Mobilā versija
-0.8°C
Daina, Dainis, Dainida
Pirmdiena, 23. oktobris, 2017
22. decembris, 2016
Drukāt

Mūsu vēlmēm ir milzu spēks. Saruna ar raidījumu un šovu vadītāju Baibu Sipenieci-Gavari (4)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

28. decembrī Jelgavā Zemgales Olimpiskajā centrā košā zvaigžņu korī pulcēsies Nacionālā, Dailes, Liepājas un Valmieras teātra aktieri, dziedātāji Viktors Lačenoks, Olga Rajecka, Māra Upmane-Holšteine, Samanta Tīna, Mārtiņš Ruskis, Suitu sievas un grupa “Pērkons”, lai kopīgi izdziedātu un izspēlētu prieka pilnu dziesmu koncertspēli “Es šonakt būšu laimīgs!”. Koncertizrāde ne tikai būs skatāma zilajos ekrānos Vecgada vakarā, bet nākamajā pavasarī apceļos arī Latvijas lielākās koncertzāles. Skanīgās dziesmu spēles vadībā, protams, Latvijas jokdaru pulka pirmā lēdija – Baiba Sipeniece-Gavare. Saruna ar Baibu par to, kā iespējams būt laimīgam šeit un tagad, un arī par vēlmēm, kas negaidīti mēdz piepildīties ne tikai Jaungadā.

“Neslēpšu, ka mūsu dziesmu spēle ļoti varētu līdzināties tam, ko daudzi kādreiz pazina kā “Dziesmu dueli”,” smaida Baiba – viņas vadībā aizvadītas vairākas dziesmu dueļu sezonas zilajos ekrānos, bet tās, kas izdziedātas un izjokotas kāzās un saviesīgos pasākumos, nevar nemaz saskaitīt. Baiba priecājas, ka notikums no jauna savedis kopā ar senajiem televīzijas dziesmu dueļa “cīņu biedriem” – modes mākslinieci un daudzu Baibas košo tērpu autori Elitu Patmalnieci, kā arī mūziķiem Normundu Jakušonoku un Uldi Marhilēviču.

“Es pat negribu to dēvēt par šovu – man sirdij tuvāka ir vienkārša dziesmu spēle. Protams, neiztiksim bez dziesmu un melodiju minēšanas, kas mīsies ar mūziķu priekšnesumiem. Šis būs svinīgs, skaists, jautrs un ģimenisks Vecgada vakars – gribam būt tādi, kas ir gaidīti katrā mājā, nevis izskatīties pēc nepazīstamas, smalkas kompānijas. Varēs draudzīgi sēdēt ģimenes lokā ap galdu, skatīties, dziedāt un minēt līdzi. Priecāties vai skumt kopā ar saviem favorītiem.”

Baiba priecājas, ka šogad svētku dziesmu koncertizrādei būs arī “pievienotā vērtība” – lai palīdzētu nelaimē nokļuvušajam mūziķim Rolandam Ūdrim, norisināsies īpaša izsole, kurā ar interneta starpniecību varēs piedalīties ikviens. Izsoles priekšmeti ir īpaši – trīs Elitas Patmalnieces darinātas krāšņas, vēsturiskas kleitas, kurās tērpta Baiba gan vadījusi dziesmu dueli, gan Mūzikas ierakstu gada balvas ceremoniju.

“Par iegūtajiem līdzekļiem Ūdrītis varēs atgūt veselību vai arī nauda nonāks pie viņa ģimenes, kas to izlietos pēc sava ieskata. Tieši Ūdrītis bija tas, kurš piedalījās pašā pirmajā dziesmu dueļa ierakstā, kurš gan tā arī netika parādīts tehnisku nepilnību dēļ, tāpēc svētku laikā vēlējāmies būt līdzās citiem palīdzētājiem, gan Ralfam Eilandam, gan “Prāta vētrai”, kas vēlas atbalstīt Ūdrīti,” stāsta Baiba. Starp citu, izsolē vienas kleitas sākumcena ir 100 eiro. Baiba pasmaida, cena neesot liela, lai būtu pieejama ikvienam.

 

Saņemt un dāvināt

Tiesa, Vecgada vakarā pie skatītājiem nonāks raidījuma ieraksts, bet Baiba atzīst – viņai nebūtu iebildumu šādi jautrā kompānijā kameru priekšā pavadīt arī pašu gadu miju. “Kad mums piedāvāja atdzīvināt šo dziesmu dueļa projektu, biju ārkārtīgi priecīga, jo satikties tik labā kompānijā un reizē darīt labu darbu, turklāt vēl arī kārtīgi svinēt – par tik labu gada noslēgumu var tikai sapņot!”

