Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
30. augusts, 2012
Drukāt

Mutvārdu reklāma darbojas vislabāk

Foto-Anda KrauzeFoto-Anda Krauze

Desmit gados, kopš Inese Urka kļuvusi par ēdnīcas vadītāju un līdzīpašnieci Dekšārēs, viņa kopā ar pārinieci Birutu gandrīz 700 reižu klājusi galdus kāzās, bērēs, jubilejās – vidēji rēķinot, vismaz reizi nedēļā jāsarūpē kādu svinību maltīte.

 

GoduSaimn1-akAtrod, kas meklē

Zinātājam šķiet, ka Dekšāru ēdnīca viegli atrodama – nu, pretī pamatskolai taču. Bet ar šo norādi bruņojies svešinieks var būt lepns, ja meklēto izdevies atrast pirmajā piegājienā un bez vietējo tekuziņu izprašņāšanas: neuzkrītoša gan pati ēka, gan izkārtne. Nav zīmes par ēdināšanas uzņēmumu arī Varakļānos uz Rīgas šosejas pie Dekšāru pagrieziena. Tāpēc likumsakarīgs ir jautājums par izdzīvošanu: kā izdodas, darbojoties gandrīz vai pagrīdē?

– Gluži tā nav, – iebilst Inese Urka (attēlā). – Mācību mēnešos ēdinām vietējos skolēnus. Dekšārēs pusdieno arī varakļānieši, galvenokārt iestāžu darbinieki. Pēdējā laikā mūs pamanījušas arī tūrisma firmas un izmanto iespēju sarunāt maltīti ekskursantiem.

Vasaras mēneši piemēroti plānotām svinībām, tad klājam galdus. Šo pieprasījumu laikam nodrošina mutvārdu reklāma: kam godu saimnieces darbiņš paticis, tas izstāsta paziņām, un informācija aiziet tautās.

 

Mazliet ziepju operas

Vēl varētu piebilst, ka pieprasījumu acīmredzot veicina arī no Ineses starojošā labvēlība. Varētu domāt – darīšana ar laimes lutekli, kurai aiztaupīta dzīves drūmā puse. Patiesībā dažs dekšārietes biogrāfijas nogrieznis der ziepju operas sižetiem.

 

Pirms desmit gadiem pēc vīra nāves ar trim bērniem palikušajai jaunajai atraitnei sava uzņēmuma veidošana nelielajā ciematā bija izmisuma solis.

 

Turpmāko notikumu pavedienu līdz šodienai strauji saīsinot, svarīgi būs uzsvērt, ka dēlam tagad laba profesija un jau sava ģimene, abas meitas muzikāli izglītojas, bet pati kopā ar dzīvesbiedru Juri prot izbrīvēt laiku mēģinājumiem deju kolektīvā.

Inese nekautrējas atzīties, ka nožēlo pamestās studijas pārtikas tehnologos. Toreiz licies: Vecbebros apgūtā pavāra profesija ir stabils lielums gados jaunai ģimenes mātei ar savu lauku sētu. Bet, dzīvei strauji mainoties, nācies pašmācībā apgūt zinības, kas augstskolā būtu pienestas klāt.

 

GoduSaimn2-akBēru mielasti kā novēlējums

Kāzas un citas svinības cilvēki paredz laikus, bet nāve strādā pēc sava plāna: ierodas un aizsauc, ar gadalaiku, konkrēto brīdi un pakaļpalicējiem nerēķinoties. Tāpēc šā mielasta saimniecei jābūt gatavai pašai pieņemt lēmumus par atsevišķām galda klāšanas niansēm, jo pasūtītājs var izrādīties apjucis vai nobēdājies tiktāl, ka nespēj loģiski domāt.

– No citas Latvijas malas uz bērēm atbraukušie nereti brīnās par ļoti bagātīgo šejienes mielastu, kaut gan nelaiķis dzīvojis stipri pieticīgi, – saka Inese. – Arī mēs pasūtījuma pieņemšanas brīdī reizēm cenšamies piebremzēt: varbūt nevajag triju veidu siltos, neapēdīs… Bet tuvinieki vienmēr paliek pie sava, jo mammīte, babiņa vai vecaistēvs stingri piesacījis, kā cilvēki jāmielo. Turklāt sirmais aizgājējs dzīvodams pats iekrājis bēru naudu, ko citam nolūkam izmantot grēks.

