«Mūsu acīs un mugurās Eiropa nolūkojas»
 0

Liāna Langa, īstajā vārdā Liāna Bokša, dzimusi Rīgā, taču jau no 80. gadu vidus dzīvo Ikšķilē.

Reklāma
Reklāma

 

Notriektā tautumeita 6
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30
Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 32
Lasīt citas ziņas

Mācījusies Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē (1986 – 1991), studējusi filozofiju un amerikāņu 20. gs. literatūru “New School College” (Ņujorka). Strādājusi par restauratori, skolotāju, starptautiskajā kinoforumā “Arsenāls”, vadījusi literatūras raidījumu “Melns uz balta”, bijusi Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētāja 2003. – 2004. gadā, strādājusi sabiedrisko attiecību un projektu birojā “Idea Media”. Pašlaik ir izdevniecības “Apostrofs” vadītāja un strādā literārā žurnāla “Latvju Teksti” redakcijā. Publicējas kopš 1988. gada, ir lēnrakstītāja – pavisam iznākuši četri dzejoļu krājumi un viens ceļojuma apraksts. Saņēmusi Dzejas dienu balvu (1998 un 2006) un Literatūras gada balvu (2001, 2010).

Trīs jautājumi Liānai Langai.

– Kas piesaistīja uz palikšanu Ikšķilē?

CITI ŠOBRĪD LASA

L. Langa: – Ikšķile mani uzrunāja ar savu vidi, Daugavas klātbūtni, ar to, ka tur dzīvojuši mani senči lībieši, ar latvisko mikroklimatu – jūtu ar to gluži mistisku saikni. Turklāt dzīves vidū man kļuva ļoti svarīgi redzēt uzlecam un norietam sauli.

– Man vienmēr šķitis, ka dzejolis – tas ir zibsnis. Lēnrakstītājam laikam tā nav…

– Neviens jau labprāt negrib atklāt savu daiļrades laboratoriju, jo tā nav skaidrojama ar tīri materiāliem parametriem. Taču varu atklāt, ka ir tēmas, par kurām daudz domāju un tad dodu sev darba uzdevumu – uzrakstīt.

– Vai jau piedzimāt, būdama politiski aktīva?

– Uzaugu tādā vidē – mani vecāki bija kritiski noskaņoti pret padomju realitāti, īpaši pēc 1968. gada, kad padomju tanki iebrauca Čehijā. Klausījāmies “Amerikas balsi”, Solžeņicina “Gulaga arhipelāgu”. Kritiskā domāšana jau nezūd, iekārtām mainoties.

 

Ikšķilei

Ar senču asarām, ar kokles balsīm tālām

Tu, Ikšķile, man pienāc tuvu klāt.

Kā liepai būs man lauka malā stāvēt,

Un sevī atmiņas kā bišu skūpstus krāt.

Mēs iesim lībiešos un vilksim zāļu jakas,

Kad saule debess vidū spoži stās,

Un zemē iemirdzēsies apglabātās saktas,

Un kapu kalnus ziedu smarža klās.

Mūs apskauj Daugava kā lēnprātīga māte.

Tās krastos – rasa, bronza, sudrabs, zelts.

Plauks vienmēr ābeles un ķirši tavās sētās,

Un bērni augšup tavus starus cels.

Tu mijkrēšļos un ziemās atgriezīsies

Un ļaudis sildīsi ar zemes uguņiem,

Bet rudeņos tev aizejošais sāpēs,

Un lapu segas klāsi tu pār tiem.

Ar senču asarām, ar kokles balsīm tālām

Tu, Ikšķile, man pienāc tuvu klāt.

Mēs – liepu ziedu sauja tavos vējos,

Tev mūsu sēklas savā klēpī vākt.

 

***

Valentīnai Freimanei

Jubileja 
(dzejolis, nolasīts Valentīnas Freimanes jubilejā Jaunajā Rīgas teātrī šā gada 20. februārī)

 

Vakar redzējām sapnī, ka esam Eiropas krogā

Deju grīdas vidū kāds jauneklis skaļi skaitīja dzeju valodā asā

Kad pienācām tuvāk, izrādījās, ka tā ir jauna sieviete

Pēc tam viņa staigāja apkārt, ļaudis svētot ar rožūdens lāsītēm

Balkonos sēdēja karos bojā gājušie zirgi un avīzes lasīja

Zem aizlaiku puteņa putām, tepat, zem atmiņas soļiem

Reklāma
Reklāma

Sarkana ledus blāķi, ko asins tecējums grauž

Smalkas kā kapilāri guldzošu asiņu straumes

Mūsu dzīves savos

sniegpārslu musturos auž

Mūsu acīs un mugurās Eiropa nolūkojas

Mūsu rokas tur citu paaudžu rokas

Siltas un labas tās

Bet caur sarkana ledus blāķiem

Baltas rozes no Atlantīdas

Bet caur sarkana ledus blāķiem

Baltas rozes no Atlantīdas

Cērtot aizmirstības un smeldzes ledu

Klājieniem, klājieniem

Pie jūsu kājām

Aug

 

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.