākumā nebija ne maizes, nekā. Gravas vecā mamma bija paņēmusi no Rīgas līdzi smukas salvetītes ar monogrammu. Krievietes domāja, ka tie ir lakatiņi. Par salveti deva spaini kartupeļu. Zelma Grava bija strādājusi pie Benjamiņiem, kuri viņai bija uzdāvinājuši rakstāmlietu veikalu Kaļķu ielā. No pēdējā sūtījuma, kas veikalam pienāca no Vācijas, Grava uz Sibīriju bija paņēmusi līdzi pusmaisu ķīmisko zīmuļu un rulli audekla, kam abās pusēs līme, bet pa vidu – zīds. Nogrieza pāris metrus, noskaloja Zejas upē, līme prom, un sanāca zīda lakati, ko pārdot. Kad jau iedzīvojāmies, ar laivu, ko nopirkām no ķīnieša, braucām šo to pārdot. Par iev­ogu glāzīti vai loku buntīti dabūjām rubli. Atpakaļ gan laiva bija jāvelk pret straumi. Tēvam bija darba gars – viņš mācēja saimniekot tā, lai viss būtu. Pa diviem ar Gravu viņi nopirka govi. Govīm dzima teliņi, un pēc astoņiem gadiem mums bija astoņi ragu lopi. Komendants teica: “Vas nado budet s nova raskulačivatj” (aptuvens tulkojums no krievu valodas: “Jums atkal vajadzēs visu atņemt.”).

Pirmajā ziemā nesapratām, kāpēc sibīrieši mēslus no kūtīm izgāž upē uz sniega. Zeme tur bija tik auglīga, ka nekādu mēslojumu nevajadzēja, melones, arbūzi, kukurūza, viss auga griezdamies. Kolhoznieki bieži vien nenovāca ražu. Reiz, padzirdējuši, ka brauks pārbaude, bet burkānu lauks nav novākts, izgudroja – uzlaidīs aitas, tās burkānus apēdīs, ka dubļi vien paliks. Atbrauca pārbaudītāji un redzēja – jauki, burkānu lauks novākts. Tā tur dzīvoja.

Vai mamma par mums zināja? Langstiņos mammai viens vīrs Lūsītis palīdzējis govij atvest sienu. Runājušies, viņš stāstījis, ka bijis par šoferi pie izvešanām. Kur? Blaumaņa ielā. Tur bijis vīrietis ar diviem maziem bērniem. Tā māte uzzināja, kas ar mums noticis. Vēlāk tēvs šifrēti sarakstījās ar tanti. Manas māsas sauca Alda, Anda un Daina. Tēvs vēstulē jautāja: kā iet aldandainai. Un katrā vēstulē apvaicājās – kā vecmammai ar veselību. Tas bija domāts – kāds stāvoklis valstī. Tad nu tante atbildēja – visu laiku slimo vai arī – vecmammai labāk.

Atgriezāmies 1957. gadā, kad man bija divdesmit. Mamma atnāca uz Baltezera staciju. Mēs izkāpām… Mamma bija tāda pati. Paps arī tāds pats – stalts, tikai ar lielu bārdu. To nedzīšu nost, kamēr Latvija nebūs brīva, viņš teica.”

“Mājās bijām, bet kur lai strādā un kas ņems darbā? Paps aizgāja uz tipogrāfiju, kur strādāja pirms izsūtīšanas. Galveno inženieri Pēteri Kupču paps savulaik bija izglābis no cietuma. Kupčs drukājot bija kļūdījies, un tēvs to tekstu pārdrukāja. Kupčs šo gadījumu nebija aizmirsis. Abi ar tēvu pie viņa aizgājām. Kupčs man jautāja – vai gribu uz vietas tipogrāfijā pie laba meistara mācīties vai skolā. Skaidrs, ka pie laba meistara! Tā es tiku pie brigadiera Teodora Karpova. Viņš man teica: “Trīsdesmit gadus esmu nostrādājis, es tev iemācīšu visus stiķus.” Domāju – trīsdesmit gadi, tik ilgi! Bet pats tipogrāfijā nostrādāju četrdesmit divus.”

 

Vajag atjaunot pieminekli!

