“Mūsu tautai ir sardze mijusies” . Atzīmēs Edvarta Virzas jubileju 0
Trešajos Ziemassvētkos, 27. decembrī, 130. dzimšanas diena apritētu Edvartam Virzam (1883 – 1940) – mūsu, pēc izdevumā “Latvju Mēnešraksts” 1942. gadā Jāņa Rudzīša lietotā apzīmējuma, “magister litterarum”, Tēvzemes balvas laureātam, visspožākajam literātu zvaigznājam piederīgam dzejniekam, vienam no lielajiem zemgaliešiem, kurš bijis arī kaislīgs publicists, atdzejotājs, mīlas liriķis ‒ par Virzu sacīts, ka tieši viņš “latviešu lirikai atdeva līksmu dzīvotprieku”, arī gan laikabiedru, gan nu jau no laika distances mūslaikos augstu vērtēts literatūrkritiķis, literatūrfilozofs, kurš vienmēr uzsvēris labas literārās skolas nepieciešamību latviešu rakstu meistariem. Edvarts Virza bija viens no pirmajiem, kas skaļi un drosmīgi atļāvās paust neatkarīgās Latvijas ideju un palika nelokāms, to slavinot līdz sava mūža pēdējai stundai. Arī ‒ viens no spilgtākajiem sava laika sabiedriskajiem darbiniekiem, kurš reiz teicis: “Tas, kas pareizi kalpo mākslai, labi kalpo arī savai tēvijai.”
Ne mazāk nozīmīgs arī fakts, ka decembrī aprit arī 80 gadi, kopš pirmoreiz dienasgaismu ieraudzīja Edvarta Virzas poēma prozā “Straumēni”, kas joprojām ir unikāla visas latviešu prozas kontekstā.
Ar lielu piemiņas pasākumu Edvarta Virzas jubileju 27. decembrī atzīmēs Rīgas Latviešu biedrība. Māmuļas nama Zelta zālē varēs noskatīties dzejnieka jubilejai veltītu multimediālu uzvedumu “Straumēni. Ziema”, taču īpašs atceres pasākuma notikums būs Virzas Rakstu piektā – atdzejas – sējuma atvēršana, kuru tāpat kā iepriekšējos četrus daudzu gadu pašaizliedzīgā darbā sastādījusi literatūrzinātniece Anda Kubuliņa. “Atdzejā, kā visur, Virza palika konsenvents, mūža garumā tulkošanā turoties pie vienas literatūras un dāvinot latviešiem veselu bibliotēku franču literatūras šedevru ne vien dzejā, bet arī prozā, dramaturģijā. Virza pavēra priekšstatu par franku dzejas gaitu, sākot no Renesanses līdz 19. gs. beigām un to latviešu literatūras izaugsmē joprojām nevar par augstu pārvērtēt, tāpat kā 19. un 20. gadsimtu mijas Eiropas aktuālākā novatora beļģa Verhārena izlasi “Dzīves sejas”. Šie darbi iesvieda latviešu dzejā kosmisku modernā laika dimensiju,” saka A. Kubuliņa. Būs arī iespēja iegādāties tūlīt iznākošu izlasi “Parīzes noburtie”, kā arī atkārtoti klajā laisto dzejnieka saraksti ar Veroniku Strēlerti “Pēdējās dzejas”.
Godinot dzejnieku Edvartu Virzu 130. dzimšanas dienā, arī “Kultūrzīmes” lasītāju uzmanībai piedāvā dažus no viņa pēdējiem dzejoļiem, kas atrodami 2011. gadā klajā nākušajā Rakstu 4. sējumā.
***
Ik sirdij, baiļu skautai,
Kas dziļi bijusies,
Vajg just, ka mūsu tautai
Ir sardze mijusies.
Vēl gaiļi snauda mājās –
Kā zibens spilgts un īss
Ar liesmu rokās stājās
Tā tautas namdurvīs.
Zem paša liktens dārdiem,
Kur jaunais veco mij,
Nu būs no mūsu vārdiem
Krist Dieva ugunij.
Kā aiziet prom uz rietu
Un ausmu jūras smilts,
Lai neskaitāma ietu
Caur mūžiem latvju cilts!
***
Tas spēks, kas groza ļaužu likteņus,
Tas tavu slavu mūžam nepārgrozīs;
Kamēr vien tekam redzēs ūdeņus,
Tā latvju robežas ar mieru jozīs.
Tā līs pār Latviju kā zvaigžņu rasa,
Ko pieres darbīgās un labīblauki prasa.
(Pēdējais dzejolis)
***
Ne pieminekļus, bet to pjedestālus
Še redzu, kur tik migla jāsastop,
Bet cauri tai es jaužu kalnus tālus,
Kur ļaudis saulē vīna dārzus kopj.
Turp došos drīz, un prastā māla stopā
Līs sula sarkana, būs kazu siers vēl klāt.
Cik ļoti gribētu ar tevi kopā
Es kādu reiz šīs vietas pārstaigāt!
Baiga vasara
Laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs,
Būs puķes skumjas, bišu medus rūgts,
Uz tāliem ciemiem kumeļš netiks jūgts,
Un jasmīns zarains maijā neuzziedēs.
Par velti saule dienu tumsu kliedēs,
Prieks Jāņu naktī neatnāks pat lūgts,
Un rokā savītīs zieds tikko plūkts,
Būs klajums baigs, aiz katra krūma biedēs.
Vējš miglu sarkanu pār laukiem dzīs,
Bez laika kokiem augļi nokritīs,
Par nastu būs, kas ir, un tas, kā nava.
Pats zemes dziļums taujāts paliks kluss,
Jo pārvērtusi ūdens avotus
Par vērmelēm būs nodevība tava.
1939, trešā lieldienā
