Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
26. aprīlis, 2016
Drukāt

Mūsdienīgs Ibsens Valmierā

Publicitātes (Matīsa Markovska) fotoPublicitātes (Matīsa Markovska) foto

Psihoanalītiķi uzskata, ka pastāv iekšēja saistība starp indivīda talanta oriģinalitāti un viņa personisko konfliktu dziļumu, varbūt tāpēc daudzi mākslinieki nav vairījušies no iespējas “parakņāties” savā apziņā un dzīvē, lai radītu mākslas darbus, kas nebeidz mūs fascinēt ar cilvēkā notiekošo radošo procesu noslēpumainību. Vairākos savos darbos, ieaužot sižetā autobiogrāfiskus motīvus un sapludinot reālus dzīves notikumus ar varoņa dvēseles norisēm, to ir mēģinājis darīt arī Henrihs Ibsens, tostarp 1892. gadā sarakstītajā lugā “Celtnieks Sūlness”, kuru Valmieras teātrī nupat iestudējis Dāvis Auškāps.

Airisa Mērdoka savulaik izteicās pavisam tieši: “No kā viņš baidās? Lūk, atslēga uz mākslinieka dvēseli.” Celtnieks Sūlness ir pietuvojies tam vecumam, kad dvēsele apjauš, ka nekad nepaveiks to, par ko tā ir sapņojusi. Baznīcas torņus Sūlness vairs neceļ, jo “saruna ar Dievu” tur, augšā, viņu ir novedusi pie rūgtas atskārsmes, ka maksa par šo iespēju ir bijusi pārāk augsta un netaisnīga. Tagad viņš būvē piezemētus mājokļus cilvēkiem, kas nevēlas nekādus torņus, lēnām slīgst rutīnā un baidās no bīstamā pagrieziena, kurā jaunatne viņu vienkārši nostums malā.

Mazajā zālē pelēkos toņos ieturēto spēles telpu Anna Heinrihsone ir iekārtojusi askētiski – darbagalds ar neizteiksmīgu rindu mājas maketu uz tā, krēsls, stūrī kāpnes ar platformiņu un rotaļu zirdziņš, fonā skats ar aizaugušu dārzu un sen nodegušas mājas drupām tajā. Izrāde sākas ar Knuta, Ragnara un Kajas domu apmaiņu par Ragnara iespējām tikt pie meistara rekomendācijas un pastāvīga pasūtījuma. Tērpies smalkā pelēkā uzvalkā, šajā bezpersoniskajā telpā ienāk Sūlness, un pēc nelielas pauzes uz skatuves sākas kaut kas līdzīgs iestīvinātai sarunai, kurā katrs dalībnieks jau iepriekš zina, ko teiks otrs. Krišjānis Salmiņš savu varoni iezīmē ar izteikti pašapzinīgu stāju, pat zināmu augstprātību un akcentu uz teksta jēdzienisko, nevis emocionālo slāni. Sākumā tas mazliet kaitina, kā dzīve, kas paslēpta aiz stērķelētām apkaklītēm un atturīgām manierēm, taču, palēnām “ievelkoties” izrādes sagausinātajā temporitmā, teksta nesteidzīgajā plūdumā un statisko mizanscēnu miksētajā nomaiņā, parādās nojauta par režisora centieniem šādā veidā fiksēt Sūlnesa iekšējo stāvokli, kurā viņš nonācis ar savām bailēm, domām, neizlēmību un attieksmi pret apkārtējiem. Viss šeit strauji tuvojas garīgās dzīves sastingumam, un Salmiņš pārliecinoši raksturo gan šā stāvokļa raisīto bezcerības izjūtu, gan Sūlnesa nespēju rast no tā izeju.

Sieva Alīne šajā cīņā viņu atbalstīt nevar, jo pēc lielās ugunsnelaimes ir ieslīgusi sev vien izprotamā “dvēseles paralīzē”, kas ārēji izpaužas bezgalīgos pienākuma pārspīlējumos. Elīna Vāne, starp citu, šajā lomā pēc ilgāka laika ir tikusi vaļā no visām sev raksturīgajām vienveidīgajām skatuviskās eksistences izpausmēm, un, neraugoties uz materiāla ierobežotību, radījusi ļoti ietilpīgu tēlu. Epizode pie rotaļu zirdziņa, kurā aktrise atklāj Alīnas apziņā mājojošo deformēto pasaules ainu, jau līdzinās mazai aktierspēles pērlītei.

