×
Mobilā versija
Brīdinājums +14.7°C
Jānis
Svētdiena, 24. jūnijs, 2018
16. februāris, 2018
Drukāt

Mūsu misija izdzīvot kā tautai. Saruna ar Biržu mēru Lietuvas 100 gadu jubilejā (1)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Valdemārs Vaļķūns

Kādus simt kilometrus no Rīgas, aiz Latvijas robežas plešas Biržu novads. Latviešiem tuvs un no seniem laikiem pazīstams saiešanu un tirdzniecības centriņš. Birži pirmoreiz pieminēti 1555. gadā. Tad uzcēla pili. Citiem radās gribēšana ieņemt pili. Nākuši svešzemju karotāji, brukuši virsū lietuvjiem – akurāt tāpat Latviju daudz zābaku pārstaigājuši. Vēlāk te bij grāfu Tiškeviču zemes, bet no 1918. gada 16. februāra – Lietuvas brīvvalsts teritorija. Pašlaik Biržos ir linu fabrika ar 500 darbiniekiem, alus darītavas, kultūrvietas un joprojām iemīļots maršruts latviešiem atpūtas vai iepirkšanās dienās. Gadatirgū no Latvijas gaida atvedam skābētus kāpostus un žuvis (zivis), un mums pazīstamākais vietējais būs Židrūns Savickis – planētas stiprākais vīrs, kurš par “Strongman” titulu spēkojās ar Raimondu Bergmani.

Biržu rajona galva divus gadus ir cits latviešu labs paziņa un viesmīlīgs namatēvs Valdemārs Vaļķūns. Brīvi runā latviski, jo lielo pusi mūža bijis rīdzinieks. Sieva – lietuviete Genovefa, bet trīs dēli dzīvo Latvijā.

Valdemārs Latvijā nodzīvoja 30 gadus, kļuva par uzņēmuma “Valdo” īpašnieku, bet, kad biznesa praktiķis vēlējās izteikt sevi politikā, atgriezās tēv­zemē. Birženieku ievēlēja Lietuvas Seimā, tagad mērs kopā ar Biržu 12 tūkstošiem, visā rajonā 36 tūkstošiem cilvēku pošas atzīmēt valsts simto gadadienu. Ģimenes klās svētku galdus, pilsētā notiks gājiens, koncerti, teātru festivāls, salūts.

V. Vaļķūns ir Republikāņu partijas līderis, kurš deklarē – esam par tautiski nacionālām interesēm, un šajā nostājā varam atkārtot misteru Trampu, sakot: “Vispirms Lietuva!” Nu, tad pie viņa uz Biržiem aizbraucām pirms lielās valstiskās jubilejas.

V. Vaļķūns: Latvija ir mana otrā māte, kura audzināja no 16 gadu vecuma, un ar otro dzimteni esmu ļoti apmierināts. Reizēm par Latviju biju lielāks patriots nekā paši latvieši, turklāt padomju laikā. 1988. gadā ievēlējām Ražuku par lietuviešu kultūras biedrības Latvijā priekšsēdētāju un sākās manas aktivitātes. Biju barikādēs, 20. janvārī uguns zonā pie Iekšlietu ministrijas. Atbalstīju Tautas fronti. Labi zinu latviešu mentalitāti, lietuviešu mentalitāti. Kad kļuvu Seima deputāts, kolēģi nereti pabrīnījās – no kurienes tāds rīdzinieks radies! Latvieši man liekas lielāki nacionālisti par lietuviešiem.

 

Mums šķitis otrādi.

Jā, kamēr nepaprasījāt man kā ekspertam, kurš pazīst abas puses. Man imponē latviešu spēja mobilizēties par tautas lietu, kā bija valodu referendumā. Visi kā viens – pret otru valsts valodu. Turpretī lietuvieši apgalvo, ka mīlestību pret tēviju glabājot sirdī. Tagad joko – kreisā pusē lietuvietim sirds, labā pusē žaketes kabatā aviobiļetes uz Londonu. Viņi ir kosmopolītiskāki par latviešiem, kuri arī sirdī mīl tēvzemi, bet uz āru prot par to pastāvēt.

