Mobilā versija
Brīdinājums -2.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
9. aprīlis, 2014
Drukāt

Uldis Šmits: Mūsu Mažino līnija un tās iespējas (6)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Uldis Šmits

Šodienas vēsturnieku darbi apliecina, ka pirms Otrā pasaules kara Francijā netrūka informācijas par pretinieku iespējām Mažino līnijas spēcīgākos nocietinājumus apiet un par vāciešu nodomiem to darīt. Valsts augstākās amatpersonas no tādiem ziņojumiem atgaiņājās, jo paļāvās tikai uz savu saprašanu un personiskajiem kontaktiem ārzemēs. Taču galvenais iemesls, kāpēc šo informāciju neņēma vērā, bija tas, ka šķietami drošā aizsardzības sistēma – Mažino līnija – iemiesoja valsts toreizējās politiskās vadības domāšanas veidu un psiholoģisko stāvokli.

Latvijā nekādu grandiozu aizsardzības būvju nav, bet vēlmju domāšana – arī daudziem izdevīga – ir pastāvējusi visu šo laiku pēc neatkarības atgūšanas. Un vēl pastiprinājusies pēc Latvijas iestāšanās NATO, ko politiķi treknajos gados uztvēra kā iespēju rūpēties par valsts aizsardzību mazāk. Nevis kā pienākumu pildīt dalībvalsts saistības, jo tikai retā alianses valsts tās pildīja, un vienmēr varēja atrast kādas svarīgākas rūpes, īpaši jau “treknajiem gadiem” sekojušās krīzes periodā. Šobrīd vismaz runāšanas līmenī nepieciešamība piešķirt vairāk naudas armijai tiek visnotaļ atzīta. Un ļoti bieži tiek arī piesaukts Vašingtonas līguma 5. pants, saskaņā ar kuru uzbrukums vienai no NATO dalībvalstīm uztverams kā uzbrukums visām. Bet tikai retais atgādina: minētais pants nepavisam nenozīmē, ka agresijas gadījumā visas NATO armijas tūlīt skries mums palīgā – katra dalībvalsts ir tiesīga izraudzīties pasākumus, ko uzskata par vajadzīgiem… Tiesa, 5. pants ir ārkārtīgi svarīgs, taču izšķirošā ir katras valsts griba un tās rīcībā esošie līdzekļi. Tāpēc mūsu bruņotajiem spēkiem tā arī nekad nepiešķirtie 2% no IKP pirmām kārtām ir nepieciešami ne jau NATO blokam, bet pašai Latvijai. Kurai pienācis brīdis pievērst uzmanību drošībai šā vārda plašākajā izpratnē, kas aptver arī kibertelpu, informatīvo telpu un tāpat ekonomiku, sevišķi enerģētikas jomu.

Iekšpolitikā mūsu vēlmju domāšana arvien izpaužas kaut vai sabiedrības saliedēšanas pūliņos, pasludinot, ka iespējams saliedēt pilnīgi visus un ikvienu. Latvijas augstāko amatpersonu izplūdušie paziņojumi ar frāzēm, ka visi, kas šeit “izveidojuši pavardu”, ir atbildīgi par visu un ka “mēs zinām, kādu Latviju gribam redzēt šodien un kādu to vēlamies atstāt nākamajām paaudzēm” (no 26. martā publicētā paziņojuma), sabiedrību nesaliedē. Drīzāk saērcina saliedēties gatavos un valstiskās pamatvērtības aizstāvošos cilvēkus, kas nevilšus tiek pielīdzināti Benesam Aijo vai Aleksandram Giļmanam, kurš pavisam noteikti vēlas Latviju nevis “atstāt nākamajām paaudzēm”, bet vispār likvidēt. Sabiedrības saliedētības teorija saduras ar politisko praksi, kurā “Saskaņas centrs” ir vienojies ar “Vienoto Krieviju”, Šlesers grib par varītēm vienoties ar Putinu un, kā pieņemts teikt, viena sabiedrības daļa izjūt vienotības saites ar padomju pagātni.

Latvijas ārpolitiskais patvērums – Eiropas Savienība – šķietami ir ļāvis veidot biznesa pieprasītās labās attiecības ar Krieviju, kuras būtu, kā formulē mūsu Ārlietu ministrija, “balstītas uz savstarpējas cieņas un abpusēja izdevīguma principiem”. Patiesībā attiecību veidošana notika uz Latvijas pašcieņas pieklusināšanas rēķina. Iespējams, mūsu ārpolitikas veidotāji uzskatīja, ka rīkojas “ilgtermiņa interesēs”. Taču Latvija kļuva par vājāko ķēdes posmu Baltijā ar plaši pavērtām durvīm “maigajai varai” un manipulācijām. Nesen Tomass Hendriks Ilvess laikrakstā “Washigton Post” rakstīja, ka demokrātisko valstu attiecībās ar Krieviju vajadzīgi jauni noteikumi, jo veco noteikumu krājumu Kremļa vara ir izmetusi pa logu. Bet liekas, ka daži Latvijas politiķi to labprāt paceltu, lai izmantotu arī turpmāk.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Nesen Tomass Hendriks Ilvess laikrakstā “Washigton Post” rakstīja…
    Jautājums: vai Bērziņu Andža ar’ ir ko spējīgs uzrakstīt kādam ārzemju ietekmīgam laikrakstam???

  2. Nesen Tomass Hendriks Ilvess laikrakstā “Washigton Post” rakstīja

  3. Pilnīgi precīzi pateikts par to, ko domāju, dzirdot Šlesera reklamēto lipeklību par Latvijas krieviem- katreiz pārņem kauns to klausoties. Attiecības veido uz savstarpēju cieņu un demokrātija nav visatļautība, kur kāds iedomājas, ka viņam ir nebeidzamas tiesības bez pienākumiem.

  4. vieniem Latvija ir paša un tam līdzīgo saraustās mantas un varas uztverē, kas patiešām ir jāsargā; citiem- tā ir zeme, cilvēki, attiecības, u.tml., kas kopumā pašas par sevi ir drošības garants.

  5. Ļoti pareiza analīze par pašreizejo stāvokli un glupiem Latvījas politiķiem.

  6. To ko nepaveica Mažino līnija pret vāciešiem ,paveica Manerheina līnija pret krieviem.

Draugiem Facebook Twitter Google+