Tikpat precīzi kā ar autora tekstu Elmārs Seņkovs strādājis arī ar visu izrādes ansambli, katra aktiera ķermeņa plastikai un skatuviskajai harismai atrodot precīzu lomas veidolu.
Tikpat precīzi kā ar autora tekstu Elmārs Seņkovs strādājis arī ar visu izrādes ansambli, katra aktiera ķermeņa plastikai un skatuviskajai harismai atrodot precīzu lomas veidolu.
Publicitātes foto

Mūsu laika “Kaija” 1

Elmāra Seņkova Nacionālā teātra (NT) Jaunajā zālē iestudētā “Kaija” ir absolūti oriģināla Antona Čehova darba interpretācija, kas uzskatāmi parāda, cik dažādi var attiekties pret klasikas tekstu kā izejmateriālu. Šī atziņa pati par sevi 21. gadsimta teātrī vairs nav nekas jauns, un tomēr – tas, cik smalki režisoram izdevies izlasīt Čehova lugu mūsu laika simbolos, raisa profesionālu apbrīnu un prieku.

Reklāma
Reklāma
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību
Lasīt citas ziņas

Elmārs Seņkovs, iestudējot šo kanonisko krievu klasiķa darbu, nenoliedzami respektē autora tekstu. Visu četru lugas cēlienu sākumā patētiska balss (kā no 19. gadsimta teātra) svinīgi nolasa remarkās doto informāciju, bet uz skatuves šie paši laika un telpas uzstādījumi attēloti jau ar vieglu ironijas piesitienu, kā spēlējoties par tēmu “Čehova “Kaija””. Tā, piemēram, pirmajā cēlienā Sorinu muižas parkā uz ātru roku uzslietā mājas izrādei paredzētā estrādīte NT versijā pārtapusi par scenogrāfa Edgara Kļaviņa no skaidu plāksnēm uzbūvētu skatuves kubu, no kura iestudējuma varoņi burtiski (ar zāģiem un skatuves strādnieku palīdzību) izlauž savu ceļu pie skatītājiem. Krievu reālpsiholoģiskā teātra tradīcijā respektēto ceturto sienu starp skatuvi un skatītāju zāli atbilstoši Čehova lugas burtam lauž arī “Trepļeva un kompānijas” avangardiskā performance, kurā iedarbināta visa 21. gadsimta teātrim raksturīgā mašinērija – mikrofoni, skaņu, gaismu un video efekti –, taču sanākusī kompānija šo priekšnesumu īpaši nopietni neuztver.

Viegli, kā spēlējoties uz skatuves tiek uznesti un radoši izmantoti arī dažādi rekvizīti. Lugā kaut kur tālumā esošais ezers šajā versijā ir tepat skatuves malā nolikta melna, apaļa spoguļripa, uz kuras varoņi kāpj ar basām kājām, imitējot peldēšanu vai bradāšanu, kas izrādes ironiskajā zemtekstā vienādota ar mīlas pāru fizisko tuvību. Un, protams, pati kaija: šoreiz, par laimi, nevis naturālistisks putna izbāznis, kā tas lielākoties pieredzēts šīs lugas skatuves versijās, bet gluži cits, asociatīvs simbols – dīvains mūzikas instruments, kuru Trepļevs pēc viņa iestudētās performances izgāšanās dusmās ir sadragājis un iznes uz skatuves, turot aiz vada. Neapšaubāmi spēcīga nogalinātās mākslas (vai mākslinieka, ņemot vērā viņa paša traģisko likteni) metafora.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tikpat precīzi kā ar autora tekstu Seņkovs strādājis arī ar visu izrādes ansambli, katra aktiera ķermeņa plastikai un skatuviskajai harismai atrodot precīzu lomas veidolu. Nevarīgs, panaivs, taču asprātībās ass kā nazis ir Edmunda Freiberga brīnišķīgi spēlētais Sorins, kurš brīžos, kad apkārt valdošās kaislības iegūst pārāk cinisku raksturu, pārējiem atgādina par elementāru cilvēcību. Pa skatuvi klīst melnā tērpusies autsaidere Maša, kuras lomā Sanita Pušpure izrāvusies no pierastā meitenīgā tēla, piešķirdama lomai dziļi traģiskas stīgas. Tepat arī Ivara Pugas jaunībā ie­strēgušais ārsts Dorns, kurš izrotājies ar butaforisku parūku, Daces Bonātes enerģiskā, pēc īsta vīrieša izslāpusī Poļina un Artura Krūz­kopa praktiskais darbmācības skolotājs Medvedenko, kurš bāžas visām pudelēm par korķi… Talantīgs ansamblis, kura dēļ izrādi varētu un vajadzētu skatīties vēl un vēl.