Esmu labā nozīmē saindējies ar latviešu nacionālismu. Jaunībā strādāju Latvijas Televīzijā. Šoferēju, gaismoju, braukājām pa laukiem, pasniedzot vimpeļus, veidojot “Druvā minūte dārga”. Iepazinu lauku latviešu noskaņojumu – ļoti patriotisku, toreiz stipri pretkrievisku.

Es piedalos DNS pētījumu programmā. Dati parāda, ka balti ir daļēji ziemeļnieku, daļēji dienvidnieku cilmes, un Lietuva ir galējā vieta, kur notika gēnu saplūšana. No dienvidiem pārņemtais gēnu materiāls liek darboties ātri, bet ne vienmēr racionāli. Kāpēc igauņus daudzreiz liekam par paraugu? Tāpēc, ka darbojas ar ziemeļnieciskāku apdomu un racionalitāti. Uzlabojot genofondu, baltiem vairāk jāieprecas igauņos, lai lemtu prātīgāk un nosvērtāk. Ziemeļos nevar šā tā uz ātru roku uzbūvēt māju. Kad vējš pūtīs un nonesīs jumtu un mājniekiem kodīs 30 grādu sals, par vēlu attapties – oi, vajadzēja celt pamatīgāk!

 

Kā jums noder “latvieša pieredze”, vadot Biržus?

Veiksmīgi draudzējamies ar kaimiņnovadiem – Bausku, Rundāli, Vecumniekiem, Aizkraukli, Iecavu, Neretu. Valoda, Latvijas pieredze palīdz. Ir interesantāk dzīvot.

 

Cik nozīmīgs notikums Lietuvas cilvēkiem ir valsts simtā gadadiena?

Ne visi apzinās, cik nopietna lieta ir mūsu valstiskums. Cik pateicīgai tagadnes paaudzei jājūtas neatkarības izcīnītājiem. Tolaik izšķīrās, vai būt par apriņķi Polijas nomalē vai veidot pašu valsti. Tēvutēvi uzņēmās neatkarības ceļu, kaut propoliskā ietekme bija tik stipra, ka okupēja un mums atņēma Viļņas apgabalu. Lielām nācijām vieglāk pārliecināt iedzīvotājus nostāties viņu pusē. Sak, ko spēsiet vieni paši maziņi izmirstošā valodā – kurš ar jums rēķināsies! Esiet gudri, pievienojieties lielām valodām, lielām kultūrām, attīstības perspektīvām! Nav mazums, kas tam padodas. Skatot no šodienas redzesleņķa, izvēle par Lietuvas tālāko nākotni 1918. gadā bija piecdesmit pret piecdesmit. Viss varēja beigties citādi. Tāpēc tiešām jāceļ pieminekļi tiem, kuri nosvērās atbalstīt neatkarību. Arī tiem, kas cara tumšākajos laikos pārkrievošanā nesa gaismas starus ar grāmatām un avīzēm lietuviešu valodā, cēla un turēja kultūru, kas citādi būtu uz iznīkšanas robežas. Domāju, latvieši pie cara nebija tik piežmiegti kā lietuvieši. Jo no otras puses bija polonizācijas spiediens. Bijām starp diviem plēsoņām, kur neviens nav ieinteresēts par tādas brīvas Lietuvas pastāvēšanu. Palīdzēja drosminieki no inteliģences, baznīcu vīri, bet galvenokārt tas, ka zemnieku kārtā modās tautas pašapziņa un stiprinājās ticība brīvvalsts idejai. Tā bija pirmā lielā atmoda.

 

Latvieši ar igauņiem bija Livonijā, bet viduslaiku Lietuva – karaļu valsts un Eiropas līmeņa lielvalsts ar robežām no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Vai tas nav ierakstījies gēnos un kādreiz spožās pagātnes dēļ lietuvieši visaugstāk nevērtē valstiskumu, saprazdami, cik tas dārgs un nozīmīgs?

