Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
3. septembris, 2013
Drukāt

Mūsu Baltajam namam grandiozā 150 gadu jubileja 


Publicitātes un Karīnas Miezājas fotoPublicitātes un Karīnas Miezājas foto

Šī sezona Latvijas Nacionālajai operai (LNO) ir īpaša – ar diviem krāšņiem koncertiem 5. un 6. septembrī tiks svinēta Baltā nama 150 gadu jubileja. 


Vērienīgā notikuma priekšvakarā ielūkojos ierindas skatītāja acij parasti nepieejamos, bet mākslas tempļa asinsritei tik būtiskos cehos, darbnīcās un citās telpās un nostūros.

 

Bonšteta vēriens

Vācu arhitekta Ludviga Bonšteta izstrādātā par Vācu teātri tautā iedēvētā Rīgas pilsētas teātra projekts krietni atšķīrās no tālaika tradīcijām, bet vēlākos laikos tās kļuva par vispāratzītām. Pirmkārt atšķirīgs bija 1863. gadā durvis vērušā teātra kāpņu novietojums. Līdz tam kopīgas mākslinieciski izveidotas kāpnes no vestibila veda uz visiem balkoniem, bet jaunajā teātrī katram balkonam bija sava atsevišķa uzeja un kāpnes. Šāds kāpņu novietojums, ko izmantojam arī mūsdienās, no 1869. gada sastopams daudzās ievērojamās teātra ēkās, piemēram, arhitekta Riharda Lukaja projektētajā operā Frankfurtē pie Mainas, Budapeštas operā, Fellnera un Helmera projektētajā Jaunajā Vācu operā Prāgā un 1886. gadā uzbūvētajā Cīrihes Valsts teātrī. Arhitekta L. Bonšteta plānotais kāpņu novietojums tolaik tika atzīts par teātra funkcionālās organizēšanas augstāko sa-sniegumu.

Kad 1882. gadā lielās zāles gāzes apgaismojuma radītās ugunsnelaimes dēļ teātra ēka izdega, pāri paliekot tikai mūriem, 1887. gadā, namu atjaunojot, uzbūvēja arī pirmo elektrostaciju Baltijas reģionā. Tagad pa stiklotām durtiņām var nokļūt uz jumta, kur, šķiet, pat ar roku aizsniedzams no toreizējā tvaika ģeneratora palikušais skurstenis, kas kā arhitektūras piemineklis saglabāts arī 2001. gadā tapušajā jaunajā LNO piebūvē.

Kad līdz galam tiks īstenots ēkas interjera projekts, padomju laika grīdas klājumu pirmā stāva foajē aizstās 1887. gadam raksturīgās krāsainās flīzes, kas atdzīvināja arī tālaika īres namu tumšo interjeru. Bet kopš šīs vasaras Beletāžas zāles balkons, no kura paveras skats uz Operas skvēru, lepojas ar jaunām flīzēm krāšņā rakstā.

Vēstures elpa uzvēdī no plauktiem nošu bibliotēkā nama pagrabstāvā, kur glabājas klavieru izvilkumi un partitūras ar pēckara režisoru un diriģentu ierakstiem un pat režijas grāmatas vēl no vecā Vācu teātra.

 

