Kultūra
Kultūrpolitika

Muzeji brēc pēc remonta un mazākas birokrātijas1

Raiņa muzejs “Jasmuiža”. Foto: Ilze Pētersone

Ko kārtīgs saimnieks parasti dara ar cauru jumtu? Bez kavēšanās salāpa, jo zina, ka lietus var sabojāt ēku vēl vairāk un remonts izmaksās dārgāk.

Kultūras ministrijai laikam cits funktieris, ja reiz nauda Raiņa muzeja “Jasmuiža” lubiņu jumtam neatradās gandrīz četrus gadus, pēc atjaunošanas ilgstoši brēc arī Andreja Upīša māja Skrīveros un vēl citu ievērojamu kultūras ļaužu memoriālās mītnes. Pie vainas naudas trūkums, vājš apsaimniekošanas modelis vai pašu neizdarība, skaidro”Mājas Viesis”.

Ja sanāk apmeklēt Raiņa Jasmuižas muzeju, ziniet, ka ekspozīcijas istabā var gadīties arī nelāgs pārsteigums. Tā notika ar šā raksta autori ekskursijā, kad muzeja speciāliste Solvita Kleinarte aizrautīgi uzbūra Raiņa “jaunu dienu zemi” ar romantiskiem sapņiem, pirmo vilšanos un dzejas mēģinājumiem, bet pēkšņi no griestiem sāka gāzties ūdens un straumītē notecēt arī pa sienām. Ko viņai bija darīt – steidza pēc lupatas un slaucīja lielo ūdens peļķi spainī. Kā vēlāk muzejniece pastāstīja, jumts vairāk sācis tecēt pirms pāris gadiem un parasti tas notiekot lielā lietū.

Memoriālo muzeju apvienības (MMA) direktorei Ritai Meinertei ziņa par sūci lubiņu klājumā nav nekāds jaunums.

“Bijusī muižas pārvaldnieka ēka, kurā atrodas ekspozīcija “Raiņa ģimnāzijas un studiju gadi”, ir ļoti sliktā tehniskā stāvoklī. Koka lubiņu jumts vietā, kur tas saiet kopā ar lieveņa jumtu, ir ieslīdējis uz iekšu un izveidojies caurums, arī kopumā ēkas stāvoklis nav labs,” stāsta direktore un piebilst, ka šis neesot vienīgais viņas vadītās apvienības muzejs, kas “brēc pēc atjaunošanas”.

Piemēram, Andreja Upīša memoriālmājā Skrīveros ar rakstnieka paša celtām ēkām – dzīvojamo namu un saimniecības būvēm – tāpat ir daudz tehnisko problēmu. Vērtējot situāciju kopumā, esot jārunā par citu, efektīvāku kultūras infrastruktūras apsaimniekošanas modeli.

Jumta dancis četru gadu garumā

No 2005. gada Kultūras ministrija savā valdījumā esošos muzejus un arī citus kultūras, vēstures un arhitektūras pieminekļus nodevusi valsts akciju sabiedrībai “Valsts nekustamie īpašumi” (“VNĪ”) ar mērķi, lai visi valsts īpašumi, kā skaidro Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone, nonāk viena gādīga saimnieka rokās, kuram izdosies tos racionālāk apsaimniekot, nevajadzīgos pārdot un iegūto naudu investēt īpašumos, kas valsts funkcijai ir ļoti nepieciešami. Ideālā vīzija praksē nav attaisnojusies, vismaz tajā sadaļā, kas attiecas uz muzeju ikdienas apsaimniekošanu, norāda MMA direktore.

Viņas vadītajai iestādei ar “VNĪ” no 2009. gada līdz šā gada maijam bija noslēgts apsaimniekošanas–lietošanas līgums, kas nozīmēja, ka telpas nodotas lietošanā bez atlīdzības un lietotāji, t. i., pati muzeju apvienība, uzņemas pilnu atbildību par ēkas apsaimniekošanu, uzturēšanu un remontdarbu plānošanu. “VNĪ” uzņemas finansiāli lielu projektu sagatavošanas un īstenošanas darbus, kā arī veic ēku tehnisko apsekošanu.