Šodien dažs teoretizē par tādas savienības atjaunošanu – robežās, kādas bija Liellietuvai. Tam nav īpaša atbalsta, un nav laba ideja iekļaut Baltkrieviju, Ukrainu – daudzmiljonu tautas – kopīgā veidojumā ar Lietuvu. Tā varam pavisam zaudēt lietuvisko. Staigājot pa pasauli, sevi pazaudēsim. Lietuvā piemin senvēsturi, lielkņazus, bet varenība lielākoties netika turēta teritoriāli. Vairāk bija ekonomiskā savienība, kopējais tirgus mūsdienu izpratnē. Simboli ir palikuši, lielkņazu vārdi iemūžināti, bet tas nav līdzeklis, lai šodien celtu nācijas paš­apziņu, un pamats cilvēku saliedēšanai.

 

Cik patriotiski ir 21. gadsimta lietuvieši? Vai tikai “uz 40 minūtēm”, cik ilgst basketbola izlases spēle?

Patrioti ir, bet Lietuvā spēcīgi iestrāvo liberāli globālā ietekme. Žēl, ka arī latvieši pakļaujas un psiholoģiski pazaudē enkurvietu, ko sauc par māju sajūtu. Lietuvieši agrāk un vairāk norāvušies no enkura un ierauti globalizācijas plūsmā, aizskrējuši pasaulē laimi meklēt. Var paskraidīt, pasmelt pieredzi, bet vajag atcerēties, no kurienes esi nācis. Mēs lielā mērā esam raduši turēties pie savas mājas, zemes. Diezgan daudziem ārzemju vide nozīmē neveselīgu pieredzi, lieku stresu, līdz pat biežākiem psihoterapeita apmeklējumiem. Vai Lietuvai to vajag?

 

Kādreiz avīzē lepni rakstījām – tautas spēks, atdzimšana, saknes ir laukos. Bet nu ceļam trauksmi par lauku izmiršanu.

Piekrītu, pilsēta nenoturēs ne lietuviskumu, ne latvietību. Lietuvas prezidente teica, ka valstij nevajag aizvērties sevī, tomēr mājas atslēga pašiem jāglabā, lai durvis dien un nakti nestāv vaļā. Vairāk jāvadās pēc nacionālajām interesēm. Lai valsts pastāvētu otrus simt gadus, nedrīkst tautu noskaņot, ka esam tikai putekļi globalizācijas procesa priekšā un ka lietuviešu iznīkšana ir netālas nākotnes jautājums. Tieši otrādi, jāmobilizējas, jāzina, kur mūsu enkurvietas. Jāatbalsta nacionālie spēki, nevis proglobālie. Pilsonība nav jādala pa labi un pa kreisi. Jāizvērtē, cik katrai Briseles regulai pakļauties. Ne viss no Eiropas Savienības ir pieņemams, derīgs Lietuvai.

 

Kad robežas vaļā, Brisele jau nevar nodiktēt – cilvēks pats meklē, kur viņam klāsies labāk. Cik jūs skaitāt – miljons tautiešu devušies prom no dzimtenes?

Tuvu tam, oficiāli 800 000. Tā ir Lietuvas traģēdija. Mazinās cilvēku skaits, brūk ekonomika. Protams, pie vainas zema minimālā alga. Tā jāceļ – pat dubultā, līdz 800 eiro. Tā ir minimuma summa, ja dzīvojam “savienotos traukos” ar Angliju vai Norvēģiju, un tad aizbraukšanu apturētu.

 

Lietuvā cenšas pretdarboties, lai cilvēki nedodas rokpeļņu gaitās?