Operas labirintos 
domājiet par skatuvi
Opera1_KM_4

Cilvēks, kas labi nepārzina ar pagriezieniem, kāpnēm un durvīm īstā labirintā savienotos neskaitāmos gaiteņus, operas namā var par apmaldīties. Tāpēc pirmajā mirklī jūtos pavisam bezpalīdzīga. Taču drīz vien kāds paskaidro: visas telpas operas namā ir izvietotas ap galveno – ap skatuvi. Atcerieties, kur ir skatuve, un domājiet par skatuvi – tad jūs neapmaldīsieties. Stāvot gaismotāja darba vietā – uz viena no gaismas tiltiem vairāku desmitu metru augstumā virs skatuves –, skatam paveras tukša telpa ar auklām, virvēm un jaunajām stangām, kas varēs pacelt desmitkārt smagākas dekorācijas. Šovasar ir mainīta elektroniskā vadības sistēma gaismām un skatuves tehnikai. Pie skatuves tehnikas un apgaismojuma vadības sistēmas uzlabošanas projekta LNO nopietni strādājusi astoņus gadus. Tikai pērn akūti nepieciešamajai skatuves tehniskā aprīkojuma atjaunošanai valdība apstiprināja nozīmīgas investīcijas, 2012. gada vasarā piešķirot 650 000 latu, bet 2013. gadā – 850 000 latu. Skatuves tehnikas vadības sistēmas renovāciju veicis Nīderlandes uzņēmums “Trekwerk”, bet apgaismošanas vadības sistēmas maiņu – Lietuvas “Audiotonas”. Tāda mēroga uzlabojumi LNO veikti pirmo reizi kopš Operas teātra rekonstrukcijas 1995. gadā.

 

Dzelzs priekškars

Skatuves dzelzs priekškars, tāpat kā visos lielajos operteātros, arī Baltajā namā ir gatavs nošķirt skatuvi no publikas zāles ugunsgrēka gadījumā. Desmit tonnas smago dzelzs sienu līdz lejai nolaiž naktīs vai arī brīžos, kad orķestra bedrē notiek mēģinājums, bet uz skatuves jāmaina dekorācijas. Skatītāji šo dzelzs priekškaru šobrīd var redzēt tikai vienā uzvedumā – baleta “Otello” sākumdaļā, kur tas ar savu lēno kustību un skarbo skaņu rada mākslinieciskajām iecerēm atbilstošo skaudruma sajūtu. Pati skatuves grīda lepojas ar jaunu dēļu segumu, bet lielais, skaistais karmīnsārtais Operas priekškars manas viesošanās laikā vēl saritināts uz grīdas dekorāciju darbnīcā, kur līdz jubilejas koncertam tiks pie jaunas oderes.

 

Kur vīd 
Stokholmas jumti

Dekorāciju darbnīcā, kur smaržo pēc krāsām un lakas, uz grīdas nostiepti lieli auduma gabali, pie griestiem vīd Stokholmas jumti, un telpas malā gozējas puscepta (lasi: vēl neaplīmēta un neizkrāsota) torte. Tā ir tikai viena no trim visiem zināmā un pasaulē vislabākā rotaļu biedra Karlsona tortēm, kuras viducis atstāts tukšs un paredzēts virpuļojošas balerīnas augumam. Šajā darbnīcā saglabā svaigumu ilga mūža izrāžu dekorācijām.

Nu jau četrdesmit gadus te saimnieko scenogrāfs un mākslinieku radīto maketu īstenotājs Juris Salmanis, viņš saka, ka Mārtiņa Vilkārša idejas jaunajam Jura Karlsona baletam “Karlsons lido…” īpašas rūpes nesagādāšot. Turpretim Riharda Vāgnera “Rienci. Triumfs un sakāve” liekot krietni palauzīt galvu, lai scenogrāfa iecerētie vairāk nekā metru garie, no augšas krītošie akmensbluķi sasniegtu zemi (lasi: skatuves grīdu), bet, neizšķīduši un savu biedējošo izskatu nemainījuši, saglabātos arī pēc pirmizrādes. Tāpēc jāizšķiras: kam vislabāk uzticēt akmens lomu – putuplastam vai kartonam? Starp citu, scenogrāfu ideju īstenotāji savā ikdienā jo-projām gluži kā 19. gadsimta astoņdesmitajos gados lieto speciāli māksliniekiem dedzinātu koka ogli pusmetru garā zīmuļa kātā. “Pamēģini visu dienu norāpot,” stāsta Juris Salmanis. “Turklāt lielu zīmējumu var uztver tikai no attāluma, nevis kad esi pie tā piebāzis degunu.”

