Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
13. decembris, 2013
Drukāt

Mūsu nākotne ES – pašu rokās. Saruna ar Robertu Zīli (13)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

– Eiropas Parlamenta vēlēšanas vairs nav aiz kalniem, un jau šobrīd izskan visai pesimistiskas prognozes par vēlētāju aktivitāti. Jūs esat Eiropas Parlamenta deputāts jau divus sasaukumus – sakiet, vai ir vērts iet un balsot? Cik liela ir Eiropas Parlamenta lēmumu ietekme uz ikdienas dzīvi šeit, Latvijā?


R. Zīle: – Līdz ar Lisabonas līguma pieņemšanu 2007. gadā Eiropas Parlamenta loma ES lēmumu pieņemšanas procesā būtiski pieaugusi. Tagad absolūti lielākajā daļā likumdošanas sfēru parlaments pieņem lēmumus līdztiesīgi ar ES Padomi. Sākot jau ar lielo ES finanšu ietvaru – daudzgadu un ikgadējiem budžetiem, no kuriem caur konkrētiem fondiem tad naudu saņem mūsu lauksaimnieki, ceļi, ostas, siltumtrases utt. Un nupat – pirms nepilna mēneša – visai mokoši beidzot parlamentā pieņēmām jauno daudzgadu budžetu jeb būtiskākos naudas sadalījuma nosacījumus nākamajiem septiņiem gadiem.

Latvijā kaismīgās diskusijās par mums pieejamajiem ES budžeta līdzekļiem bieži vien tiek piemirsta lielā aina, proti, tas, ka ik gadus aptuveni 700 miljoni latu investīciju mūsu valstī ienāk no ES budžeta. Mūsu nākamā gada valsts budžets kopumā ir pieci miljardi latu. Ir grūti iedomāties, kā mums klātos bez šī ES pienesuma.

Taču šajā jomā pastāv daudz nesapratnes. Piemēram, ka Eiropas Parlaments nelemj par to, vai konkrētai pašvaldībai un konkrētam projektam piešķirt naudu vai ne, izņemot atsevišķus liela mēroga projektus. Mūsu – parlamenta deputātu – darbs ir panākt tādu kritēriju vai principu iestrādi ES likumdošanas aktos, kas Latvijai būtu izdevīgi. Savukārt Latvijas valdība jau strādā ar konkrētiem projektiem. Lai gan, protams, ir arī tādi ES likumi, kas tieši un nepastarpināti ietekmē katru ES pilsoni vai uzņēmumu.

– Un, kādi, piemēram, tie būtu?


– Ja jūs lidojat vai braucat starptautiskā autobusa vai vilciena reisā un šo reisu atceļ vai nodara kaitējumu jūsu bagāžai, jums ir tiesības pieprasīt kompensāciju. Kopā ar citu valstu kolēģiem parlamenta Transporta komitejā man ilgi nācās cīnīties par šī likuma pieņemšanu, jo pārvadātāji, protams, līdz pēdējam aizstāvēja savas intereses.

Vēl piemērs. Pirms dažiem gadiem aizbraucot uz citu ES valsti un zvanot uz mājām vai saņemot zvanu savā mobilajā telefonā, jūs vēlāk saņēmāt rēķinu, kurā par vienu sarunas minūti jums noplēsa pat divus latu. Eiropas Parlaments šo operatoru apetīti iegrožoja, un sarunu izmaksas nokritās pat desmitkārt. Tagad darbakārtībā ir mobilo datu pakalpojumu cenas vies
abonēšanas režīmā, kas joprojām ir daudz par augstām.

– Eiropas sniegtās iespējas – tas, protams, ir labi. Bet, neskatoties uz mūsu nu jau gandrīz desmit gadus ilgo atrašanos ES, 21. novembra traģēdija liecina, ka Latvijā viss nav tik izcilā kārtībā, kā bieži vien tiek piesaukts. Vai tad šādi notikumi vairāk nav raksturīgi kādām attālām pasaules daļām, nevis Eiropai?


– Protams, ka “Maxima” traģēdija iznesa virspusē visas sistēmiskās un cilvēciskās nepilnības, kas Latvijā pastāv. Tā bija skaidra zīme, ka līdz ilgtspējīgai attieksmei pret sabiedrību, tautsaimniecību, biznesu un personīgo dzīvi mēs joprojām neesam izauguši. Kādēļ? Mēģināšu paskaidrot. Atjaunojot Latvijas valstisko neatkarību, mēs izvēlējāmies iet liberālo ceļu. Daudziem tas bija sāpīgi, bet, domāju, toreiz pieņemtais lēmums par strauju pāreju uz tirgus ekonomiku bija pareizs. Tas pārrāva izkropļotās padomju laika attiecības un ļāva Latvijas sabiedrībai veidoties no jauna.

