Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
3. maijs, 2012
Drukāt

Mūsu zemes proletārieši – nesavienojas

nelkes_leta

Vai nu sarkanās neļķes siltumnīcās bija nosalušas, vai maijpuķītes nepaguvušas uzplaukt, taču kā 1. maijā sērīgi secināja visu paaudžu, pakāpju un novirzienu kreisās frontes līderi – Darba svētki Latvijā atkal nav izdevušies.

 

Vai viņiem vairs fronte vai līderi, ja pie sociāldemokrātijas aizgādņa Raiņa nebija lāgā kam aiziet puķīti nolikt, ja tie kreisās Latvijas atjaunotāji, kuri gribēja ar drātīm vai dzīvu cilvēku žogu aplikt Dombrovska valdības nama zonu kā “Nozieguma vietu”, knapi spēja sadoties rokās uz lievenīša, un pat sociālistu Alfrēdu Rubiku pagodināja pāris duču pielūdzējas sirmgalves, kam vienistabas dzīvoklītī pavasarīgā dienā nebija iespēju svinēt Dārza svētkus, un kāds aizrautīgs jauneklis ar sāpēm sirdī par pirms 100 gadiem Čikāgā strādnieku demonstrācijā smagi sasistiem un policijas iekulstītiem biedriem.

Kaut kā stipri sīks saraucies sociāldemokrātu ganāmpulks, arodnieku masas, un mūsu zemes proletārieši – nesavienojas. Izžuvušas mīkstu tinti un siltiem vārdiem rakstītās programmas par to, ka būs gādāt par trūcīgiem, pensionāriem, nastu nesējiem dzīvniekiem un strādniekcilvēkiem, diezgan neskanīga palikusi agrāk cildenā un svētā apņemšanās ieviest progresīvo ienākuma nodokli, kura kādulaik atbalsojās dzīves pabērnu prātos un dvēselēs. Lai gan latviešu tauta savureiz personificēta, piemēram, kā Sarkanā Liepāja, Sarkanā Valmiera un Sarkanais Grīziņkalns, un skaitās, ka atsaucīga sociāldemokrātiskām nosliecēm, ar visu gaušanos, žēlabām un činkstēšanu par personīgi grūto dzīvi, pilsoņus, kā redzam, vairāk dara norūpējušos cīņa ar lāču un citu dzīvnieku tiesībām uz pajumti, ēdienu un brīvību, mazāk – darba ņēmēju grūtais un neapskaužamais stāvoklis sadabūt ģimenei paiku.

 

Lai gan marksistu, strazdistu un dinevičistu pulciņos ik pa laikam studē literatūrā un apspriež, kāpēc kreisais novirziens Latvijas politikā buksē, ir ar defektiem un vai atdzīvināms ar mākslīgo elpināšanu vai pamatīgu zināmā vietā pasmērēta terpentīna devu, tomēr dižākie sociālisma reālisti jau noskārtuši, ka sociāldemokrātija Latvijā ir pagalam nosprāgusi, beigtāka par krastā izskalotu beigtu zivi.

 

Papriekš – Latvijā un jo īpaši budžetā nav un vēl ilgi nebūs ko dalīt – katrs duraks to saprot, tāpēc socdemi ar izcilajām zināšanām par to, kur būtu virzāmas valsts līdzekļu plūsmas, ir nekam nederīgi. Otrkārt, lai gan viņi akurāt nav pieskaitāmi indīgo, parazitējošo politisko augu sugai, tomēr nav balsošanas vērti, jo Saeimā jau sēž partijas ar stipri vien kreisu elementu ekonomiskajā politikā – no “Vienotības” daļas sākot, ar “Visu Latvijai” un Zemnieku savienību beidzot. Savukārt tie, kuri uzdodas par sociāldemokrātijas pārstāvjiem Latvijā – “Saskaņas centrs” –, praktiski ir vistālāk no lemšanas par mazā cilvēka aizstāvību, kaut pie klaigāšanas ir pirmie, skaļākie. Visbeidzot novārtā pamestie ļaudis drīzāk pašorganizējas, nekā paļaujas uz kaut kādiem politiski izkāmējušiem ļautiņiem no tāla parlamentāra aizkakta, nekā soļo solidaritātes maršā pret strādnieku sviedru izsūcējiem fabrikantiem – buržujiem. Kāds lasītājs man teica, ka, pārceļot pensijas vecumu uz vēlākiem gadiem, večuki nepaliks bezdarbniekos, bet ies atkal mežabrāļos, savukārt modernās Eiropas pieredze liecina, cik efektīva trūcīga demonstranta rokās kļūst pasmaga nūja vai lauznītis, kuru izmantot pret delikatešu vai elektropreču veikala vitrīnu un tādējādi vismaz īslaicīgi atrisināt materiālās problēmas. Tas ir daudz ienesīgāk “kreiss” paņēmiens, nekā stundām klausīties kāda darba ņēmēju aizstāvja “neēdamu” žadzināšanu mītiņā – kapitālistiskajā pasaulē izdzīvo asie un krutie, nevis mīkstie, čammas un tizlie.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+