Mobilā versija
+3.2°C
Otīlija, Iveta
Otrdiena, 12. decembris, 2017
21. novembris, 2017
Drukāt

Muzeja sveiciens nākotnei

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Kristaps Ģelzis, "Kas notiek Latvijā? / What's Going On in Latvia 2005". Audekls, digitālā izdruka. Autora dāvinājums LNMM.

LNMM izstāžu zālē “Arsenāls” līdz 28. janvārim apskatāma izstāde “LNMM jaunieguvumi. 21. gadsimts”.

Visi lielie nacionālie muzeji, arī mākslas muzeji, ne tikai glabā pagātnes liecības un tās popularizē daudzveidīgās izstādēs un izglītojošās programmās, bet arī savā veidā konservē tagadni, papildinot kolekciju ar tiem priekšmetiem, kas varēs pastāstīt nākamajām paaudzēm par mums un mūsu laiku. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) arī sistemātiski papildina savu krājumu ne tikai ar vecmeistaru darbiem, bet arī komplektē laikmetīgās mākslas kolekciju, kurā pārstāvēti daudzi mūsdienu nozīmīgākie mākslinieki. Ar daļu no šiem jaunieguvumiem šobrīd katrs var iepazīties izstāžu zālē “Arsenāls” un, aplūkojot šos darbus, mēģināt paskatīties uz mūsu laiku vismaz ar simts gadu distanci.

Pēdējo reizi šāda veida muzeja “atskaites” izstāde notika 2013. gadā, un toreiz Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja zālē bija apskatāmi septiņdesmit priekšmeti no iepriekšējā gadā muzeja krājumam iepirktajiem mākslas darbiem. Izstāde nesa tīri informatīvu funkciju un piedāvāja skatītājiem plašu mākslas priekšmetu diapazonu no glezniecības un tēlniecības līdz fotogrāfijām, traukiem un zābakiem. Šoreiz izstāde ir atšķirīga ne tikai ar to, ka koncentrējas uz 21. gadsimta mākslu un piedāvā plašāka hronoloģiskā perioda izlasi, bet galvenokārt ar savu ieceri uz jaunieguvumu bāzes no atsevišķiem laikmetam raksturīgiem mākslas fragmentiem parādīt mūsu laika kopskatu.

Septiņpadsmit gadu laikā 21. gadsimta kolekcija pieaugusi gandrīz par 600 vienībām, no kurām 260 darbi ir mērķtiecīgi pirkumi. Tomēr pēdējās divās desmitgadēs jaunieguvumu lielāko daļu veidoja dāvinājumi un novēlējumi, jo muzeja finansiālās iespējas mākslas darbu iegādē bija visai ierobežotas. Neskatoties uz to, krājuma komplektēšana tika veikta konsekventi, ar mērķi parādīt plašāku mūsdienu Latvijas mākslas attīstības ainu un nozīmīgāko mākslinieku individuālo evolūciju. Diemžēl esošajā finansiālajā situācijā muzejs nevar pretendēt uz mūsu laikmetīgās mākslas pilnīgu un izsmeļošu reprezentāciju, un tāpēc iepirkumu stratēģija drīzāk izriet no “papildināšanas” kritērija, proti, pievienot kolekcijai izcilus darbus, kas papildina priekšstatu par kāda nozīmīga mākslinieka daiļradi vai mākslas virzienu. Turklāt, runājot par kopskatu, jāņem vērā, ka atšķirībā no klasiskās mākslas kolekcionēšanas principa, kur darbi ir uzvērti uz vienas stilistiski hronoloģiskās ass, 21. gadsimta mākslas kolekcija var būt tikai kā krūms ar atzariem un tendencēm, kas aug dažādos, šim brīdim raksturīgos virzienos, neveidojot skaidri lineāru vēstījumu.

Šādu sazarotu un daudzveidīgu ainu cenšas parādīt arī “Arsenāla” izstāde. Kā jau minēju, apskatāmajā periodā no gadsimta sākuma līdz mūsdienām laikmetīgās mākslas jaunieguvumu skaits nav tik liels, lai varētu pilnā mērā izveidot jaunu, pārsteidzošu izstādi. Lielākā daļa darbu jau bijusi eksponēta personālās vai lielās tematiskās izstādēs, un tāpēc interesantāk pieņemt izstādes kuratores Dainas Auziņas piedāvātos spēles noteikumus un mēģināt aplūkot šos mākslas darbus kā nesenas vēstures lieciniekus.

Ja piekrītam viedoklim, ka māksla nav tikai priekšmets vai produkts, bet domāšanas process, tad paveras iespēja baudīt ne tikai estētisko mākslas darbu pusi, bet arī paskatīties uz tiem kā uz iekapsulētām atmiņām, kas palīdz izskaidrot ne tikai, kā mēs dzīvojam, bet arī caur mākslas priekšmetiem ieraudzīt cēloņu un seku sakarības, kas saista pagātni ar tagadni. Protams, tas nav tik vienkārši, jo bez pietiekamas distances grūti ne tikai dot objektīvu vērtējumu nesenas vēstures notikumiem, bet vēl grūtāk retrospektīvi paskatīties un izdarīt secinājumus par ideju un estētikas attīstību 21. gadsimta sākumā. Meklējot atbildi uz jautājumu, kas raksturo mūsu laikmetu, neizbēgami jāatduras pret citu ļoti būtisku jautājumu – cik lielā mērā to vispār atspoguļo Latvijas māksla?

Mākslinieks var būt laikmeta liecinieks vai vienaldzīgs “garāmgājējs”, viņš var atspoguļot vai sajust laiku, rēķināties vai nerēķināties ar to, un ļoti labi, ja mākslinieks prot noķert sava laika garu un ietērpt to savas daiļrades formās. Pastāv arī cita veida simbioze, kad mākslinieks subjektīvi poētisku tēlu meklējumos ģenerē vīziju, kura vēlāk kļūs par laikmetu raksturojošu veidolu. Tikai diemžēl atšķirībā no 20. gadsimta mākslas, kas bija apsēsta ar utopijām, mūsu jaunā gadsimta māksla vairs neprojicē idejas uz nākotni, pārsvarā vēršoties pie pagātnes un tikai retos brīžos atstājot kādu ironisku komentāru par tagadni.

Pašā izstādes sākumā – “Arsenāla” foajē pie sienas kā upuru piemiņas memoriāla plāksnes piestiprinātas melnas hronoloģiskās tabulas, kurās atzīmēti būtiski pēdējo 17 gadu notikumi Latvijā un pasaulē. Šīs nesenās vēstures drūmi noformētais konspekts varbūt ir galvenais izstādes kamertonis, kas, no vienas puses, provocē paskatīties uz pārmaiņām mākslā no sabiedrisku un ekonomisku faktoru skatpunkta, meklēt paralēles vai domāt par mākslas autonomiju no lielām pasaules norisēm, bet, no otras puses, šis vēsturiskais pārskats raisa domas par nākotni, domājot gan par muzeja kolekcijas veidošanās likteni nākamajās dekādēs, gan par gadsimta sākuma mākslas tēlu, kādu mēs atstāsim nākamajām paaudzēm.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+