Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
9. marts, 2015
Drukāt

Grāmatā apkopo stāstus par ļaudīm, kuri riskēja pacelt Latvijas karogu okupācijas laikā (3)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

"Gribējās, lai cilvēki sāk domāt, lai sāk par to runāt," saka grāmatas "Mūsu karoga stāsts" viens no Latvijas karoga varoņiem jēkabpilietis Pēteris Kassalietis, saņemot grāmatas sastādītājas Antas Bergmanes apsveikumu.

“Sarkanbaltsarkanās krāsas okupācijas varai bija kā briesmīgs bieds. Kā sātans no krusta, tā šī vara baidījās no sarkanbaltsarkanā,” teic izdevniecībā “Lauku Avīze” nupat iznākušās grāmatas “Mūsu karoga stāsts” sastādītāja Anta Bergmane.

Grāmata stāsta par ļaudīm, kuri, neskatoties uz briesmām un draudiem, riskēja glabāt un pacelt neatkarīgās Latvijas karogu padomju okupācijas laikā. Pagājšnedēļ grāmata piedzīvoja atvēršanas svētkus.

Atmiņas par gadījumiem, kad padomju okupācijas laikā plašākai sabiedrībai nezināmi varoņi uzdrošinājušies aizliegto Latvijas karogu uzvilkt skursteņu galos, dižākos kokos, pat pie kompartijas komitejas, līdz šim bija vai nu izkaisītas dažādos izdevumos, vai vispār nebija aprakstītas.

Protams, plaši pazīstams ir Bruno Javoiša veikums, 1963. gada naktī uz 5. decembri (PSRS Konstitūcijas dienu!) pārdroši izkarinot Latvijas karogu Rīgas centra radiotornī, pie pašas milicijas ēkas. Taču bija vēl daudzi citi līdzīgi gadījumi. Anta Bergmane paveikusi lielu darbu, saliekot tos visus vienuviet 199 lappusēs. Turklāt darbs veikts, kā atvēršanas svētkos nevienu reizi vien pieminēja, ar misijas apziņu. Meklētas un pierakstītas pašu varoņu vai viņu radinieku atmiņas, vākti fotoattēli no ģimeņu arhīviem, meklēti dokumenti un pārskatītas čekas lietas. Aptverot kā privātās liecības, tā Latvijas Valsts arhīva, LU Akadēmiskās bibliotēkas, Ventspils muzeja un “Helsinki-86” arhīvu krājumus, sagatavota grāmata, kas ir vienlaikus interesanta, emocionāli vēstoša un korekta kā vēstures avots. Grāmatā ar izteik­smīgo Ulda Brieža foto uz vāka ietverti kādi trīsdesmit stāsti no Latvijas karoga aizlieguma laika. Šie stāsti reti ir ar laimīgām beigām, un autore neslēpj, ka bijis psiholoģiski grūti ar tiem strādāt, īpaši ar tiem, kas attiecās uz pēckara laiku, četrdesmitajiem gadiem, kad pieķeršana “pretvalstiskā rīcībā” nozīmēja iznīcinātu dzīvi, deportāciju un garus termiņus soda nometnēs. Arī vēlāk, 70. – 80. gados, kā atzīmēja viens no karoga grāmatas varoņiem Jānis Rožkalns, čeka Latvijas karoga uzvilkšanu mēdza “novērtēt” ar pieciem līdz septiņiem gadiem nometnēs. Sods pienācās arī par karoga glabāšanu; pat pieminēt sarkanbaltsarkano līdzinājās noziegumam. Bet visus padomju okupācijas gadus atkal un atkal radās ļaudis, lielākoties jaunieši, kas karogus pacēla dažādās Latvijas vietās. Tolaik stāsti par to slepus ceļoja no mutes mutē un, tos dzirdot, autores vārdiem runājot, tas šķitis kā kaut kas tāds, kam ļoti gribas ticēt, bet kas tomēr ir nereāls.

Vairākumu varoņu čekai izdevās apcietināt, taču ne visus. 17 gadus vecais Smiltenes tehnikuma audzēknis Pēteris Kassalietis, iedvesmojies no mājās šķirstītajām 30. gadu “Atpūtām”, 1982. gada 17. novembra naktī uzvilka no PSRS karoga daļām un balta auduma strēmeles pagatavotu Latvijas karogu katlumājas skurstenī Smiltenes centrā. Viņš to paveica kopā ar dažiem kursabiedriem un pēc tam izdarīto atklāja arī mātei un brāļiem, taču visi sapratuši, ka par to jāklusē. Nodevēji neatradās, un čekai šo mīklu tā arī neizdevās atrisināt. Tagad Kassalieša kungs stāsta, ka tajā 18. novembra rītā, uz mācībām ejot, bijusi aizkustinoša sajūta; gribējies citiem puišiem uzsaukt, lai tie paskatās uz karogu skurstenī. Bet noturējies: “Viņi uzreiz jautātu, kas tas par karogu, jo viņi jau nezināja, kāds Latvijas karogs izskatās. Gribējās, lai cilvēki sāk domāt, lai sāk par to runāt – to jau vairāk gribējās. Tas, ka to izdarīju es, tas nebija tik svarīgi.” Tie bija karogi, kas palīdzēja uzturēt ticību, ka Latvijai reiz izdosies atbrīvoties no padomju okupācijas varas.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Atceros, kāds skandāls bija, kad Vecmīlgrāvī uz 18.novembri 70-to gadu vidū ar baltu krāsu uzmālēju “Brīvību Latvijai!”…
    Centrālajā vietā bezmaz- uz saldējuma kioska…pretī vietai, kur tagad veikals “Vētra”…-)))

  2. Tādu gadījumu tiešām bija ļoti daudz. Un čeka dabūja rokās tikai nedaudzus. Lielāka varbūtība, ka saņems ciet, ja pacēla ļoti publiskā vietā. Tad tas tālu aizgāja un bija spiesti iedarbināt smago artilēriju. Sapratne par konspirāciju bija maza un pirkstu nospiedumus pazina arī toreiz.

  3. Kā var nezināt kāds izskatījās Latvijas karogs???? Manā klasē jau no bērnības 100% visi zināja par sarkanbaltsarkano karogu!!!!un tie bija 70-80 gadi.

Draugiem Facebook Twitter Google+