Diemžēl, laikam ejot, mēs nespējām sākt ieviest ilgtspējīgāku attīstības modeli, tādu, kādu ir izveidojušas, piemēram, ziemeļvalstis. Es personīgi savu liberālo pārliecību esmu mainījis, taču kopumā jāatzīst, ka pat pēdējā pēckrīzes jeb Dombrovska periodā mēs esam turpinājuši iet uz nevienlīdzības palielināšanu sabiedrībā. Veidojuši valsti, kurā ir labi dzīvot bagātajiem, bet grūti nabadzīgajiem. Tas ir atstājis zīmogu sabiedrības apziņā – domu, ka nav vērts censties, jo tev tāpat nesamaksās; domu, ka tu esi bezspēcīgs, jo taisnību nopirks tie, kam vairāk naudas; domu, ka apkrāpt citus ir pareizs izturēšanās modelis, jo citādi izdzīvot nav iespējams. Galu galā, arī domu, ka peļņas pamatā ir savu darbinieku pienācīga neatalgošana un pazemošana. Šie psiholoģiskie modeļi neglābjami izriet no dzīves sabiedrībā, kurā valda liela sociālā netaisnība. No šiem modeļiem izrietošām darbībām summējoties, tad arī varēja notikt šī traģēdija.

– Ko mēs no tā varam secināt? Kas pirmkārt būtu darāms šīs situācijas uzlabošanā?


– Tas ir politisks uzdevums, kam nepieciešams sistēmisks darbs. Mums ir jāizveido sistēma, kurā tiek garantētas cilvēka darba tiesības, piemēram, ar kolektīviem darba līgumiem, un darba ņēmēji spēj vienoties un aizstāvēt viens otru. Domāju, ka daudz pelto arodbiedrību stiprināšana būtu labas zāles pret darba devēju patvaļu.

Būvniecības drošības garantēšanai ir jāizveido sistēma, kas nodrošina profesionāļu, nevis diletantu darbošanos būvniecības uzraudzībā. Ir jāpanāk, lai politiķi nekādi nevar iejaukties konkrētu lēmumu pieņemšanā.

Kopējās drošības apziņas – faktiski uzticības valstij – veidošana neapšaubāmi ir visgrūtākais uzdevums. Uz to mums ir garš ceļš ejams. Politiķiem, kas vēlas to panākt, ir jāspēj pārredzēt laukumu ļoti plašā spektrā – sākot no “Gazprom” monopola gāzes piegādē un beidzot ar to, kā nodrošināt, lai cilvēki atkal spētu ieiet sabiedriskās ēkās, bailīgi nepalūkojoties uz griestiem.

– Lielos vilcienos tās ir lietas, kuru sakārtošana būtu Latvijas iekšējais jautājums. Kādas ir citas iespējas, ko bez jūsu pieminētajiem fondu līdzekļiem mums dod atrašanās ES? Un, piemēram, mūsu iestāšanās eirozonā?


– Eirozona mums, pirmkārt, ir svarīga no ģeopolitiskā aspekta. Savu ģeopolitisko izvēli par labu Rietumiem, kur manis iepriekšminētās negācijas tomēr nav tik bieži sastopamas, mēs esam izdarījuši. Taču, jāņem vērā, ka jau vairākus gadus Krievija intensīvi strādā pie tā sauktās Eirāzijas savienības izveides, cenšoties atgūt ietekmi bijušās PSRS telpā. Paraudzīsimies kaut vai uz Ukrainā notiekošo! Eirozona ir kā papildu nodrošinājums pret šiem centieniem.

Protams, iestāšanās eirozonā mums ir svarīga arī no ekonomiskā un finanšu aspekta. Es sīkāk neuzskaitīšu mazos plusiņus, ko, manuprāt, ne visai veiksmīgajā eiro propagandas kampaņā pieminēja Finanšu ministrija un Latvijas Banka. Būtiskākais ir tas, ko mums iemācīja 2008. – 2009. gada krīze – ja globālās finanšu sistēmas radīti zaudējumi ir jāsedz konkrētu valstu nodokļu maksātājiem, sekas ekonomikai, īpaši mazu valstu, var būt graujošas. Mūsu iestāšanas eirozonā vieš cerības, ka tas neatkārtosies.

– Latvija, šķiet, ir ļoti tīkama vieta ļaudīm no austrumiem. Arī nekustamā īpašuma jomā vērojamas plašas Krievijas izcelsmes personu aktivitātes.