Sūlnesa dzīve un izrāde mainās līdz ar Hildas Vangeles ierašanos. Meitene, kuru pirms desmit gadiem viņš nejauši satika Lisangeres baznīcas torņa atklāšanas svētkos, ir pieaugusi un ieradusies pēc “apsolītās karaļvalsts”. Pusaudzes ­romantiskā jūsma par celtnieku, izrādās, nekur nav pazudusi un tagad tai ir pievienojies vēl kaut kas, ko viņa gribētu pārbaudīt dzīvē. Plīvojošā baltā kleitā tērpta, Rūtas Dišleres atveidotā Hilda uz skatuves parādās kā svaiga gaisa vēsma pie­smakušā telpā. Aktrises kontrastējošā spēle, kurā jaunības tiešums sajaukts ar varones piepacelto ticību ideāliem un pasaulīgi sievišķīgām vēlmēm, uz brīdi pat liek Halvaram aizturēt elpu, lai skābekļa pieplūdums nonāktu smadzenēs un ļautu aptvert notiekošo. Izjūtas atmodina to, kas viņā jau labu laiku kā bija aizsnaudies, domāšana atgūst plašumu, un straujais dzīves izjūtas kāpinājums ar ietvertajām, cilvēciski grūti risināmajām pretrunām liek Sūlnesam cerēt, šaubīties un izšķirties par visai riskantu rīcību. Iekšējā motivācija šai rīcībai nav viennozīmīga, pēdējo repliku intonācijas Salmiņa spēlē ir tā tembrētas, ka, uzmanīgi ieklausoties, mēs to izrādē pat varam sadzirdēt. Jā, tur ir vēlme pierādīt sev un citiem, ka viņš savas bailes var pārvarēt, taču ir arī priekšāstāvošo sarežģījumu apzināšanās un traģiskās nots ieskanēšanās finālā nebūt netiek izslēgta.

Dzīves situācija, kurā Sūlness nonāk, pateicoties Hildas maksimālismam, dramaturģiski ir komponēta tā, lai katrs zālē sēdošais sajustu enerģijas pieplūdumu, ko māksliniekam spēj sagādāt meitenes ierašanās, un tajā pašā laikā tur ir ietverta vesela jautājumu gūzma, kas saistās ar ideālu eroziju un mākslinieka attieksmi pret līdzcilvēkiem. Visi šie jautājumi, protams, ir abpusgriezīgi, un, lai kāda arī būtu atbilde uz katru no tiem, kādam tā sāpēs. Šis cilvēciskās dabas fenomens ir nodarbinājis daudzas radošas personības, arī Ibsenu. Režisora vilktās paralēles starp lugas autoru un galveno varoni izrādē nav uzmācīgas, bet tās papildina tēlu un padziļina asociācijas, jo Ibsens, tāpat kā viņa Sūlness, atbildes uz jautājumiem nesniedz. Mēs varam tikai minēt, vai Sūlnesa nāve bija nejaušība, stūrgalvība, pārdrošība utt., vai, izvēloties kāpt tornī, viņš vienkārši izmantoja savas tiesības uz likteni?

Sakausējot reālismu ar simbolismu, Ibsens šajā darbā ir uzbūris nevainojamu idejas un notikuma mijiedarbības atainojumu dzīves konkrētībā, kas atkarībā no režisoriskā skatījuma prioritātēm pieļauj plašas interpretācijas iespējas. Dāvis Auškāps gan to izmanto visai nosacīti un publiku pārsteigt ar pozicionāli iezīmētu traktējumu necenšas. Viņa izrāde ir veidota tā, lai spēles telpā atbrīvotos pēc iespējas vairāk vietas skatītāja iztēlei un katrs no mums būtu spiests intensīvi izmantot savu fantāziju, lai piedalītos izrādes līdzradīšanā. Varbūt tieši šī veiksmīgi atrastā režisoriskā pieeja ir palīdzējusi Dāvim Auškāpam radīt mūsdienīgu un saistošu Ibsena lugas versiju Valmieras teātrī.

 

Uzziņa

Henrihs Ibsens, “Celtnieks Sūlness”, iestudējums Valmieras Drāmas teātrī

Režisors: Dāvis Auškāps, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, mūzikas autors Jēkabs Nīmanis.

Lomās: Krišjānis Salmiņš, Rūta Dišlere, Elīna Vāne, Aigars Vilims, Juris Laviņš, Aigars Apinis, Ilze Lieckalniņa.

Nākamās izrādes: 30. aprīlī, 14. maijā.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+