Opera4_KM_4Bet Karlsona propellers, tāpat kā citi rekvizīti, top butaforu darbnīcā puspagrabā, kur māksliniece Ilze Egle veido sagataves arī Konfektēm, kuru tēlos iejutīsies Rīgas horeogrāfijas vidusskolas jaunās balerīnas. “Tās vēl tiks krāsotas, apvilktas ar celofānu, un tad jau, cerams, beigās varētu līdzināties konfektēm,” turot rokās apaļām lampām līdzīgos priekšmetus, stāsta jaunā meistare. Pēc tērpu mākslinieces Ilzes Vītoliņas ieceres jaunajam baletam izgatavojami astoņdesmit tērpi, jo pie Karlsona būs īsta modes skate, kur viesosies TV dīvas un citas sabiedrībā pazīstamas personības. Rekvizītu māksliniece Ilze Egle pērn iestājusies Mākslas akadēmijā, kur apgūst metālapstrādi. Jo tieši butaforu ziņā ir, lai prinču un princešu rotas, pērles un zelta gredzeni būtu gan efektīgi un ieraugāmi arī skatītāju zāles pēdējā rindā, gan vienlaikus viegli.

Atšķirībā no vecās, daudz mazākās, neērtākās un tumšākās baleta zāles 2001. gadā uzceltajā piebūvē jaunā zāle iedvesmo māksliniekus ar gaišuma radītu īpaši pievilcīgu auru treniņiem un mēģinājumiem. Viessoliste Uļjana Lopatkina no Sanktpēterburgas Marijas teātra sacījusi, ka no baleta zālēm, kādas viņa pasaulē redzējusi, šī ir brīnišķīgākā un iedvesmojošākā.

LNO nākotnes lielākais izaicinājums ir pabeigt 1989. gadā iesāktās rekon-strukcijas pēdējo posmu pēc Milānas operteātra “La Scala” pārveides autora, slavenā šveiciešu arhitekta Mario Botas iedvesmojošā projekta. LNO direktors Andrejs Žagars daudzkārt teicis, ka līdz ar rekonstrukcijas trešās kārtas īstenošanu mūsu skaistais Baltais nams iegūs modernu skatuvi un plašu piebūvi, bet Operas darbinieki – jaunas iespējas radīt vērienīgus mākslas darbus.

 

INTERESANTI

Operas zālē ir 946 krēsli.

Skatuves krāšņo priekškaru, nolaistu lejā un izklātu uz skatuves grīdas, ar putekļu sūcējiem tīra reizi divos mēnešos.

Operas zāles greznajā kroņlukturī jeb lustrā mirdz 124 spuldzes.

Pusotru tonnu smago lustru spuldžu nomaiņai un spodrināšanai no kupola lejup nolaiž ar rokas vinču un, augšup ceļot, vinču tin četri vīri, jo pat vismodernākajai tehnikai šo dārgumu nevar uzticēt.

 

 

VĒSTURES FAKTI

1863. gadā 29. augustā priekškaru ver pēc L. Bon-šteta projekta celtais Rīgas pilsētas teātris, tautā dēvēts par Vācu teātri.

1882. gada ugunsgrēkā teātris izdeg līdz pagrabiem.

1887. gadā durvis ver pēc R. Šmēlinga pārbūves projekta atjaunotā teātra ēka.

1919. gada 9. februārī teātri pārdēvē par Padomju Latvijas operu un tajā pašā gadā – par Latvijas Nacionālo operu.

No 1991. līdz 1995. gadam notiek vērienīga Latvijas Nacionālās operas rekonstrukcija un restaurācija, cenšoties maksimāli saglabāt ēkas senos interjerus.

2001. gadā LNO uzceļ jaunu piebūvi ar Jauno zāli izrādēm un jaunu baleta zāli mēģinājumiem.

 

{gallery id=”2096″}

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+