Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
15. augusts, 2012
Drukāt

Mūsmāju dārzeņu bojāeja

Foto-LETAFoto-LETA

Latviešu politisko līderu tradīcijā aizvien ietilpst tāds nacionālās drošības jautājums kā nerimtīga cīņa ar apkarojamiem kaitēkļiem. Visiem ir gaišā atmiņā Šķēles kunga dārzkopja dienasgrāmata, kurā visgarām aprakstīts, kā viņš cīnījās ar kurmjiem, kuri bija nosprieduši, ka ievērojamam politiķim piederošā mauriņā ir piemērotas saviesīgas apakšzemes ganības.

 

Šķēle ļoti naturāli attēlojis, kā centies izsekot savus upurus, melnā samta kažociņus, sazarotajās ejās un ar kādiem paņēmieniem un kādām uzpariktēm atņēmis zvērēniem kailo dzīvību. Kaimiņi cieta eksperimentus, kamēr agrārietis Šķēle no šļūtenes aplēja augsni ar sāji smirdošu šķidrumu un kamēr plūdināja pār zālienu biezu, kodīgu dūmu mākuļus, taču, kādā agrā rītā mozdamies no tuvīnu sprādzienu dārdošas eksplozijas un baidīdamies no tā, kas vēl noglabāts nāburgu dārznieka zibenskara bruņojuma arsenālā, neizturēja un piezvanīja iestādēm.

Kā zināms, Lemberga kungs dzīvo, pastāvīgi nokaudamies ar sorosītu knišļiem un blusām, kuri, iemetušies nacionālās buržuāzijas kažokā, regulāri ik dienu nosūc asiņu devas un vajā cilvēkus, ka nekur neglābties, nekur patverties. Arī šī cīņa nav galā.

Un nu, lai nedomātu, ka priekš viņa dzīve Latvijā ir paradīze, arī Dombrovska kungu iesaistīs tamlīdzīgā militārā kampaņā pēc tam, kad gliemeži noēduši kāpostus valdības dārzeņu dobē. Atcerēsimies, ka pavasarī ministri neslinkoja. Asfaltam un parketam atņemtās platībās auglīgo zemi sagatavoja Slieku audzētāju asociācija, sakņaugu (Nantes burkānu, Briseles kāpostu, spinātu, kabaču) cerus, dēstus un sēklas pieveda kooperatīvs “Mūsmāju dārzeņi”. Valdības locekļiem atlika tikai uzart ar zirgu, ielabot ar organiku un iekārpīt sēkliņas ar jauku cerību, ka vasarā te pacelsies šalcošs augu klājs. Šī akcija simbolizēja gan valdības apņemšanos, lai līdz 2020. gadam Latvija kļūtu par zaļāko valsti pasaulē, gan atbildi cienīgtēvu pamatotam satraukumam, cik ļoti modernā sabiedrība pakļāvusies materiālo labumu un baudas vilinājumam, vairs nezinādama mēra sajūtu. Bija paredzēts, ka ar laiku ēkas priekšā iesakņosies ne tikai kāpostu kaceni un kartupeļu stublāji – ministri agronomi selekcionēs no ārzemju komandējumiem atvestos augus, notekcaurules mitrainē stādīs Vecpiebalgas dekoratīvās ūdensrozes un pie Rukšāna kunga iegādāsies savvaļas tulpju un krokusu sīpolus. Bija sagatavots laukumiņš ārlietu ministra no Ekvadoras vai Hondurasas atsūtītai eksotisko krāšņo puķu kolekcijai, un bija atvēlēta piesaule Āboltiņas, Zaķa un Reira ekspedīcijā Gruzijā izraktajam tējas krūmam un vīnstīgām. Praktiski sākotnējās dobes vietā, papildus iekultivējot etnogrāfiskos augus margrietiņas, čemeriņus un silpurenes, pie Dombrovska namdurvīm vajadzēja sazaļot botāniskajam dārzam!

Ak vai, darbaļaužu bezkontakta estētiskās audzināšanas pasākumu nobeidza, salapojušo kāpostu zelmeni izcaurumoja un noēda nezin no kurienes izlīdušie rijīgo gliemežu bari! Neviens divkājains garāmgājējs ne pirksta nepiedūra, negrasījās nomiņģēt dārzeņu puduri pilsētas centrā, bet, raugi, negausīgie radījumi aiz sevis atstāja dziļu, gļotainu sliedi, palika tikai apgrauzti celmi, un jauno ražu ministri tā arī nedabūja klētīs un pieliekamajos ēdmaņai.

Vai latvāņi nepārņems arī stratēģiskās programmas pārvērst Latviju ziedošā oranžērijā, ja jauno naturālistu spēkos nav bijis nedz apsist kurmjus un knišļus, nedz nosmidzināt un iznīdēt parazītus gliemežus? Kad spēsim samīt nepieēdināmus kaitēkļus, insektus, stulbos gliemjus, matainos kāpurus, kas vairojas kā utis, lai pārvērstu mūsu tēviju izmirstošā postažā?

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+