– Kuru galvenais motīvs, protams, ir Šengenas uzturēšanās atļauju iegūšana! Faktiski tieši par tām nekustamā īpašuma projektu attīstītāji saņem milzu virspeļņu. Turklāt ir pamats domāt, ka lauvas tiesu nemaz nesaņem vietējie tā sauktās nozares pārstāvji, bet gan tie, kuri slēdz darījumus Maskavas birojos. Pelnot uz visas Šengenas zonas drošības rēķina, jo Latvijas drošības iestādēm nav pietiekamas kapacitātes viņu klientu pārbaudīšanai. Tādēļ šis jautājums būtu risināms ES līmenī – ir nepieciešama kopēja likumdošana, kas regulētu šādu personu ieplūšanu ES. Turklāt, redzot milzīgo spiedienu, kāds gūlās uz politiķiem un pat augstākajām valsts amatpersonām brīdī, kad sarunās par 2014. gada budžetu Nacionālā apvienība centās panākt uzturēšanas atļauju izsniegšanas pret ieguldījumiem nekustamajā īpašumā izbeigšanu, ir jāšaubās, vai šo problēmu līdz galam būs iespējams atrisināt Latvijas līmenī. Taču Nacionālā apvienība, protams, turpinās cīnīties par šī “biznesa” pārtraukšanu gan jaunās valdības ietvaros, gan pēc Saeimas vēlēšanām.

– Un kā ar Krievijas ietekmi transporta sektorā? Jūs ilgstoši esat cīnījies, lai varētu tikt īstenots “Rail Baltica” ātrgaitas dzelzceļa projekts. 


– Fakts, ka Latvijai nav modernu sauszemes transporta savienojumu ar pārējo ES, noved pie tā, ka visa tirgus loģika gribot negribot saistīta ar Krieviju. Tādēļ ļoti būtiski, lai Baltijas valstīm izdotos īstenot “Rail Baltica” Eiropas platuma dzelzceļa projektu. Un nupat novembrī Eiropas Parlamentā pieņemtie lēmumi par daudzgadu budžetu nozīmē, ka no ES puses budžets tam ir. Tā sauktā Eiropas savienošanas instrumenta ietvaros, piesaistot arī Kohēzijas fonda naudu, mēs 85% no “Rail Baltica” izmaksām varam segt no ES nodokļu maksātāju naudas. Latvijas valsts līdzfinansējums būtu tikai nedaudz virs 200 miljoniem eiro. Mazāk nekā nauda, ko mēs kopumā esam pazaudējuši vai pazaudēsim “Air Baltic” un “Liepājas metalurgā”!

– Ekonomiskās krīzes dēļ Eiropā aktualizējās diskusija par ciešāku ES integrāciju līdz pat federatīvai valstij. Taču vienlaikus Lielbritānija gatavo referendumu par to, vai vispār palikt ES, bet vairākās citās ES dalībvalstīs pieaug eiroskeptisko partiju popularitāte. Kādas ir jūsu prognozes – vai mūs sagaida ES federalizācija, ES sabrukums vai kaut kas līdzīgs “divu ātrumu” Eiropai ar “kodola” un “nekodola” valstīm?


– Es ceru, ka ne viens, ne otrs, ne trešais. Šajā ziņā bieži vien tiek pārprasta britu premjera Deivida Kemerona un arī Eiropas Parlamenta Konservatīvo un reformistu grupas daudzu manu britu kolēģu pozīcija. Paziņojot par Lielbritānijas referenduma rīkošanu 2017. gadā pēc pārrunām par dažu ES centrālo funkciju deleģēšanu no Briseles atpakaļ uz dalībvalstīm, britu premjers nomierināja savas partijas eiroskeptisko spārnu un ieguva laiku. Un ir skaidrs, ka tiešām pastāv jomas, kurās funkciju centralizēšana ir pilnīgi lieka, kurās ES noteikumi apgrūtina normālu biznesu un dzīvi. Es šādu nostāju sauktu par eiroreālismu!

– Ko jūs novēlētu Latvijas pilsoņiem pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām? 


– Protams, iet un piedalīties vēlēšanās. Jāņem vērā, ka līdz ar virkni pēdējos gados ekonomiskās krīzes iespaidā pieņemto likumdošanas aktu, kas attiecas uz t. s. Eiropas ekonomisko savienību, pievienošanos eirozonai un iecerēto banku savienību, ES institūcijās pieņemto lēmumu īpatsvars tikai pieaugs. Savukārt Latvijas Saeimas loma daudzos jautājumos saruks. Mums tas var patikt vai nepatikt, bet tā ir realitāte.

Ja nacionāli noskaņotie vēlētāji paliks mājās, mēs Eiropas Parlamenta Latvijas delegācijā varam ieraudzīt to pašu rezultātu, ko Rīgas domē. Tad mēs diezin vai varam gaidīt virzību Latvijas ekonomikai, drošībai un valstiskajai pašcieņai svarīgajos jautājumos, kurus mēs iepriekš pārrunājām. Tādēļ, lai panāktu mūsu interesēm atbilstošu pārstāvniecību Eiropas Parlamentā un caur to – visā ES, mums noteikti ir jāpiedalās Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Varam teikt, ka mūsu nākotne ir mūsu pašu rokās!