Seimā ir liberāli noskaņotas partijas. Viņi veido gaisotni, ka televīzijā stāsta nevis par veiksmīgas atgriešanās paraugiem, bet par lietuviešiem, kas ērti iedzīvojušies Īrijā, Norvēģijā. To propagandē valsts TV! Par nodokļu maksātāju naudu – antivalstiska darbība! Atgriešanās notiek paretam, bet joprojām gadā aizbrauc 50 000 lietuviešu, viena liela pilsēta. Un vēl man nepatīk, ka vietā ieradušies 10 tūkstoši, pārsvarā no Ukrainas. Pārspīlējam, ka ukraiņiem jāpalīdz, ka vajag darbarokas. Lietuvieši nav saskārušies un apdedzinājušies tajā situācijā, kādā bija nokļuvuši latvieši, – mazākumā tēvuzemē. Uzņēmēji kurina – laidiet iekšā darbaspēku. Mazināsies izmaksas, viesstrādnieks vienmēr būs efektīvāks. Ar mieru dzīvot skabūzī un kopmītnē pa desmit vīriem istabā, nelīdīs uzņēmēja darīšanās un politikā. Bet vietējais darba ņēmējs visu grib zināt, visur piedalās, un katrs ir gudrāks par ministru. Iebraucēju tas neinteresē, interesē tikai, cik nopelnīs. Lietuvā izsniedz daudz īslaicīgo darba atļauju 2 + 2 gadiem. Pēc tam jāsaka paldies, lai Jans vai Mahmuds brauc mājās, taču darba devēji esošajos likumos meklē caurumus, “raud”, izbīda prasības valdībai. Tas ir draudīgi. Iebraukušajiem strādniekiem sekos ģimenes, piederīgie, un pārdesmit gados iedzīvotāju sastāvs var mainīties uz citu pusi. Tāpēc uzņēmējiem jāsadod pa pirkstiem, kad tie grib viesstrādnieku iebraukšanu bez bremzēm.

 

Lietuvā ir tautas vēlēts prezidents. Kas būtu, ja kāds ieteiktu – ziniet, Seims ievēlēs labāku prezidentu, lūdzu, atsakieties no tautas tiesībām vēlēt valsts galvu?

Par to nav pat runas! Daļai Grībauskaitei otras prezidentūras termiņš beidzas pēc pusotra gada, bet sabiedrība jau piemēro uzvalkus, kurš būtu derīgs nākt pēc viņas. Lai prezidenta ievēlēšanu uzticētu Seimam – tādu lozungu politiskajā dzīvē nav nācies dzirdēt.

 

Ko tauta grib vēlēt par nākamo prezidentu? Krietnu, kārtīgu saimnieku no laukiem?

Nezinu. Liela problēma, ka televīzijas, radiobalsis pūš globālistu taurē un avīzes pa lielai daļai pieder līdzīgi domājošiem.

 

Poļi risināja problēmu, ka masu mediju vadībā bija salikti liberālisma piekritēji.

Par to poļus var atbalstīt. Malači, parāda mugurkaulu, nepiekāpjas Briseles spiedienam. Aizdomīgi, ka Lietuvas vadība šajā lietā netiecas sadarboties ar Poliju, meklēt kopēju valodu ar Ungāriju, Višegradas grupas valstīm. Vairāk mēģina izpatikt, tuvoties Briseles birokrātiem, cerot, ka atkritīs garšīgi gabaliņi.

 

Suvenīrkrūzītes ar uzrakstu lietuviešu valodā "Atjaunotajai Lietuvai 100". Foto - Valdis SemjonovsSuvenīrkrūzītes ar uzrakstu lietuviešu valodā "Atjaunotajai Lietuvai 100". Foto - Valdis Semjonovs

Pārcilājām tematiku, kas nospiež lietuvieša sirdi – cilvēku aizbraukšana kā smagākais. Kad 100 gadi būs nosvinēti, kas vēl jūs uztrauc, domājot par Lietuvas nākotni?

