Dace Terzena: Domā, pirms tu runā 1
Sava darba kabineta sienu ap datora ekrānu esmu aplipinājusi ar dažādiem papīriņiem, grafikiem, atgādnēm u. tml. Piekrītu, nav labs stils, bet manējais. Uz vienas lapiņas esmu izrakstījusi Luisa Kerola viedo atziņu. Nu, tad lasām kopā un balsī:”Vienmēr saki patiesību, domā, pirms tu runā, un pēc tam pieraksti to, ko esi pateicis.”
Jā, tieši šādā grūti īstenojamā, daudziem – pilnīgi neiespējamā secībā. Un tieši šajā laikā, kad slāpes pēc patiesa vārda, domas, rīcības vairs nevar iemidzināt ar pusvārdiem, pusdomām, pusrīcībām. Bet ko tad Kerols īsti ir gribējis pateikt? Kāpēc man tas šķitis tik svarīgi, lai katru dienu pārlasītu šos vārdus? Tāpēc, ka viņš runā par dvēseles inteliģenci, attiecību inteliģenci, izpausmes inteliģenci, kura tikai retajam iekrīt kā ābols rokā. Kura ir jāmācās un jātrenē katru mīļu dienu. Visiem un visos līmeņos. No divu cilvēku savienības un uz augšu, pilnā amplitūdā.
Kerols aicina – domā, pirms tu runā. Laikmeta mantra skan – domā pozitīvi. Man šķiet, grab kā plastmasa un nepasaka neko. Tāpēc, ka domāt asi, dusmīgi, jā, ironiski, jā, arī kādam nepieņemami, ir daudz svarīgāk, nekā domāt gludeni pozitīvi. Bet te atkal “jāpieslēdz” Kerols. Jo ir svarīgi, kā mēs pasakām visnepatīkamāko patiesību. Ar ko ir piepildīts vārds un doma: ar indi vai pārveidojošu enerģiju? Mēs drīkstam būt dusmīgi, nokaitināti, sarūgtināti. Bet mums katram ir jāatrod tas kalnagals, ezers, grava, vienalga, reāls, izfantazēts vai virtuāls, kur izskrieties, izkliegties, izdauzīties, lai nenodarītu pāri ne sev, ne citiem. Lai nestaigātu ar “pozitīviem” plastmasas smaidiem, kas sekundes tūkstošdaļā var pārvērsties ķēmīgā grimasē, un nedāļātu bezpersoniskus “jaukās dienas” vēlējumus ar vienaldzību sirdī.
Piedodiet, ka es te pirms Ziemassvētkiem un Jaungada tā. Bet negribas liet “plastmasu parasto”. Jo laiks ir spriegs. Jo mēs katrs tik ļoti esam vajadzīgi saviem vistuvākajiem. Ar mūsu patiesajām, gudrajām, nevis samāksloti pozitīvajām dvēselēm. Ar dvēselēm, kuras jūt visu, saprot visu un katru dienu mācās dzīvot, būt laipnas un mīlēt. Un nepiekūst mācīties. To jums un arī pati sev ikkatru likteņa atvēlēto sekundi novēlu.
