Mūsu atmiņu un vērtību jautājums 0
28. martā “LA” publicēja rakstu “Atmiņas – “derīgās” un pārējās?” par to, ka Latvijas Universitāte un Kultūras ministrija dibina Sociālās atmiņas pētniecības centru, bet 11. aprīļa “LA” – šī centra atbalsta biedrības valdes priekšsēdētāja Mārtiņa Kaprāna viedokli. Šodien diskusijas turpinājumā – Saeimas deputāta Jāņa Dombravas (Nacionālā apvienība) pārdomas par mūsu vissvarīgākajiem mājas darbiem.
Kopš atguvām neatkarību, Latvijā ir pastāvējušas divas pretēji domājošas sabiedrības daļas – katrai ir savas vērtības, savi simboli un sava vide, kura ir pašpietiekama. Vienojošos elementus strauji cenšas izskaust vai diskreditēt kaimiņvalsts propaganda, kurai ir izdevīgi saglabāt Latvijā cilvēkus, kuru uztvere un vērtības būtiski atšķiras no latviešu.
Kāda tad ir mūsu šī brīža kolektīvā atmiņa? Mēs spilgti atminamies 20. gadsimta svarīgākos notikumus un tos apspriežam ikdienā. Mūsu atmiņā ir neatkarīgā Latvija, ulmaņlaiki, padomju okupācija, represijas, Otrais pasaules karš, bēgļu gaitas, deportācijas un nacionālo partizānu cīņas, kolektivizācija, masu imigrācija, komunistiskās partijas dominance un uzspiestā ideoloģija, latviešu pretestība tai un trešā atmoda kā kulminācija tai. Tautas fronte, LNNK, “Baltijas ceļš”, neatkarības pasludināšana, manifestācija krastmalā, barikādes, pučs, neatkarības atgūšana un tai sekojošais pārmaiņu laiks.
Tomēr daudzu apstākļu ietekmē otrā sabiedrības daļā ir nostiprinājušies pilnīgi citādi uzskati par Latvijas vēsturi. Viņi uzskata, ka pirms cara laikiem Latvijas teritorijā nekā nebija, 1920. gadā Ļeņins uzdāvināja latviešiem neatkarību, 1940. gadā latvieši paši labprātīgi pievienojās PSRS, 1941. gadā sākās Lielais Tēvijas karš, kurā Latvija tika atbrīvota no fašistiem, uz Sibīriju tika aizsūtīti tautas ienaidnieki, latviešu partizāni bija bandīti, iebraucēji no citām Padomju Savienības republikām ir uzcēluši Latviju un bez viņiem te nekā nebūtu, komunistiskā partija bija laba un Staļins bija veiksmīgs valsts vadītājs, tā bija 20. gadsimta lielākā kļūda, ka tika pieļauts PSRS sabrukums.
Radīt sabiedrībā kopīgu izpratni par pagātnes notikumiem ir neiespējami, taču tas ir stratēģiski svarīgs valsts uzdevums – censties rast iespējami līdzīgu vēstures izpratni, neskatoties uz aktīvu pretdarbību no citu spēku puses, jo tikai tā var panākt, ka ilgtermiņā viena sabiedrības daļa asimilējas latviskajā kultūrtelpā.
Atšķirīgo atmiņu kontekstā iezīmējas cita būtiska problēma. Simt gadu vēstures periodā ir samērā maz pozitīvu notikumu, ap ko abas sabiedrības daļas varētu vienoties. Pavisam noteikti viens no šiem notikumiem ir Latvijas neatkarības iegūšanas ceļš un neatkarīgās Latvijas periods, bet man jāvaicā – kur mūsdienās ir palikuši neatkarīgās Latvijas valsts simboli? Līdz šai dienai Latvijas valsts nav spējusi no svešuma atvest mājās vienu no Latvijas valsts dibinātājiem, prezidentu un vienu no neatkarīgās Latvijas ziedu laiku simboliem – Kārli Ulmani. Līdz šai dienai Latvijas valsts simbols – flagmaņkuģis “Virsaitis” – dus dzelmē pie Somijas krastiem.
Ja vēlamies panākt, ka sabiedrībā ir vienāda izpratne par Latvijas vēsturi, tad iesākumā mums pašiem ir jāizdara savs mājas darbs. Mūsu pienākums ir saglabāt atmiņas par aizgājušajiem laikiem un nodot tās nākamajām paaudzēm, līdzīgi, kā to daudzus gadsimtus darīja mūsu senči, nododot stāstus un teikas, kuras sniedzās tūkstošu gadu senatnē. Katrs izstāstīts stāsts, katra uzrakstīta grāmata par mūsu senatni samazinās iespēju meliem ņemt virsroku pār patiesību. Ja mēs vēlamies ilgtermiņā pastāvēt kā tauta, tad mums ir nepieciešami simboli un varoņi, ap kuriem mēs varam saliedēties vienā veselumā. No vissenākajiem laikiem, kad latvji valdīja pār savu zemi, līdz mūsdienām. Šie simboli un varoņi nav ilgi jāmeklē, ir nepieciešama vien sabiedrības un politiskā griba, lai tos paceltu tādā gaismā, lai tie atmirdzētu tautas apziņā!