“Jasmuižas muzeja ēkām ik pa laikam veic apsekošanu, bet allaž nonāk pie secinājuma, ka vēl jau nav tik traki, kā izskatās, un tā tik tālu esam nonākuši,” stāsta S. Kleinarte. Jau 2015. gada apsekošanas aktā minēts, ka namam nepieciešams novērst jumta tecējumus, veikt blīvējuma ap dūmeņiem un seguma bojāto vietu remontu, taču nekas netiek darīts, jo nav naudas. 2016. gadā, iesniedzot MMA finanšu vajadzības 2017.–2019. gada budžetam, R. Meinerte esot iekļāvusi arī Jasmuižas bijušā pārvaldnieka ēkas atjaunošanu, taču finansējums palicis aiz borta.

Pēc 2017. gada vasaras lietavām, kad jumts tecējis ne pa jokam, rakstījusi vēstuli “VNĪ”, kas informēja Kultūras ministriju (KM), ka varot aprēķināt veicamo darbu provizoriskās izmaksas un nodrošināt jumta nomaiņu, atsevišķi vienojoties par minēto darbu finansēšanas kārtību. Ministrija atbildējusi, lai veic aprēķinus, un tad iestājies klusums – no ierēdņiem vairs ne ziņas. MMA direktore atzīst, ka arī pati nav darījusi visu, lai jumta remonta lieta ātrāk virzītos uz priekšu, daļēji arī tāpēc, ka cerējusi, varbūt izdosies panākt visas ēkas remontu un ekspozīcijas atjaunošanu, kam, pēc aptuveniem aprēķiniem, nepieciešami apmēram 800–900 tūkstoši eiro, ieskaitot teritorijas atjaunošanas darbus un ūdens ņemšanas piekļuves vietu izbūvi ugunsdzēsēju autotransportam.

Muzeji brēc pēc remonta

Ledus sakustējies

Jasmuižas bijušajā muižas pārvaldnieka ēkā, ko paši muzeja ļaudis sauc par balto māju, ekspozīcija veidota un pēdējais remonts veikts 1985. gadā. S. Kleinarte, kas šeit strādā vairāk nekā 20 gadus, neatceras, ka kādreiz no Kultūras ministrijas būtu saņēmuši pietiekami daudz līdzekļu. Muzeju glābiņš ir finansējums no Eiropas Savienības programmām un Norvēģijas finanšu instrumenta. Jasmuižā 2014.–2015. gadā par Eiropas Ekonomikas zonas finanšu programmas 164,3 tūkstošiem eiro atjaunoja vienu no bijušajām muižas būvēm, tur iekārtojot Latgales tradicionālās kultūras un amatu māju.

Citiem Raiņa un arī Aspazijas muzejiem – vasarnīcai Jūrmalā, mājai Rīgā, Baznīcas ielā 30, muzejam “Tadenava” – arī izdevies piesaistīt ievērojamus līdzekļus, taču visiem naudas nav pieticis.

Neko vairāk MMA nesola jaunais valsts budžets un trīs gadu plāns līdz 2022. gadam, stāsta KM valsts sekretāre D. Vilsone. “Finanšu ministrija mums paskaidroja, ka valsts nevar atļauties vairāk tērēt naudu, bet valsts budžeta investīcijas līdz 2022. gadam jau nofiksētas, paredzot tās Jaunajam Rīgas teātrim, Okupācijas muzejam un Rīgas pilij.”

Tomēr šķietami bezcerīgajā situācija ledus ir izkustējies un Jasmuižas baltās mājas jumta remonta problēma beidzot ir sadzirdēta un ņemta nopietni – 14. jūnijā to apskatīja un apsekoja vesela komisija ar valsts sekretāres, “VNĪ” un kultūras mantojuma (domāta Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, – I. P.) tehnisko ekspertu un MMA vadības piedalīšanos.