Piecarpus metrus augstais monuments, ko par savu naudu uzcēla 5. Cēsu kājnieku pulka karavīri savu brīvības cīņās kritušo biedru piemiņai. Foto no J. Lapiņa personīgā arhīvaPiecarpus metrus augstais monuments, ko par savu naudu uzcēla 5. Cēsu kājnieku pulka karavīri savu brīvības cīņās kritušo biedru piemiņai. Foto no J. Lapiņa personīgā arhīva

Jāņa Lapiņa dēls noskaidrojis, ka tagadējās Rūdolfa ielas 5 teritorijā pirms kara atradies skaists piecarpus metrus augsts obelisks. Par savu naudu to uzcēluši 5. Cēsu kājnieku pulka karavīri savu brīvības cīņās kritušo biedru piemiņai. 1925. gada 23. martā – pulka gadadienā – to atklāja Valsts prezidents Jānis Čakste. Kāpēc piemineklis celts šajā vietā, nevis Cēsīs? Tāpēc, ka 1922. gadā brīvības cīņu dalībnieki – 5. Cēsu kājnieku pulka karavīri – tika dislocēti Rīgā, Pērnavas ielas 5 kazarmās (tagad Rūdolfa ielas 5 teritorijā) un pulka mācību laukumā tad arī uzslēja pieminekli. Tas veidots pēc pulka pulkvežleitnanta Mellupa meta, tēlnieka J. Miesnieka vadībā. Pieminekļa priekšpusē senlatviešu karavīra taurētāja cilnis un zem tā bronzas burtiem veidots teksts: “Brīvības cīņās kritušiem varoņiem. 5C.K. pulks 1925”, pieminekļa aizmugurē vārdi: “Mūžam nerims Daugavas viļņi, Mūžam dzīvs varoņu gars.” Pieminekļa sānu plāksnēs granītā iekalti 129 kaujās kritušo varoņu vārdi. Pieminekļa pakājē bija ierīkota svētuguns un stāvēja godasardze. Tur tika rīkotas militārās parādes ar valsts augstāko amatpersonu un armijas virspavēlniecības līdzdalību.

Otrā Pasaules kara laikā Grīziņkalna kazarmās atradusies gūstekņu nometne. 1941. gadā Rīgas pilsētas apgabala komisārs un virsbirģermeistars uzdevis pieminekli pārveidot, saglabājusies ziņa, ka 1942. gada pavasarī piemineklis nojaukts. Tagad Rūdolfa ielā atrodas Valsts robežsardzes Galvenā pārvalde.

Zināms, ka 2006. gadā valsts robežsardzes priekšnieks sasaucis darba grupu. Tajā bijuši Aizsardzības un Iekšlietu ministrijas pārstāvji, Latvijas Kara muzeja, Brāļu kapu komitejas un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas un citu organizāciju pārstāvji, kuri izskatījuši pieminekļa atjaunošanas iespējas. 2007. gadā darba grupa nosūtījusi vēstuli Iekšlietu ministrijas Valsts nekustamo īpašumu aģentūrai ar lūgumu, veicot Rūdolfa ielas 5 teritorijas apbūves plānošanu, ņemt vērā iespēju atjaunot pieminekli tā kādreizējā atrašanās vietā.

“Aizsardzības ministrija nolēmusi nepiedalīties Valsts robežsardzes iniciatīvā atjaunot pieminekli “Brīvības cīņās kritušajiem varoņiem”. Par pieminekļa atjaunošanu jārūpējas tai institūcijai, kuras teritorijā atradies šis objekts, proti, robežsardzei.” (LETA, 2007. gada 2. maijs).

“Pieminekli gribam atjaunot mēs, Rīgas politiski represēto biedrība, bet vieni nespējam. Tomēr atjaunot vajag, viņi taču cīnījās par mūsu brīvību”, atgādina Jānis Lapiņš.

Pievienot komentāru

Aukstums šoziem paņēmis jau 29 cilvēku dzīvības; sestdien stindzinās pat -16 grādu salsAukstums šoziem paņēmis jau 29 cilvēku dzīvības, bet vēl vairāki simti ar ķermeņa atdzišanu nonākuši slimnīcā, piektdien vēstīja raidījums “LNT Ziņas”.
Draugiem Facebook Twitter Google+