Visvairāk uztrauc valstiskuma pamatu izskalošana un nācijas likvidēšana. Nereti daudz ko uzdrīkstos teikt, ko citi Lietuvā labāk patur pie sevis. Ja pārāk nacionāli uzstāsies, ātri dabūsi birku – marginālis, kurš nesaprot, kur jāvirzās. Viļņā pie varas esošie mainās, bet Seimā mūždien jāmeklē kompromisi, jāiet pa garu gaiteņu diplomātiju, līdz izveidojas un norūgst kāds uzskatu vinegrets, un politikai nav izrāviena spēka. It kā jāspēj apvienoties – kā Rīgā krievi izdarījuši un dabūjuši savu mēru –, bet mēs gribam iet viens pa kreisi, viens pa labi, viens taisni. Tā pazaudējam laiku, spēku, tauta nezina, kam ticēt, neviens vairs nav autoritāte un iznākums bieži ir bēdīgs.

 

Kāds ir ticības spēks, baznīcas autoritāte – spēj saturēt kopā lietuviešu tautu?

Baznīckungi arī diezgan lieli globālisti. Priekšniecība – Vatikānā. Priesteri ne vienmēr velk uz nacionālas valsts nostiprināšanu, bet totalitāriem liberāļiem nav vajadzīgi ne katoļi, ne citas kristīgās ticības.

 

Kuras trīs personības jums šķiet ievērojamākās ar savu devumu Lietuvas valsts celšanā un turēšanā?

Vispirms tā lietuviešu grupa, kura uzdrīkstējās likt parakstus, 1918. gadā deklarējot Lietuvas valsti. Pēc tam – Antons Smetona. Viņš bija nacionālists, pat vizualizācijā. Ar karogiem, svētkiem, izglītību lietuviskā garā. Smetonam bija mērķis, instrumenti, kas strādāja, lai stiprinātu titulnāciju. Tieši, atklāti teica – neapceliet mūsu tautu. Var pateikt paldies arī nacionālkomunistiem, kas neiznīcināja Lietuvu, glabāja kultūru, neaizliedza lietuvisko. Tie bija arī kompartijas pirmie un ideoloģiskie sekretāri, kuri prata izlocīties, lai Lietuvā nekoncentrētu Vissavienības rūpniecības uzņēmumus un neielauztos migrantu pūļi. Viņi no savas puses palīdzēja izturēt. Tagad mēdz teikt – ko komunisti neiztaisīja 50 gados, to globālie uztaisīs pārdesmit gados. Tā gandrīz izskatās. Pamatnācijai maz aizstāvju. Pretdarbojas grupējumi, kam ir mērķi, uz ko virzīties. Kas mēs esam, ja nepretojamies, ka PSRS vietā mūs velk jaunā impērijā? Murmuļi, kā latvieši saka.

 

Redzu, ka pie liela Eirosavienības drauga neesam atbraukuši. Pat zili zvaigžņotais karogs pie mērijas nepland.

Bija troksnis, kad, stājoties amatā, nolaidu ES karogu un uzvilku vēsturisko Lietuvas ar Vitis zīmi. Bailīgie ļautiņi satrūkās, vai likums to atļauj. Paldies Dievam, tāds caurums likumā atradās.

 

Kādu vēlējumu Lietuvai teiksiet svētku uzrunā?

Nepadoties globalizācijai. Atcerēties, ka esam dzimuši lietuvieši un cēlušies no senčiem lietuviešiem. Šodien mūsu misija ir izdzīvot kā lietuviešu tautai. Brāļu tautai latviešiem vēlu to pašu. Citas izejas nav, kā izdzīvot ar savu valodu un kultūru, dziedāt dziesmas bez akcentiem un noturēt valstiskumu.

 

Interesanti par atšķirīgo. Kas Latvijā nav tā kā Lietuvā.