Līdzīgi kā Laura Groza-Ķibere asinsrites līmenī saprotas ar Daini Grūbi Dailes teātrī, tā Nacionālajā teātrī par šādiem mākslas dvīņiem varētu dēvēt Elmāru Seņkovu un Maiju Doveiku. Pēc hiperspēcīgas traģiskās varones “Antigonē” un psiholoģiskā dziļurbuma Gīnas lomā “Mežapīlē” M. Doveika kā kraukšķīgu riekstu pārkož nebūt ne vienkāršo Arkadinas lomu. Gara, kalsna, ģērbta efektīgos kostīmos, kas atšķirībā no pārējo (jo laucinieku) nošļukušās modes izjūtas ieturēti dažādos stilos, M. Doveikas Arkadina tiešām atgādina citplanētieti (lasiet – skatuves zvaigzni), kas uz mirkli nolaidies pie acīmredzami ne sava līmeņa cilvēkiem. Plašie, estetizētie žesti kā no “Vogue” žurnāla vāka, no pārpūles vai smēķēšanas viegli aizlauztā balss, tendence citiem bakstīt ar pirkstu, norādot uz savu pārākumu, un nenomācamā vēlme, ienākot telpā, pievērst visu uzmanību sev (kaut vai ar bezmērķīgu staigāšanu šurpu turpu spicos papēžos) – tas viss rada apjomīgu, ļoti grotesku formu, kuru aktrise tikpat meistarīgi piepilda ar saturu. Formā spilgts ir arī Arkadinas draudziņš, Ģirta Liuzinika komiskā intonācijā spēlētais “rakstniecības ģēnijs” Trigorins, kurš šķiet veidots kā ironija par mūsdienu grafomāniem – blogeriem. Ainā, kur uzvirmo jūtas starp Trigorinu un Ņinu, viņš uz skatuves uznāk košās latviešu modes mākslinieka Ginta Budes dizainētās apakšbiksēs, kas uz visiem laikiem pilnīgi un bezcerīgi nopļauj jau tā iemīlējušos Ņinu.

No diviem kardināli atšķirīgajiem sastāviem pagaidām esmu redzējusi pirmo, kurā Ņina ir Alise Danovska, bet Trepļevs – Uldis Siliņš. Šī Ņina ir maza, taču sīksta; smalka, taču izturīga; bikla, taču pasauli izzināt alkstoša un nenoliedzami ambicioza meitene, tādēļ ceturtajā cēlienā, kad Čehovs būtībā rāda Ņinu kā kaiju, kam salauzti spārni, Danovskas izpildījumā viņa ir nevis salūzusi, bet drīzāk kļuvusi par traģisku slavas upuri – žestos, intonācijās un pasaules skatījumā miniatūra, taču precīza Arkadinas kopija.

Kaut arī skatuviskās enerģijas ziņā izrādes fokusā ir Maija Doveika, tās emocionālais centrs ir Ulda Siliņa Trepļevs: dziļš, niansēts aktierdarbs, kurā atspoguļojas viss lomas sarežģītais raksturs – alkas izrauties no mātes ēnas, bet vienlaikus izmisīga vēlme pievērst viņas uzmanību, bezcerīgas ilgas pēc Ņinas mīlestības un tikpat bezcerīgi mēģinājumi samierināties ar mūžīgā neveiksminieka statusu. Brīdis, kad U. Siliņa Trepļevs beidzot saprot, ka Ņinu viņš nekad neiegūs, jo viņas galvā eksistē tikai Trigorins, ir brīdis, kad līdz ar Trepļeva sirdi salūst arī skatītāju zāles sirds. Tā ir katarse, kas panākta ar visspēcīgāko iespējamo izteiksmes līdzekli teātrī – aktiera klusēšanu.

Reklāma
Reklāma

Finālā, paejot diviem gadiem, mākslinieka Edgara Kļaviņa pārģērbti, “Kaijas” varoņi satiekas atkal – viss it kā ir citādi, jo mainījies viņu ārējais izskats – autsaideri un hipsteri pielaizījuši spalvas un kļuvuši par kārtīgiem, normāliem cilvēkiem, kas dzīvo tālāk savu dzīvi, taču čehoviskais nemiers nav zudis. Šajā brīdī skaudri izskan Seņkova/Čehova ieprogrammētā vēsts – patiesu, talantīgu mākslu nav iespējams apspiest pat tad, ja tā dzimst nepareizajā vietā vai laikmetā. Elmāra Seņkova radītā pasaule un varoņi ir tik pilnasinīgi, ka tā vien šķiet – aiz ceturtā cēliena noteikti jāseko nākamajam.

UZZIŅA

Antons Čehovs, “Kaija”, iestudējums Nacionālā teātra Jaunajā zālē

Režisors: Elmārs Seņkovs, Ievas Strukas tulkojums, mākslinieks Edgars Kļaviņš, Mārtiņa Zariņa muzikālais noformējums, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš.

Lomās: Maija Doveika, Uldis Siliņš, Edmunds Freibergs, Agnese Cīrule vai Alise Danovska, Juris Lisners, Dace Bonāte u. c.

Nākamā izrāde: 22. janvārī.

VĀRDS SKATĪTĀJIEM

Anda: “Izrāde – sīpols. Lobi kārtu pa kārtai un domā, domā… Apsveicu teātri ar jaunu, brīnišķīgu aktieri Igoru Šelegovski. Pilnīgi visi aktieri spēlēja izcili, un ļoti patika Ievas Strukas tulkojums. Seņkovs šoreiz atļāvās pāris šoka momentus, kas mani personīgi izsita no sliedēm, jo neko tādu nevienā citā viņa izrādē nebiju redzējusi, bet atzīstu – vietā un laikā un nepārkāpjot trauslo robežu starp “īsti vietā” un prasti pretīgo. Vienīgais – tā smēķēšana mazajā zālē. Padomājiet, lūdzu, par alerģiskiem skatītājiem.”

Līvija: “Visai savdabīga “Kaijas” versija, taču garlaicīgi nebija nevienu mirkli. Apbrīnoju Elmāra Seņkova radošumu un aktieru spēju īstenot viņa ieceres.”

Teatris.lv