Materiāls sagatavots ar 
Eiropas Parlamenta ECR 
grupas finansiālu atbalstu

PILNU INTERVIJU AR ROBERTU ZĪLI LASIET ŠEIT

Pievienot komentāru

Komentāri (13)

  1. Arī sanatorijas,piem.Ķemeru un Baldones,mums,Zīles kungs,vairs nav vajadzīgas? Un “VEF vietā pilnīgi pietiek ar sabiedriskā transporta pieturu nosaukumiem?

  2. Tikai "Rail Baltica"? Atbildēt

    Vai tad Rīgas-Ērgļu,Ieriķu-Gulbenes-Purvmalas,Liepājas-Ventspils,Rīgas-Reņģes,Liepājas-Vaiņodes,Krustpils-Jelgavas,Jelgavas-Tukums II,Rīga-Jelgava-Meitene,Rīga-Jelgava-Dobele,Jelgava-Mažeiķi,Sita-Rēzekne,Pakalnieši-Kūdupe u.t.t. dzelzceļi nebūtu jāatjauno?

  3. Vai 5,5% PVN pārtikai Zīlesprāt ir jābūt tikai Strasbūrā?

  4. Ja līdzfinansējums “Rail Baltica” projektā līdz šim ir bijis daudz mazāks par ieguvumu no ES,tad cik mēs zaudēsim finansējot bez Grieķijas,Itālijas un Spānijas, vēl arī Klusā okeāna,Āfrikas un Karību jūras valstis,saskaņā ar Latvijas Briselē noslēgto līgumu?

  5. Darbaspēka nodokļa samazināšanai oligarhiem un pārējiem miljonāriem,Karginu un Zaharjinu ieskaitot,Roberta Zīles sociālekonomiskā programma ir bijusi ļoti noderīga gan Tautas partijai,gan “Vienotībai!

  6. Nu ko tur ņemt par piemēru Lielbritāniju ,kura lēni slīd ar visām zelta monētam okeānā…

  7. īpaši to personu rokās kuri parstav valsti ES

  8. Autoram var nepiekrist vienā lietā. Ka šoka terapija bija pareiza mūsu tautai, lai ieietu kapitālismā. Lai Zīle izlasa Adamsones grāmatu “Dzimusi brīvībai”! Un padomā, kāpēc autore tā rūpējās par nebrīvē dzīvojošo lauveni un iedomājas, kas būtu noticis, ja tā vienkarši tiktu palaista brīvībā un atstāta savā vaļā! Ar mums tāds eksperiments tika izdarīts!

  9. ZĪLE , ZĪLE ! TUKŠU SALMU KŪLĒJS TU ESI BIJIS NO LAIKA GALA .

  10. Cilvēki, kas 25 gadus nodarbojās ar graušanas darbiem (prihvatizācija utml.) – nekādu citu sistēmu, kā tikai Maximas tipa spēs izveidot. Lai kā censtos, iznāks tikai slikta kopija – Ziemeļvalstu imitācija. Un par padomju laika “izkropļojumiem” var tikai tādam iestāstīt, kas nav pats pieredzējis dzīves nepilnības līdz 1990.g.4.maijam – vai nav spējīgs izlasīt LPSR Konstitūcijā ierakstīto par tiesībām uz darbu, atpūtu, veselību, izglītību dzimtajā valodā utt.utml (sk. 6.nodaļu – Latvijas PSR pilsoņu pamattiesības, pamatbrīvības un pamatpienākumi).

    • Padomju laikā es strādāju vienā no Latvijas PSR projektēšanas institūtiem. Visa lietvedība un projektēšana tur notika krievu valodā (beigās es vairs pat sāku aizmirst kā tās lietas celtniecībā sauca latviešu valodā). Kad notika kāda sapulce, tad sapulces vadītājs vispirms pajautāja, vai visi saprot latviski. Protams, ka daudzi nesaprata un tālāk sapulce notika krievu valodā. Tādas bija tās tiesības uz dzimto valodu reālā dzīvē, kaut arī skolā mācības patiešām latviešiem notika latviski.

  11. sociāli atstumtais Atbildēt

    … un kā tad lai piedalās eu parlamenta vēlēšanās , ja jauna pase maksā JAU 25 ,-ls kuru vienkārši nav ??? Un tad kad tev uzraksta vēstuli , TU !!! vispār neatbildi ???
    Tu visu laiku esi saņēmis SINEKURA un mierīgi noskatījies kā LATVIEšU TAUTA pamazām grimst un mirst ! NODEVēJS UN NELIETIS !

  12. Un cik tad Eiropā ir Roberta Zīles sociāli ekonomiskās programmas piekritēju,izņemot “Vienotību” un bijušo Tautas partiju Latvijā?

Draugiem Facebook Twitter Google+