Vērtē Valdemārs Vaļķūns: 

* Lietuvā pusi deputātu vēlē no partiju sarakstiem, otru pusi – individuāli vēlēšanu apgabalos

“Jauktā vēlēšanu sistēma deputātam uzliek lielāku atbildību. Apgabala vēlētāji jebkurā brīdī prasa – ko tu tur dari pa Seimu, ko esi pūlējies mūsu labā? Ievēlētie nevar uzturēties tikai Viļņā, jāpiedalās arī rajona dzīvē un pasākumos. Cik zinu, Vecumniekos dzīvo trīs Latvijas parlamenta deputāti, bet, cik esmu braucis uz saiešanām kaimiņu pusē, nav nācies nevienu sastapt. Lietuvas deputātu vēlētāji redz “dabā” un satiek visai bieži. Var nebraukt uz savu apgabalu, bet tad būs grūtāk panākt atkārtotu ievēlēšanu. Sistēmai ir mīnusi, tomēr tā ir labāka par proporcionālo, jo deputātam mazāk iespēju imitēt darbu un iestāstīt, cik viņš nostrādājies un noguris. Partiju listē ievilktais var visu laiku nosēdēt Seimā, un būs kāds, kas dara viņa vietā.”

 

* Lietuvā mērus ievēl pašvaldības iedzīvotāji tiešā balsojumā

“Ja mērus nevēlētu tieši, es laikam nekandidētu. Jo ir ļoti vienkārši novākt deputātu vēlētu pašvaldības vadītāju. Kaut kas nepatīk, saorganizē bandu, vienojies kādā pirtī un salasi jaunu vairākumu – rīt sasaucam sēdi, ņemam mēru nost! Tas nozīmē nestabilitāti un galīgu čau demokrātijai. Kāds var būt saimniecisks uzplaukums, plānveidīga augšupeja rajonā, ja vadītāju kuru katru brīdi var noraut no amata? Turpretī tautas vēlēts mērs ir saņēmis pilnvaras, un, ja vēlētājiem nepatiks, kā viņš strādā, tad pēc četriem gadiem balsos par citu. Mīnuss šajā kārtībā ir tas, ka deputātiem likums atļauj likt veto un nepiekrist mēra izraudzītam izpilddirektora kandidātam. Lai īstenotu ieceres uztaisīt pilsētu kā konfekti, mēram vajadzīga uzticama, pārbaudīta komanda, kas strādā roku rokā ar viņu.”

 

* Lietuvā atjaunots obligātais dienests

“Es uzskatu, tā ir vajadzīga lieta. Mobilizē, audzina patriotismu, reizēm jauniešiem palīdz izvēlēties, ko darīt nākotnē. Dienests ieliek enkurīti apziņā, ka sava valsts jāaizstāv, un tamdēļ kādu varbūt aiztur nedoties prom uz ārzemēm. Citi mūs neaizsargās, ja paši neparādīsim gribu aizsargāties. Maksājam par NATO karavīru uzturēšanu, bet labāk vispirms naudu dot pašu bruņotajiem spēkiem un apgādāt ar vislabākajiem ieročiem.”

 

* Lietuvā ir tikai 60 pašvaldības

“Drusku par traku jau šķiet, ka Latvijā ir 119 pašvaldības. Tomēr ir plusi un mīnusi. Ja grib dzīvot kā kapitālisti un skaitīt naudu, tad mazo pašvaldību uzturēšana ir izšķērdība un visu vajag centralizēt un koncentrēt. Taču esmu runājis ar Latvijas mazo pašvaldību vadītājiem. Patstāvība novadā ceļ paš­apziņu, viņiem tomēr ir savi resursi, finanses, ar ko rīkoties, negaidot, ka no augšas atmetīs kādu sīkumu.”

 

* Pensiju vajadzētu maksāt dēliem un meitām

“Kā Seima deputāts iesniedzu priekšlikumu, lai bērni 10 procentus no nodokļiem maksā saviem vecākiem pensionāriem. Manuprāt, tas būtu risinājums demogrāfiskajai problēmai, jo tētiem, mammām būtu ieinteresētība veidot lielākas ģimenes, labi audzināt bērnus, lai tie dzīvē ko sasniedz, un tad vecumdienas sagaidīt ar lielākām pensijām, pilnām kabatām ar naudu. Toreiz kolēģi uztraukti jautāja – kur vēl pasaulē tā dara? Nekur nedara? Ā, nē, tad mēs arī tā nedarīsim. Mēs baidāmies kaut kādās lietās būt pirmie un nobuksējam priekšlikumus ar vienīgo argumentu – citur tā nedara.”