Jauno gadu Baiba, ievērojot gandrīz divdesmit gadus senu ģimenes tradīciju, gan sagaidīšot kopā ar ģimeni dzimtajā Jaunpilī. Viņa nenoliedz, padomju laika svētku tradīcijas, gribi vai ne, esot atstājušas neizdzēšamu ietekmi, un joprojām tieši Vecgada svinības, nevis “saldie” Ziemassvētki ir tās, kas raisa svētku sajūtu un, nenoliedzami, arī uzrunā Baibas straujo temperamentu. “Ar visām zīlēšanām, laimes iešanām, spēlēm, kas gadu no gada atkārtojas, jo vienmēr piedzimis kāds no jauna un kādam tas viss jāierāda. Kopā sanāk jaunpilnieki, arī mūsu kaimiņi – Kristīne Zadovska un Andris Keišs, neko nevaru darīt, man ļoti patīk šis “formāts”. Esmu no tiem padomju laika bērniem, kuri bērnībā Ziemassvētkus nesvinēja, to it kā nemaz nebija. Iemeslu īsti nezinu, varbūt vecāki baidījās. Tikai vecmāmiņa sūtīja kartīti ar apsveikumu Ziemassvētkos, bet toreiz īsti nesapratām, par ko ir runa. Atzīstos, pēc neatkarības atgūšanas, kad uzsāku patstāvīgu dzīvi ārpus vecāku mājas, šie svētki raisīja pamatīgu apjukumu – īsti nebija skaidrs, ko darīt. Bija arī grūti sagremot to “saldumu” – lipīgās dziesmiņas radio, bijušos čekas funkcionārus, kuri pēkšņi kļuva par “svētajiem” baznīcā gājējiem. Man tas šķita liekulības kalngals! Ziemassvētki manā dzīvē pienāca līdz ar bērniem (Baibai ir divas meitas) – tā bija pilnīgi citāda dzīve, un tie ir ģimenes svētki, ko pavadām kopā ar vīra lielo ģimeni. Neliegšos arī, man patīk gan saņemt dāvanas, gan pašai dāvināt, tāpēc tagad sāku gatavoties ļoti laikus. Pēdējos gados gūstu prieku, gatavojot dāvanas pati, jo esmu piedzīvojusi to nelāgo sajūtu, ka dienu pirms svētkiem tu skrien pa veikalu un dusmās lādi to cilvēku, kuram, nabagam, nezini, ko dāvināt. Turklāt kopš bērnības man ir iedīdīts darba tikums – tu nedrīksti sēdēt dīkā un neko nedarīt. Esmu vērusi krelles, lējusi sveces, bet dekupāžas sākumā kārbiņas sāku veidot, lai būtu kur salikt visas manas daudzās brošas un krelles. Ir lieliski, ka tāda rosīšanās patīk arī jaunākajai meitai – viņa manis veidotajās kastītēs pat salika pašas darinātās ziepītes skolas tirdziņam, iznāca smalks “butiks”. Pirka arī skolotājas!”

 

Vienkāršā prieka recepte

Baibas dzīvesprieks ir unikāla substance, kuras, šķiet, pietiek ne tikai pašai, tas līst pāri malām un burtiski pielīp arī citiem. Ne velti viņa ir viena no pieprasītākajām privātu saviesīgu pasākumu vadītājām arī ārpus televīzijas, un decembris, protams, ir karstākais gada nogales ballīšu laiks. Baiba atzīst, strādāt, darboties ar cilvēkiem nevar ar smaga darba apziņu, pat ja tas jādara vēlās stundās pēc dienas, kas pavadīta, vadot ik rīta agro raidījumu “Zoopasta”.

“Esmu iemanījusies šajos notikumos nevis strādāt, bet kopā ar šiem cilvēkiem priecāties. Ja to nespēj, ir grūti. Šajā ziņā man ir ļoti laimējies. Kā smejies, šādi vienā mēnesī man kopā ar dažādiem svinētājiem veco gadu pavadīt iznāk ne vienu reizi vien, tāpēc Vecgada vakarā vairs nav ne mazākās vēlmes nosēsties un sērīgi prātot par aizgājušo gadu un vētīt, kas tad šogad paveikts. Tas laikam tāpēc, ka visu laiku esmu kustībā. Mana pārliecība – nevajag visu laiku analizēt, bet vienkārši dzīvot. Darīt to, ko proti, un pieņemt izaicinājumus, ko dod dzīve. Protams, galva ir jālieto, izvēloties, ko darīt. Tu taču nekad nezini, kurā brīdī dzīve pēkšņi var uztaisīt aso pagriezienu. Ja līdz tam būsi bijis tikai tas nopietnais analizētājs, tev taču pat nebūs ko atcerēties!”

