Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
23. februāris, 2012
Drukāt

Mūsdienu Ukraina – stāsts par Mazepu

mazepa_gunaars_janaitis_5

Latvijas Nacionālajā operā skatuves dzīvi sākusi Pētera Čaikovska opera “Mazepa”, ko iestudējis viens no vadošajiem Horvātijas režisoriem Ozrens Prohičs.

 

“Mazepa” ir Čaikovska septītā opera, turklāt nebūt ne pazīstamākā un muzikāli veiksmīgākā. Ja palasām vēstures annālēs, top skaidrs, ka arī pašā komponistā operas rakstīšana bijis duāls, iespējams, pat negribēts process, un atsauksmes par tās pirmuzvedumu bijušas ne tuvu ne glaimojošas.

Protams, operā ir arī vairākas muzikālas veiksmes (kori, ansambļi, orķestra starpspēle “Poltavas kauja”, fināla šūpuļdziesma), taču no interpretācijas viedokļa “Mazepas” iestudējums LNO ir diezgan vājš piemērs, kā mūsdienīgot iepriekšējo gadsimtu darbu. Iestudējuma novatorisms ir politizēts, taču sižeta ievirzes dēļ it kā būtu ļoti aktuāls, jo Aleksandra Puškina vēsturiskās poēmas “Poltava” motīvi, kas veido operas libretu, ir ērta, pietiekami vispārināta platforma, lai iestudējums varētu atspoguļot aktualitātes mūsdienu Ukrainā. Proti, opera stāsta par Ukrainas vēsturi: politika un mīlestība, nodevība un varaskāre te sit augstu vilni, liktenīgu attiecību atvarā ieraujot Ukrainas neatkarības cīnītāju, kazaku vadoni Ivanu Mazepu (1639 – 1709), mantrausīgo Kočubeju un viņa meitu Mariju, kura pamet tēvu, jo iemīl – nu, protams, Mazepu.

Tomēr atpazīstamie akcenti un šodienas atribūtika tverta pārāk primitīvi un vienkāršoti. Marijas un Mazepas mīlasstāstam, kas tiek izspēlēts tagadējās Ukrainas politiskajā vidē, militāri noskaņotu ministru un klonētu Jūliju Timošenko ielenkumā, tāpat kā viņas attiecībām ar tēvu, šķietami vajadzētu izsaukt līdzpārdzīvojumu, taču diemžēl tas neizdodas vairāku iemeslu dēļ.

 

Marijas lomas atveidotāja Aira Rūrāne savu tēlu vēl pagaidām neizjūt kā savu: samocīta vokālā partija, neīsts tēlojums. Konflikts, kas iezīmējas viņas varones liktenī, un pretrunas, ar kurām viņai jātiek galā, drīzāk nozīmē pašas dziedātājas iekšējo cīņu ar lomu, kuru pagaidām vēl viņai atslēgt neizdodas: ārējās ciešanas vēl nenozīmē patiesa līdzpārdzīvojuma radīšanu skatītājos.

 

Triju stundu laikā viņai no jaunas, iemīlējušās meitenes jāpārvēršas par spilgtu, juteklisku kārdinātāju, kura savam magnētismam pakļautu Mazepu, bet pēcāk raisītu līdzpārdzīvojumu kā emocionālu satricinājumu rezultātā prātu zaudējusi sieviete – skaista, jutekliska, taču žēlojama. Diemžēl dziedātāja to mēģina panākt vien ar ārējo atribūtiku, tāpēc pat 3. cēliena šūpuļdziesma, kuru viņa dzied mirstošajam Andrejam, neaizkustina.

Ar patīkami sulīgu, dziļu baritonu apveltītais krievu dziedātājs, Marijas teātra solists Edems Umerovs, kuram Mazepas loma nav sveša arī citos operteātros, savu varoni veido kā iemīlējušos vīru, kurš saputrojies politikā. Viņš tā arī nespēj izšķirties, kas svarīgāk: mīla, politiskie principi vai tomēr sava personīgā āda, tādējādi stāsts, protams, īsti nav par pozitīvu varoni. Arī viņa atveidotais tēls ir auksts, distancēts.

Diemžēl arī operas “Nabuko” iestudējumā iepazītais gruzīnu bass Ramazs Čikviladze, kurš “Mazepā” atveido Kočubeju, neiziet ārpus formālisma robežām. Ar plašu, sulīgi piesātinātu vokālu, izrādās, ir par maz, lai raisītu līdzjūtību politiskajā konfliktā iesaistītajam Marijas tēvam.

Tikām interesantu tēlu – īstu biznesa lēdiju – izveidojusi Andžella Goba, kura Marijas mātes Ļubovas lomā iedzīvojusies teicami, arī balss ideāli atbilstoša lomai. Dziedātājas sniegums pro-gresē no lomas lomā, kas pārliecina, ka viņa gadu gaitā izveidojusies par lielisku solisti un dramatisko aktrisi.

Marijas bērnības drauga Andreja loma uzticēta krievu dziedātājam Mihailam Makarovam, kura pamatrepertuāru veido gandrīz tikai un vienīgi varoņtēli. Veidojot Andreja tēlu, ar labskanīgu tenoru apveltītais dziedātājs drīzāk ārējiem izteiksmes līdzekļiem, ne emocionāli dziļi izdzīvo Marijas atraidījuma sarūgtinājumu, savas tautas patriotiskumu, un pat fināla ainā, kur viņš atceras savu mīlestību, kā arī nāves skatā, viņa jūtām un iekšējās pasaules attīstībai tā īsti noticēt neizdodas.

 

Formāli tēli, kaut tādi varētu arī nebūt, ir Mazepas rokaspuisis Orļiks (Imants Erdmans) un Kočubeja draugs Iskra (Guntars Ruņģis). Vaina pat īsti nav vokālajā varēšanā vai nevarēšanā, jo abi dziedātāji savu spēju robežās paveic to, ko no viņiem var gaidīt, bet izskatās, ka tieši režisors nav devis programmu viņu esībai uz skatuves. Piemēram, Kočubeja spīdzināšanas aina drīzāk ir smieklīga, ne dramatiska.

 

Savukārt Andra Lapiņa komisko raksturtēlu tiražēšana izsauc neapmierinātību: vai mākslinieks, kuram ir savdabīga, bet nebūt ne tikai “pliki” komiska balss, nebūtu pelnījis kādu nopietnāku lomu? Jo visu līdzšinējo raksturlomu izteiksmes līdzekļu arsenālu viņš pagaidām ir izsmēlis, tāpēc varbūt piedzērušā kazaka loma uz laiku viņam varētu būt pēdējā šādu tēlu galerijā, piedāvājot izmēģināt spēkus citā ampluā.

Toties lielu uzslavu pelna orķestra spēles kvalitāte, kā arī koris, kas kalpo nevis kā fons un pavadošais sastāvs, atbalsojot galveno varoņu noskaņojumu un palīdzot veidot interesantas mizanscēnas, bet šoreiz vairāk nekā citkārt rādot tautas attieksmi, vokāli un vizuāli gleznojot to kā galveno varoni. Cieņa un atzinīgi vārdi diriģentam Modestam Pitrenam, kurš uz to spējis iedvesmot māksliniekus!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+