“Vizuālā apsekošana un ekspertu konsilijs nonāca pie secinājuma, ka būs līdzēts ar jumta seguma maiņu. Šobrīd “VNĪ” vēl notiek saskaņošana un izpēte ar mantojuma pārvaldi par jumta seguma veidu.” Jaunu jumtu gan D. Vilsone, gan “VNĪ” nekustamo īpašumu attīstības pārvaldes direktors Jānis Ivanovskis-Pigits sola līdz šā gada beigām. Aptuvenās izmaksas grozās ap 80 tūkstošiem eiro.

Uz jautājumu, kas Kultūras ministrijai traucēja 2015. gadā rīkoties līdzīgi, lai paglābtu ēku no turpmākas bojāšanās un, iespējams, remontā iztērētu mazāk, valsts sekretāre atbild, ka nevar zināt, kā šis jautājums risinājies starp kolēģiem KM, “VNĪ” un MMA, kas tolaik bija iesaistīti problēmas risināšanā, jo viņa šo amatu ieņem no pagājušā gada janvāra.

Maz naudas, toties vairāk birokrātijas

“Pie mums tādas katastrofas kā Jasmuižā nav, ūdens muzeja ēkā nelīst, jo jumtu nomainījām pirms 18 gadiem, un tas joprojām ir labs,” stāsta muzeja speciāliste Inese Ozoliņa. Līdzīgi kā kolēģei Latgalē arī viņas darba stāžs ir vairāk nekā 20 gadu, taču remontu pieredze lielāka, jo līdz iekļaušanai MMA 2009. gadā A. Upīša memoriālmāja Skrīveros darbojās kā patstāvīga vienība un saimnieciskā darbība veikusies raitāk un vienkāršāk. “Tikko sāku strādāt, pirmajos gados uztaisījām iekštelpām kosmētisko remontiņu, pie jumta ķērāmies 2001. gadā, sētu nomainījām 2002. gadā,” uzskaita I. Ozoliņa.

Viņa pat šodien nedomājot nosauc jumta remonta izmaksas – pieci tūkstoši latu, kas ar visu vecā klājuma nojaukšanu, transportu un jauna uzlikšanu bijusi ļoti laba cena, turklāt maksājumu darbu veicēji neprasīja uzreiz, bet ļāva veikt pa daļām.

Jumts izdevies unikāls. Vietējam jumiķim pasūtināts, lai būtu uz mata kā vecais šīfera jumts, un viņš dižā rakstnieka mājai no lielajām “Rannila” plāk-snēm piegriezis pēc parauga mazus kvadrātiņus visā klājumā. Skārdnieks teicis, ka otrreiz kaut ko tādu nemūžam nedarītu, nosmej muzejniece. “Arī tad bija naudas trūkums, taču daudz mazāk birokrātijas, tagad mums katrs sīkums ar “VNĪ” jāsaskaņo. Ir jau viņi pretimnākoši, ar to viss kārtībā, taču pat par nokaltuša koka nozāģēšanu jāprasa atļauja, tas ir lieks posms. Un, jo vairāk starpnieku pa vidu, jo viss kļūst dārgāk un sarežģītāk,” spriež I. Ozoliņa.

Vēl viens remonts piedzīvots MMA laikā, kad saimniecības ēkai, kuru A. Upīts sauca par ābolu māju, atjaunoja fasādi un nomainīja jumtu, vecā šīfera vietā uzklājot videi draudzīgāko – bezazbesta.

2012.–2013. gadā ar KM atbalstu dzīvojamai ēkai veikta tehniskā apsekošana, kas atklāj, ka līdzīgi kā Jasmuižas baltā māja arī šī ēka visa brēc pēc remonta, uzsver MMA direktore R. Meinerte. “Ar jumtu viss ir kārtībā, bet ēkas pamati sāk iegrimt, plaisāt un dalīties.”

KM gan neko vairāk par naudu vecā žoga nomaiņai nesola.