Pēc optimisma receptes taujājis ne viens vien, bet Baiba rausta plecus: “Priecāties par to, kas ir! Kaut vai par pelēcīgo laiku, kāds šobrīd aiz loga. Esmu piedzīvojusi drūmos padomju laikus, kad viss patiešām bija pelēks, nolupis un cilvēki drūmi, tāpēc vēl jo vairāk novērtēju to, kā pie mums ir tagad. Priecāties, ka tev ir rokas, kājas, galva. Nesaprotu tos cilvēkus, kas visu laiku ir sadrūmuši! Kad sastopu, piemēram, cilvēku ratiņkrēslā, saprotu, ka man vispār nav tiesību būt nelaimīgai. Tev nav tiesību ar savu garastāvokli sabojāt kādam dienu. Protams, tas ir treniņš. Savā iekšējā “ķēķī” vari ņemties, kā gribi, bet nenes to citiem. Tā ir tāda obligātā personīgā higiēna.”

 

Vēlmes mēdz piepildīties

Jaungada priekšvakars tomēr ir laiks, kad pat visskeptiskākie prāti čukst jaunas apņemšanās, bet sapņotāji cer uz vēlmju piepildīšanos. Baiba teic – mūsu vēlmēm ir milzu spēks: “Bērnībā man bija sapnis dejot solo Gatves deju. Skatījos televīzijā, kā to tautas deju kolektīvs “Daile” dejoja Helēnas Tangijevas-Birznieces horeogrāfijā – tāds skaistums, meiteni griež, soliste bija Baiba Jekšiņa. Un pienāca diena, kad es šova “Dejo nost” laikā dejoju Gatves dejas solo ar Jāni Purviņu!”

Bērnībā, ar sajūsmu televīzijā vērojot Vecgada koncertus, kuros pārraidīja Štrausa orķestra koncertus, Baiba vēlējusies stāties orķestra priekšā: “Tas bija tik skaisti – visi ir pacilāti, laimīgi, skan Štrausa skaistā mūzika. Tolaik sapņoju par to, ka arī es kādu dienu varētu šādi diriģēt savu orķestri un māt zālei ar diriģenta zizli. Savā ziņā tas ir piepildījies – tas gan nav orķestris, ko diriģēju, tomēr uz skatuves esmu tikusi. Ja savu vēlmi raidi tā tieši uz augšu, var gadīties, ka patiešām izdodas. Protams, ir spēks jāpieliek un arī pašam jāiet tajā virzienā.

Protams, arī man ir vēlēšanās, kas no katra gada nogales atkal un atkal pārceļas uz nākamo gadu neīstenojušās. Ja man jautā, ko vēlos, saku – noteikti gribētu vairāk kāpt kalnā pašattīstības ziņā – garīgajā plāksnē. Jā, nākamajā gada plānā beidzot ir arī indiešu dejas – pēc trakā decembra pasākumu skrējiena esmu solījusi sev nākamgad tām ķerties klāt, vieta jau ir noskatīta. Izmēģināt braukt ar “sup” dēli – dzīvojam taču pie ūdeņiem, pie Lielupes! Tās ir vienkāršas, realizējamas lietas. Tomēr mana galvenā vēlme ir, lai viss paliek tikpat labi, kā ir. Protams, ir jārosās, jāceļas un jāstrādā. Mums visiem te, Latvijā. Mēs neesam maza, bet mazskaitlīga tauta – pēc skaita tādi Maskavas Čerjomuški sanāk. Protams, ka mums nav tik liela cilvēku resursa, lai izsijātu labākos no labākajiem, tāpēc – kādi mūsu pagalmā ir bērni, tādi arī spēlējas mūsu smilšu kastē. Viens ir labs, cits nelietīgs, vēl kāds – intrigants, cits – tāds panaivāks. Tam vēl klāt vesels pulks cilvēku, kuri uzauguši ar padomju laika vērtībām – domājot, ka jāzog viss, ko var paņemt! Tomēr esmu pārliecināta, ka šo veco kliķi nomainīs. Jaunā paaudze ir citāda – skatos uz saviem bērniem un viņu draugiem ar cerību. Viņi jau ir brīvi no padomju domāšanas, ar ko mēs kā tādi aizsisti ābolīši esam jau iebojāti. Mums tikai ir jāiztur šis laiks, jānotur savas robežas. Tomēr es esmu optimiste, pat ja tādus kā es sauc par vāji informētiem pesimistiem. Protams, arī es reizēm nodrebu iespējamu scenāriju priekšā, tomēr ceru, ka gaišā ir vairāk nekā tumšā. Ticu, ka dzīvojam no jauna atdzimušā valstī, kas kā tīnis, kam hormoni trako, mokās ar sevi. Šis ir laiks, kad notiek vērtību skalas veidošanās un liekais atsijāsies.”

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Atliek tik parādīties pozitīvai dzīvespriecīgai latvietei tā blozgu bars virsū, ja tiktu klāt laikam bakstītu ar duncīti cik vien spēciņa pietiktu.Būtu labi, ja tā blozga pati pastāstītu ko paveikusi tādu ne-pretīgu…

  2. vecums nenāk viens, kā zināms…

  3. nekas pretigaks par sito blozgu nav

  4. sito atpakal uz caka ielu

Draugiem Facebook Twitter Google+