 

Lietuva_5

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Iz "Ontūna Mazpusāna© arChīva" Atbildēt

    ;)))))))))

    “Kas arī bija jāpierāda”, kā ir sacīts. Tātad – šajā pašreizējā MUĻĶU zemes SILES “de(R)mokrātiskās valsts” parodijā “eurolatv(ĀN)ijā” un tās pa lēto angažētajos “lojālpatrEJotiskajos” masmēdekļos klaji PRETLIKUMĪGA un nožēlojami prasta C_E_N_Z_Ū_R_A rullē, vēl joprojām?!? ;)))

    “Jo vairāk (lumpen)sabiedrība attālinās no patiesības, jo vairāk (un lopiski trulāk) tā neieredz tos (normālos cilvēkus), kuri to vēsta.”
    / apt.cit.aut. – Džordžs Orvels /

    =======

    Ir sacīts: “Pretinieks (galvenokārt – tikai šķietamais jeb tendenciozi iedomātais “pretinieks”), kurš atklāj mūsu kļūdas, ir pat nesalīdzināmi vērtīgāks nekā šķietamais “draugs”, kurš vēlas tās noslēpt.”

    Un, arī: “Gudrs ir NEVIS tas, kas pa glupo “kaujas uz dzīvību un nāvi” ar stipr(āk)u pretinieku (vai pat iedomātu “ienaidnieku”), BET GAN – tas, kuram pietiek jēgas, vēlmes un varēšanas šādu iedomātu “pretinieku / ienaidnieku” padarīt par savu sabiedroto.” 😉

    =======

    Mediju ziņa (2014. gads): “Kā zināms, pēcpadomju Latvijā sabiedrības uzticēšanās žurnālistiem ir drūma problēma. Laiku pa laikam medijos parādās publikācijas par mūsu atsevišķu žurnālistu negodīgo rīcību gan informācijas iegūšanas laikā, gan informācijas tendenciozajā izmantošanā. Mūsu žurnālistikai nav laba morālā slava. Slikti ir tas, ka mūsu žurnālistikā nav konstatējams profesionālais korporatīvisms, aizsargājot savas profesionāli korporatīvās intereses un tajā skaitā savā kontingentā veicot paškritisku vietējās žurnālistikas analīzi, kā arī vajadzības gadījumā nosodot profesionālo normu pārkāpējus. Bet tagad (…) no tā būtiski cieš ne tikai mūsu žurnālistikas ja tā gaužām necilais profesionālais “mundieris”, bet arī visas valsts reputācija.” … ( cit.vied.aut. – zinātnieks un publicists Arturs Priedītis, publikācija “Vai nelietis var būt parlamenta priekšsēdētājs?” )
    ——-
    .
    “Muļķu Zemē – TĀ vi’š i’!…”
    ( …[p]ar MZ SILES “valsts” angažētajiem ‘masmēdekļiem’ )
    ( ‘tekošā momenta aktualizējums’ – iz “O.M.© arChīva” )
    .
    “Caur to ar’ esam slaveni, ka…”
    Šīs “valsts” ‘masu mēdekļi’,
    Pirms “glupo pūli” NOZOMBĒ ~
    Šos pašCENZŪRA izkastrē:
    .
    Ja Saimnieks pauž, ka “melns ir balts” ~
    Top “žurnālistiem” ‘feiss’ tik “salds”,
    Ka pašiem “dūša apšķiebjas” ~
    Dēļ ANGAŽĒTAS …(mel)šanas:
    .
    “Šai Muļķu Zemes “valstī” VISS,
    Ir tā, kā Saimnieks CENZĒJIS ~
    Ja “melns ir balts”, tad – tā vi’š i’,
    Mums ‘nespīd’ citi “viedokļi”!
    .
    Ja Saimnieks pavēl “nospārdīt” ~
    Pa “masmēdekļiem” iz..(gānīt),
    Jebko, kas “nelojāls” vai “svešs”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – paknaps “kešs”)!
    .
    Ja Saimnieks rukšķ (pēc Orvela),
    Ka “četras kājas” = “vērtība”,
    Bet “divas kājas” = “nerullē”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – kretinē)!
    .
    Ja Saimnieks kviec, ka “Krievi nāk!!!”
    Un gvelž, ka “MZ “valstij” VĀKS,
    Bez rietum-OKUPANTIEM ‘briest’!!!”
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – totāls “sviests”)!
    .
    Ja Sainieks ķērc: “Wooow – “hibrīdkarš”,
    JAU grauj šo “valsti”, gadiem garš!!!”
    Kā maitas putns, ap …(‘jūdzies’),
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “bauri” smies)!
    .
    Ja Saimnieks grib, lai “stukačiem”,
    No “skapja” gļēvi smirdošiem,
    Tiek “cieņa” ZOMBĒTA un “gods”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – pelnīts sods)!
    .
    Ja Saimnieks “prezentē”, ka šis,
    Ir “balts un pūkains” kustonis,
    Ne trekni rijošs SILES lops,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “profīts” skops)!
    .
    Ja Saimnieks uzdod samelot,
    Un “masmēdekļos” publiskot,
    Par SILES ‘rebēm’ “leģendas”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – BLEFS ir tas)!
    .
    Ja Saimnieks glaimus pieprasa,
    Iekš ANGAŽĒTA “mēdekļa” ~
    ‘Pūš’ “žurnālists”, lai “pūlis” dzird:
    “Yesss – tā vi’š i’!…” (kaut – šķērmi smird)…”