Vispirms koncepcija, tad – finanses

“Pēc atjaunošanas brēc arī Rīgas pils kastelas (konvents. – I. P.) daļa, Lielā ģilde, Vāgnera nams,” norāda valsts sekretāre. Jasmuižas muzeja atjaunošanu viņa apspriedusi ar MMA direktori un vienojušās, ka jāizstrādā jauna koncepcija par ekspozīcijas funkcionalitāti apmeklētāju piesaistīšanai, kas palīdzētu meklēt finansējumu.

“Muzejam jāapzinās savi apmeklētāji, pašu piedāvājums un cik lielu daļu ienākumu tas piesaistīs. Jāskatās ne tikai uz kultūras, vēstures mantojumu un saturu, bet arī ekonomisko pusi. Kad koncepcija būs gatava, vēlreiz tiksimies un par to runāsim,” sola D. Vilsone. Par jaunas koncepcijas izveidi viņa iesaka domāt arī A. Upīša memoriālmājai, jo esošā ir krietni novecojusi.

Saraksts ar muzejiem, kam nepieciešama atjaunošana, neaprobežojas ar Jasmuižas un Skrīveru ēkām. MMA direktore piemin arī Ojāra Vācieša muzeja bēdīgā izskata ēku Rīgā, taču sarežģījumus radot dažādās īpašuma formas – namā ir arī divi privatizēti dzīvokļi, tāpēc pagaidām atliek tikai priecāties par nesen atjaunoto Jāņa Akuratera muzeju otrpus ielai. Kopš 1985. gada telpu remontu nav piedzīvojis Krišjāņa Barona muzejs Rīgā, kuram vienlaikus būtu jānomaina ekspozīcijas daļa. Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja restaurācija notiekot pa “lēno ceļu” ar Kultūrkapitāla fonda līdzekļiem, līdz šim izdevies savest kārtībā pusotru telpu, skaidro R. Meinerte.

Par jaunas koncepcijas izstrādi Raiņa muzejam “Jasmuiža” S. Kleinartei divreiz nebija jāsaka – pagājušajā ziemā tā bijusi gatava, šoruden vēl jāapspriež apvienības zinātniskās padomes sēdē. “Gribam parādīt dzejnieka jaunības gadu posmu daudz mūsdienīgākā versijā, lai jaunieši paskatās uz dzejnieku nevis kā vecu un nopietnu vīru ar bārdu, bet kā savu vienaudzi. Lai redz, ka Rainis un viņa māsas lasīja pasaules klasiķu darbus un tos apsprieda, abonēja tā laika presi. Jasmuiža jau tajā laikā bija kā gaiša kultūras saliņa, kurā caur Raiņa vēstulēm māsām, mājiniekiem ienāca arī Pēterburgas iespaidi,” jaunās ekspozīcijas ieceri izklāsta muzeja speciāliste.

Katram muzejam – individuālu pieeju

Latvija kaimiņvalstu vidū izceļas ar visbirokrātiskāko muzeju pārvaldības formu, atklājis pašas Kultūras ministrijas pasūtinātais pētījums. Kamēr mūsu valstī pēc 2009. gada krīzes muzeji no relatīvi brīvas saimniekošanas formas aģentūrām kļuva par tiešām pārvaldes institūcijām, kaimiņzemē Igaunijā izvēlējās citu ceļu – ievēlēja muzeju valdes, direktoriem terminētus darba līgumus, brīvāku finanšu modeli. Latvijas muzejiem savs maksas pakalpojumu cenrādis jāsaskaņo ar Ministru kabinetu, tas nozīmē, ka ministri spriež par tik valstiski nozīmīgu jautājumu kā biļešu cenas. Lietuvā un Igaunijā to nedara pat Kultūras ministrija. Noteikums, ka gada beigās iestādei jāveido nulles budžets un 31. decembrī kontiem jābūt tukšiem, neļauj tiem veidot uzkrājumus, kas palīdzētu veikt lielākus kapitālieguldījumus nākotnē. Muzeju pārvaldē nobriedusi situācija pēc nopietnas reformas, kas atbrīvotu muzejus no liekas birokrātijas un ļautu rīkoties ar saviem līdzekļiem.

