Mūsdienu traģēdija 1
Nacionālā teātra Aktieru zālē šopavasar tapusi lakoniska, taču enerģētiski uzlādēta izrāde, kas ne vien apvērš kājām gaisā priekšstatus par to, kā jāizskatās “varonīgiem” varoņiem, bet arī to, kas mūsdienās vispār uzskatāms par varonību. Franču eksistenciālisma dramaturga Žana Anuija 1943. gadā sarakstītā luga, kuras pamatā ir sengrieķu dramaturga Sofokla tāda paša nosaukuma darbs, tapusi kā parafrāze par nacistiskās Vācijas okupēto Franciju. Elmāra Seņkova 2015. gadā iestudētā “Antigone” savukārt ir stāsts par izdzīvošanu mūsdienu pasaulē, kur pašuzupurēšanās idejas vārdā ir vai nu liekulība, vai muļķība.
Atšķirībā no Anuija lugas, kurā gan tiek apspēlēti antīkās traģēdijas principi, taču tajā pašā laikā arī ievērota tās struktūra (prologs, epilogs, koris utt.), Elmārs Seņkovs iet soli tālāk. Klasiskie traģēdijas komponenti izrādē tiek mērķtiecīgi dekonstruēti gan fiziskā, gan idejiskā līmenī, radot izteikti postdramatisku mūsdienu traģēdijas uzvedumu, kurā teksts ir tikai viena no izrādes vēstījuma daļām līdzās scenogrāfijai, gaismām, kustību partitūrai, mūzikai un citām skaņām. Par to, ka izrādes struktūrā zudusi teksta centralizētā loma, liecina kaut vai Marijas Bērziņas izcilā pašironijā iemiesotais “koris” – aktrise gandrīz visu izrādes laiku pavada skatuves malā, monotonā intonācijā mikrofonā skandējot dažādu lugas perifēro tēlu tekstu. Aktrises vizuālais tēls un laiski garlaikotā runas maniere atgādina parodiju par muzeja gidi, kura skatītājus iepazīstina ar traģēdijas varoņiem kā, mūsdienu cilvēka skatījumā, antīkiem “muzeja eksponātiem”.
Apzināti vai neapzināti, bet E. Seņkova izrādes centrā izvirzās nevis Antigones (varoņa), bet Kreona (antivaroņa) traģēdija. Šo uzsvaru maiņu nosaka ne tikai aktieru izvietojums telpā, bet arī tas, kā veidotas tēlu savstarpējās attiecības, kurās vienlīdz liela nozīme ir kā runātajam vārdam, tā arī izteiksmīgajai kustību partitūrai, kas brīžiem runā pati par sevi. Maijas Doveikas spoži atveidotā Antigone ir nopietns tēls – viņas ciešanas ir patiesas, kaut arī situācija, kurā varone pati sevi nostādījusi, no šodienas skatupunkta raugoties, ir absurda. Tādēļ gandarījumu sagādā tas, cik mūsdienīgi uz titulvarones pašuzupurēšanos savas pārliecības vārdā raugās režisors, jo M. Doveikas Antigone vienlaikus ir arī asprātīga parodija par antīkās traģēdijas protagonistu – kā stilizētas koturnas jeb platformas kurpes, kuras antīkajā teātrī valkāja dievu lomu atveidotāji, lai izceltu viņu pārākumu pār mirstīgajiem, funkcionē scenogrāfes Evijas Pintānes radītā mazā skatuvīte, no kuras Antigone nokāpj vien divreiz. Pirmoreiz, kad viņas māsa Ismene ar varu viņu aiz rokas norauj zemē (it kā izmisīgi cenšoties vest pie prāta), otrreiz – izrādes finālā, kad M. Doveikas varone, fiziski mirusi, taču garīgi nesalauzta, ar paceltu galvu aizsoļo prom no skatuves. Izrādes nobeigumam gan ir neapšaubāma līdzība ar Vladislava Nastavševa jau pirms vairākiem gadiem Valmierā iestudēto “Jūlijas jaunkundzi”, tādēļ īpašu oriģinalitāti šajā risinājumā saskatīt nevar.
E. Seņkova “Antigone” savā ziņā šķiet piedāvājam plašāku konfliktu sistēmu nekā Žana Anuija luga. Izrādē Antigones un Kreona cīņā simboliski tiek pretstatītas ne tikai divas pārliecības – individuālisms un sistēma (Anuija lugā brīvība un totalitāra vara) –, bet arī divas pasaules – māksla un dzīve. M. Doveikas Antigone burtiskā nozīmē ir aktrise uz savas skatuves – viņas ciešanās, kuras gan ir iekšēji patiesas, ir arī sava deva teatrālisma (nosacīta pārākuma izrādīšana, gandrīz visu izrādes laiku pavadot pieplakušai pie mazās skatuvītes sienām, bieži vien uzgriežot muguru pārējiem varoņiem un skatītājiem; izteiksmīgā sabrukšana ceļos pēc strīda ar Kreonu u. c. izteiksmīgas mizanscēnas). Gundara Grasberga Kreons turpretī ir pavēlnieks “zemes dzīvei” – viņš nosaka to, kas notiek ārpus mazās skatuves, piemēram, komandējot Ulda Siliņa un Arta Drozdova intelektuāli neapdāvinātos sargus. Telpiskā nozīmē Antigones mazā skatuvīte ir kā kuģis, kas bez iespējām izglābties dreifē vētrainā jūrā jeb Kreona valstībā. Un šeit gluži citu nozīmi iegūst Kreona vairākkārt atkārtotie vārdi “mazā Antigone”, kuros ietverta ne tikai tēvišķa gādība par māsasmeitu, bet arī sava pārākuma apliecinājums.
Gundara Grasberga Kreons ir meistarīgs aktierdarbs – aktieris apbrīnojami dzelžainā loģikā gan ar iekšējo, gan ārējo darbību pamato katru izrunāto frāzi, tādējādi ne tikai apliecinādams, ka saprot, ko runā, bet tik tiešām esot pārliecināts par sevis atveidotā tēla patiesību. G. Grasberga Kreons skatītāju empātiju iekaro pakāpeniski – sākotnēji ar racionāliem argumentiem, vēlāk – ar šim pašam racionālismam pretstatītu cilvēciskumu, ko varonis parāda tikai uz īsu brīdi, jau nākamajā mirklī paslēpdams savu patieso seju aiz valstsvīra dzelžaini cietsirdīgās mīmikas. Taču šajā mirklī, kad Kreons pēkšņi saprot, cik postoša ir viņa nostāja un ka tās dēļ jāupurē ne tikai “mazā Antigone”, bet arī paša dēls, norisinās traģēdija traģēdijā. Tā ir mūsdienu traģēdija, kur izteiksmīgas ciešanas uz skatuves aizstājis ne mazāk plosošs un destruktīvs iekšējais konflikts.
Uzziņa
Žans Anuijs, “Antigone”, iestudējums Nacionālā teātra Aktieru zālē
Režisors Elmārs Seņkovs, scenogrāfe Evija Pintāne, kostīmu māksliniece Marija Rozīte.
Lomās: Maija Doveika, Marija Bērziņa, Gundars Grasbergs, Artis Drozdovs, Sanita Pušpure, Uldis Siliņš.
Tuvākās izrādes: 21. un 27. maijā.