    Ja ZOMBĒTĀJS šķiet “goda vīrs”,
    Kam medijs der kā “mušpapīrs”,
    Pie kura ‘salīp’ VIENTIEŠI,
    Tad – MUĻĶU Zemē tā ‘vi’š i’!
    .
    Bet – tie, kas “nelien” (…) Saimniekiem,
    Tiek “CENZĒTI” no “mēdekļiem”:
    “Kam riebjas VERGOT “lojāli” ~
    Lai lasās… (dillēs), TĀ vi’š i’!…”

    =====

    Oriģinālversijas = “O.M.© blogā”:
    [ CENZĒTS ]
    u.c.

    MUĻĶU, totāli nozombētu LUMPEŅU, bezcerīgi aprobežotu “lojālpatrEJotu”, patoloģiski defektīvu “SILEI pietuvinātu lielāko kretīnu”, “proāmurikāniski orientētu gejropedālisku deRmolibersatu” rasistiski militārhistēriskās propagandas skarbi traumētu “biogaļas izstrādājumu”, demonstratīvi kriminālrecidīva “ķēķa tiesiskuma” SISTĒMĀ parazitējošu “(ekskre)mentu”, “prok(tologu)”, “(bez)godību” u.c. taml. šinderu, klaji PRETLIKUMĪGAS “revolucionārās pārliecības” lopiski trulu zombijfanu, derdzīgi glumu “(p)(ie)līdēju” un nožēlojami gļēvu “kluso mīzēju” zeme SILES “valsts” parodija “eurolatv(ĀN)ija”, XXI gadsimts.

    P.S. Visi “O.M.© arChīvā” fiksētie notikumi ir ienākušies vienīgi Lielp!sānu Pilsoniski Suverēnajā Republikā (LPSR), Ontūna Mazpusāna jurisdikcijā. Visas tēmas, pieminētie personāži, apstākļi u.t.t. ir visīstākie izdomājumi. Interesentiem (t.sk. – privāti) & lietišķai saziņai: ontuns.mazpusans(et)inbox. lv .

Draugiem Facebook Twitter Google+