 

Tādos bēru mielastos it kā paslēpts gaišs novēlējums: ieturieties dūšīgi, lai būtu spēks strādāt, jo dzīve taču turpinās.

 

Taču reizēs, kad traģiski vai citādi bez laika zārkā gulda jaunu cilvēku, sēru melnais spārns pieskaras arī maltītes gatavotājai. Un ja vēl pati esi to piedzīvojusi… Bet jāsaņemas, neko darīt.

 

Par visu piedomāja…

Viens Ineses stāsts ir īpašs vairākās nozīmēs:

– Tepat netālu ir ugunsgrēka nopostīta sēta, kuras saimniece tagad dzīvo citur. Viņai pieci dēli, visi tādi aši un uzņēmīgi. Viens ierodas pie manis: lai nāku par saimnieci mammas astoņdesmitās dzimšanas dienas svinībās. Labi. Un kur notiks? – jautāju. Mūsu vecajās mājās, – saka. Bet es pie sevis prātoju: diez, kā to saprast, jo tur taču nekā vairs nav. Izrādās, dēli nokārtojuši, ka kūts mūra sienām uzliek jumtu un izlīdzina apakšu. Viņi bija padomājuši par estrādīti muzikantiem, danču placi, par ūdeni, tualetēm un ģeneratoriem elektrības padevei. Par visu, izņemot saimnieces… Tā nu plīts stāvēja uz tīruma, un vienai no mums vajadzēja gaiņāt ēdiena smaržas pievilinātos kukaiņus. Bet jebkurā gadījumā – cepuri nost tantītes dēlu priekšā par šādu ideju! Labāku dāvanu pat grūti iedomāties.

 

GoduSaimn4-akKāpostu zagšana

Protams, goda galdu pasūtītāji ir dažādi pēc rakstura, statusa un priekšstatiem par svinību saturu un maltītes noformējumu. Taču tikai uz pirkstiem skaitāmas reizes sanākušas domstarpības ar rūgtu pēcgaršu. Piemēram, viesu namā bija pasūtīts kāzu mielasts piecdesmit personām. Ēdienu uz svinību māju vedot, Inese vienmēr ņem līdzi papildu tiesu – ja nu cilvēku pulkāk. Tajā reizē veseli desmit vairāk, nācies gādāt papildu sēžamos un servēt piederumus, bet galīgā norēķina brīdī pasūtītājs tikai metis ar roku: ak, nestāstiet, ka atvedāt šurp sešdesmit karbonādes, runāts bija par piecdesmit, un lielāku skaitu apmaksāt nenāk prātā!…

Lielākoties kāzas ir līksmas svinības un gandrīz vienmēr noslēdzas ar jautrām izdarībām ap pēdējās maltītes kāpostiem: viesi cenšas tos nozagt, lai nebūtu jāpamet svinību nams, bet saimnieces izgudro nosargāšanas viltības. Teiksim, vāra divos katlos, mazāko pēc neilgas pretošanās ļauj savākt, tēloti pabēdājas un sāk liet šķīvjos no lielā.

– Dažreiz teātris vairāku stundu garumā, – Inese smiedamās atceras. – Visu vārījumu nozagt izdevās tikai vienu reizi – dēla kāzās. Bet nav brīnums, jo zagļu pulkā bija mana jaunākā meita, kurai labi zināmi saimnieču stiķi.

 

 

Latgaliešu pastāsts

Lauku sētā ieradusies negaidīta gaška (viešņa). Namamāte nu likusi galdā šādiem gadījumiem pietaupīto ievārījumu un maizi, ciemīte dūšīgi ēdusi, bet aizkrāsnē paslēpies puika ar nepacietību gaidījis, kad viešņai būs gana. Taču cerības uz kāruma atlikumu strauji sadila, kad māte izgāja no istabas un atnācēja sāka strēbt zapti vienu pašu. To izturēt nevarēdams, zēns skaļi iebļāvies: “Gaška, valns, ied tok ar maizi!”

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+