Kā redzams no MMA Raiņa “Jasmuižas”, Andreja Upīša un citu muzeju pieredzes, arī apsaimniekošanas modelis ar starpposmu “VNĪ” ikdienas darbus neatvieglo, bet tieši otrādi – sarežģī. “Ja paši būtu saimnieki, cauro jumtu jau sen būtu saremontējuši,” spriež “Jasmuižas” muzeja speciāliste S. Kleinarte.

Valsts sekretāre D. Vilsone atzīst sistēmas problēmas, tāpēc kopā ar “VNĪ” un Finanšu ministriju meklējot pareizo mehānismu, kā to iedarbināt veiksmīgāk un efektīvāk. “Mēs par šo diskutējam jau ilgāku laiku,” viņa piebilst. “VNĪ” spēris soli nedaudz tālāk un sācis izstrādāt rīcības plānu, kā mainīt līdzšinējo apsaimniekošanas–lietošanas attiecību modeli, lai sadarbībā ar muzejiem katram lietotājam izstrādātu savu plānu, jo katra ēka un iestāde prasot individuālu pieeju.

UZZIŅA

Memoriālo muzeju apvienība

Memoriālo muzeju apvienība (MMA) darbību sāka 2009. gada 1. oktobrī, tā ir Kultūras ministrijas tiešās pārvaldes iestāde. MMA veido seši muzeji:

• Jāņa Akuratera muzejs,

• Krišjāņa Barona muzejs,

• Raiņa un Aspazijas muzejs (ar ekspozīciju un izstāžu vietām: Raiņa un Aspazijas māja Rīgā, Raiņa un Aspazijas vasarnīca Majoros, Raiņa muzejs “Jasmuiža”, Raiņa muzejs “Tadenava”),

• Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs,

• Andreja Upīša memoriālais muzejs (ar ekspozīciju un izstāžu vietām Rīgā un Skrīveros),

• Ojāra Vācieša muzejs.

Apmeklētāju skaits 2017. un 2018. gadā “Jasmuižā” – attiecīgi 3600 un 2300, “Tadenavā” – 2900 un 2200.

MMA gada budžets ir nedaudz vairāk par 800 tūkstošiem eiro, lielākā šīs summas daļa paredzēta darbinieku atalgojumam un muzeju ikdienas uzturēšanai – komunālajiem maksājumiem, apsardzei, nomas maksai.

Avots: www.memorialiemuzeji.lv, MMA direktores informācija.

Rakstā izmantota arī LSM.LV 13. maija raidījuma “Kultūras Rondo” informācija par Latvijas muzejos gaidāmajām pārmaiņām.

LA.lv
LA
LA.LV
Kultūra
Vārda un skaņas mijiedarbe dzejas un mūzikas vakarā koncertciklā “Iededz gaismu” Liepājā
2 dienas
LA
LA.LV
Kultūra
Operstudija “Figaro” aicina uz muzikāli izglītojošu izrādi bērniem
2 dienas
LA
LA.LV
Kultūra
VKKF izsludina konkursu muzikālā teātra iestudējumu radīšanai
2 dienas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

IP
Ilze Pētersone
Kultūra
Klīstošais holandietis atgriezies mājās. Saruna ar Egilu Siliņu
1 stunda
LL
LETA, LA.lv
Veselam
FOTO. Rīgu izskrien 1500 Ziemassvētku vecīši
28 minūtes
LA
LA.LV
Ekonomika
Šodien stājas spēkā jauns vilcienu kustības saraksts ar būtiskām izmaiņām visos maršrutos
5 stundas
KD
Krista Dzidzēviča
Kokteilis
Populārais amerikāņu šovs parodē Levitu
1 stunda
MZ
Monika Zīle
Latvijā
Monika Zīle: Toksiskā dārza augļi 1
5 stundas