Mūsu mērķis ir latviskā identitāte sadzīvē. Saruna ar “Latvijas Radio 2” direktoru Armīnu Roni 2
“Esmu ētera strādnieks un runāt varu nepārtraukti – līdz brīdim, kad jāspēlē nākamā dziesma,” joko ilggadējais “Latvijas Radio 2” direktors Armīns Ronis. Šajā pavasarī viņa vadītā Latvijas populārākā radiostacija svin 20. jubileju un aicina uz krāšņu dzimšanas dienas koncertu 11. aprīlī hallē “Arēnā Rīga”. “Svētku sajūta būs tad, kad koncerts būs izdevies,” saka “Latvijas Radio 2” direktors.
Nācis no strādnieku ģimenes, jaunībā mācījies veterināriju un domājis par pilnīgi citu karjeru. “Dzīve sagrieza pilnīgi negaidītā virzienā – par radio pat nesapņoju,” saka radio žurnālists un “Latvijas Radio 2” direktors Armīns Ronis. 1993. gadā viņš kopā ar dažiem domubiedriem nodibināja pirmo latviešu mūzikas izdevniecību “Balss”, kur gan muzikanti, gan tehniskie un administrācijas darbinieki apguvuši pirmo skolu mūzikas producēšanā. “Pēc pasaules uzskata esmu mazliet fatālists, domājot – kā liktenis tevi noliek, tā tev arī jāripo.”
Tas, ka “Latvijas Radio 2” pārliecinoši turas populārāko valsts raidstaciju priekšgalā, ir Armīna Roņa mērķtiecīgs darbs kopš 2006. gada, kad viņš, toreizējais programmu vadītājs, uzņēmās “LR2” vadību pēc Ulda Dukas pāragrās aiziešanas aizsaulē. “Tajā, ka “Latvijas Radio 2″ ir tāds, kāds tas ir šobrīd, redzu gan savu, gan manu 15 kolēģu darba augļus, un tas sniedz gandarījumu,” teic radio vadītājs. “Prieks, ka neesam pazaudējuši Ulda labi iesākto – esam saglabājuši draudzīgumu, vienkāršību un atvērtību pret klausītāju. Joprojām mūsu popularitātes atslēga ir klausītājs – viņš ir svarīgākais.”
“LR2” direktors atzīst – protams, viņam, tāpat kā ikvienam medija vadītājam, ir sava “slepenā panākumu formula”. “To es, protams, atklāt nevaru, taču tas, ko varu teikt skaidri – mūsu panākumu cēlonis ir saturs, tieši tāpat kā “Latvijas Avīzei”, kas ir populārākā avīze valstī.” Šobrīd “LR2” astoņdesmit procentus satura veido latviešu mūzika latviešu valodā, pārējo programmas daļu – cits saturs. “Mūsu mūzika runā ar klausītāju ne tikai ar melodiju, kā to dara visu radiostaciju spēlētā mūzika neatkarīgi no mūzikas žanra, bet runā ar klausītāju arī valodā, kurā var tieši saprast teksta autoru vai dzejnieka vārdus un just, kā tas kopā ar melodiju veido vienu veselumu. Poētiski runājot – mēs nerunājam ar prātu, bet – ar sirdi.”
