Mūsu bērni, mūsu bagātība 0
Par daudz ekspluatēto tēmu demogrāfiju runājot, senākās “Vairosimies Latvijai” programmas ir jau apaugušas ar ķērpīšiem un sūnu – jūs atcerēsieties granītā iekalto apņemšanos, ka “pēc astoņiem gadiem divi vecāki ģimenē spēs izaudzināt un izskolot trīs bērnus” ANNO 1998, made in Tautas partija.
Arī daudzkārt pēc tam valdība pūlējusies tai pilsoņu daļā, kurai vēl klausa gurnu spēks, pamodināt miesiskas dziņas, pārliecināt par savienošanās baudu un dažkārt uzpūst uguni pat nodzēstās svecēs, it īpaši, kopš demogrāfs Ilmārs Mežs sācis daudzināt latviešu izmiršanas kataklizmu, bet “Vairosimies Latvijai” praktiskie īstenotāji un dzimstības veicinātāji guļamistabas tagad pa lielai daļai iekārtojuši Dublinā vai Londonā, atrodot, ka arī tur ir gana laba zeme latvju jaunekļu arkliem.
Pa šo laiku stārķis ir atnesis “komisijas pie prezidenta”, “darba grupas valdībā” un “Saeimas demogrāfiskās apakškomisijas”, un esam gan dzirdējuši, kā tur maļ tavu malšanu par tautas ataudzi, par nepieciešamību sniegt stiprinājumu dižģimenēm un ka daudzbērnu ģimenes pieder pašiem neaizsargātākajiem sabiedrības slāņiem, taču nekas vairāk par vanckaru šais Amora apakškomisāru uzpasētās ligzdās nav izšķīlies. Kad slavenajām māsām Krustiņsonēm pionieri esot jautājuši, ko viņas darītu, ja rītu atkal izceltos revolūcija, abas biedrenes atteikušas – ietu vēlreiz pirmajās rindās! Kad mūsu politiķi laižas uz nakti snaudā, pēdējais, ko viņi iedomājas, pirms aizkrīt actiņas, – rīt iestāšos vēl vienā demogrāfijas jautājumu biedrībā.
Nē, kā daudzbērnu tēva kategorijai atbilstošs subjekts es neko nesaku – ar saldmi šie konditori mielastu aizdarīs. Par 4 bērniem pensijas vecums man pienāktu 4 gadus agrāk!
Ņemot vērā nodokļu atvieglojumu 25% par katru bērnu, es būtu simtprocentīgi atbrīvots no nodokļu maksāšanas. Uz vēlēšanām es balsotu kā piecgalvis, jo ik pēcnācējs nozīmē fāterim papildu balsi. Mēs ar tevi, lasītāj, jau būtu nosvētījuši spāru svētkus manā jaunajā mājā, uzbūvētā par kredītu, kuru, bērniem sadzimstot, dzēstu no valsts budžeta – vismaz daļēji atlīdzinātu.
Mūsu bērniem vajadzēja būt mūsu bagātībai – un to es nenoklausījos no leijerkastnieka zem daudzbērnu ģimenes logiem, bet izlasīju partiju priekšvēlēšanu solījumu ļur-ļur-ļur lapās, valdību deklarācijās un citos labas gribas dokumentos.
Kuplajām saimēm vajadzēja dzīvot ja ne attīstītā sociālismā, tad, mazākais, komfortā un labklājībā, ja pustik īstenotos viss Šlesera ģimenes vērtību sortimentā un Šķēles mantojumā paustais, Nacionālās apvienības vai “Vienotības” goda kodeksos deklarētais.
Taču – arī tas pamazām pārvelkas ar pelējuma sēni, tas, kas ir valdības dots ģimenēm ar bērniem, ir tik, cik uz zobu bakstāmā kociņa uzspraust un aiznest.
Bet es neuzstāju uz autoratlīdzību par pēcnācēju radīšanu. Varbūt mūsu sievas, džudītes – mudītes un skaidrītes, ir piktākas uz valdību par sīknaudas pabalstiem un māmiņu algu pazemināšanu, bet ģimenes galva un apgādnieks, kad bērnudārzam vajag cēneri, kad bezmaksas izglītība katru dienu brēc pēc piecīša un kad valsts plēš bez mēra, un jo vairāk tu tai ražo jaunos pilsoņus, jo vairāk plēš, var skaisties tikai pats uz sevi – agrāk par to vajadzēja domāt!
Tad, kad vairs nespēji pretoties un pateikt nē stiprajam daiļajam dzimumam, man šodien sāp galva. Kad liderīgi likās – kas pirmā atnāks, tai piederēšu. Vajadzēja savlaicīgi sargāt savus laulības dzīves piederumus, jo saprotams, ka apelēt pēc atbalsta no valdībām un apakškomisijām ir par velti dzisināta mute un bijis par velti karsēts dzīvības koks. 200 līdz 300 latus mēnesī, ko vajag skolas bērna apgādāšanai, pieaugušajiem ģimenē būs vien pašiem jānopelna.
No tiesas priecājos, kad vēl aizvakar par īpaša statusa noteikšanu daudzbērnu ģimenēm sāk runāt Parādnieka kungs, jo tas drošina, ka pavisam aizmirsti neesam. Ir taču patīkami klausīties par projektu, ka mūs pagodinās kā prestižas Goda ģimenes sabiedrībā un iedos VIP karti koncertu, izrāžu, muzeju, kino apmeklēšanai ar lielām atlaidēm, brīvpusdienām skolā un privilēģijām veselības aprūpē. Paldies Imantam par kokospienu un centību, un sirdsapziņu, ka viņš vienīgais jutās parādā palicis pēc vēlēšanām, bet tas bija vakar. Šodien iznirst kādi mērgļi eksperti, kuri atspēko – ideja laba, bet cik un kuras iestādes būs tik tērētas, ka piekritīs izdāļāt šos brangos labumus bariem knēveļu un knīpu! Paslepu ierados pie internetā dzīvojošās komūnas – pieklājīgākās sabiedrības, kura lieto cenzētus vārdus.
Filantropi tie noteikti nav, un, rau, vien daži citāti, ko izzināju – “ak šitā, taisīs bērnus un gaidīs, lai sabiedrība tos uztur!”, “Ko – varbūt Tēva Varoņa ordeni vēl dot?”, “Fui, dzērāju
ģimenes!”, “Daudzbērniekiem – atlaides tikai prezervatīvu pirkšanai”, “Šitie ir deģenerātu pulciņa vairotāji”. Ak, es taču neapvainojos par šiem brīkšķīšiem kā jaunavas zvārgulīšiem pie datora piebīdītā dīvāna spilventiņos, jo daudz ērmīgāka šķiet valdības dunēšana un grandēšana, cik komplicētu un maksimālu uzmanību tā pievērš demogrāfijai un ar bērniem bagātām ģimenēm. Tepat jau sīkie skraida – kā Dieva dāvanas, nevis kā radījumi iz valdības demogrāfijas politikas mēģenes. Esot tādi īpatnēji indigo bērni. Nav nācies sastapt, bet indigo valdība, kura tik skatās vienā punktā, melsdama, ka gādās vairošanos Latvijai un visus pārējos sacukurotos bla-bla-bla, – āre, tā ir adresē Brīvības bulvārī.
