Muzejiskā vērtība – Centrāltirgus 0
Ikdienas skrējienā iekļaujot Centrāltirgu, reti kuram izdodas pamanīt, kā tas palēnām mainās. Tādēļ AS “Rīgas Centrāltirgus” šopavasar talkā aicināja četrus jaunās paaudzes fotogrāfus, lai iemūžinātu acīm neredzamo mūžam darbīgajā Centrāltirgū. Neliela daļa no fotogrāfu veikuma līdz pat Jāņiem vērojama izstādē tirgus Sakņu paviljonā.
Kā atzīst paši fotogrāfi – tirgus ir vieta, kurā fotogrāfa objektīvam paveras daudz kas citu acīm slēpts. Jānis Saliņš caur pircēju portretiem tirgū meklējis tā dažādās sejas, radot dziļdomīgus un piesātinātus portretus. “Centrāltirgus ir kā aizliegtais auglis, kurā vienmēr gribējies iekosties, bet nekad nav atlicis laika to izdarīt. Tādēļ šajā projektā piedalījos ar patiesu interesi,” atzīst fotogrāfs. “Tirgus ir pilsēta pilsētā, kas neguļ 24 stundas diennaktī. No šeit redzētā un fiksētā varam kaut divas izstādes sarīkot un arī tad viss vēl nebūs pateikts,” tā J. Saliņš.
Savukārt Ansis Starks pievērsies Centrāltirgus paviljoniem. Nav daudz to pircēju, kuri ikdienā meklējot gaļu, zivis vai saknes savam galdam, paceltu acis augšup un pamanītu, cik fascinējoša ir savulaik cepelīnu novietošanai būvēto angāru arhitektūra. “Pirmās asociācijas ar vārdu “tirgus” – tā ir vieta, kur meklēt to, ko nevar atrast nekur citur un domāt, ka esi dabūjis labāko par zemāko cenu. Esmu no Rīgas, un Centrāltirgū pirmoreiz nokļuvu jau bērnībā. Atceros, kā tīšām uzrakstu МЯСО virs ieejas gaļas paviljonā lasīju kā MRCO un sajūsminājos par sarežģīto skaņu salikumu,” savu iepazīšanos ar tirgu raksturo Ansis Starks, kuram ikdienā tuvāka esot cilvēku fotografēšana tirgū.
Tikmēr Andrejs Strokins tirgū meklējis kontrastus, kuru šeit tiešām netrūkst. “Domājot par fotogrāfiju, Centrāltirgū mani visvairāk ieinteresē tirgotāju un pārdevēju iekārtotie tirdzniecības vietu interjeri. Fotogrāfijas izstādei tapa ar mobilo telefonu, akcentējot mirkļa fiksāciju, kas parāda Centrāltirgus vides kontrastus”, skaidro A. Strokins.
“Rīgas Centrāltirgus pamazām sāk saaugt ar kultūru un mākslu, kas ir mūžīgas vērtības”, izstādes atklāšanā uzsvēra AS “Rīgas Centrāltirgus” valdes priekšsēdētājs Anatolijs Abramovs. “Mēs nākam uz tirgu ik dienu un vairs nevaram nofiksēt, kas un kā mainās. To var izdarīt fotogrāfi, kuru darbi nu aplūkojami Sakņu paviljonā. Turklāt, pateicoties šim projektam, ir tapis fotoalbums par Centrāltirgu, ko varēsim dāvināt mūsu daudzajiem ciemiņiem,” tā A. Abramovs.
Ne gluži par mūžīgām, bet muzejiskām vērtībām saistībā ar Centrāltirgu runā projekta ceturtais dalībnieks fotogrāfs Māris Morkāns. Viņš veidojis reportāžu no tirgus “Meklējot savas receptes”. Katrs foto ir atsevišķs stāsts, kura tapšanai viņam visai ilgi nācies iekarot fotografējamo labvēlību. “Fotogrāfijas izdevušās diezgan drūmas, jo es negribēju neko izskaistināt. Gribēju, lai pārdzīvojumi, ko pieredzēju tirgū, mums visiem ļautu kļūt labākiem – lai brīdī, kad kaut ko pērkam, kaut ko atdodam, dominētu nevis vajadzība ēst, bet gan vajadzība baudīt kultūru. Šajā gadījumā ēdiena kultūru,” atklāj Māris Morkāns. Tirgū Māris fotografējis nedēļu un regulāri sastapies ar situāciju, kad, ieraugot fotoaparātu, cilvēki baidījušies no tā. “Iesākumā visi baidījās, taču tad es smaidīju, runājos, vaicāju – kāpēc baidāties? Visbiežākā atbilde bija – mani atlaidīs. Vaicāju, kādēļ atlaidīs un saņēmu atbildi: es nevēlos par to runāt. Tādēļ, ja cilvēks sacīja, ka nevēlas, lai fotogrāfija ar viņu tiktu izmantota izstādē, es to respektēju,” atklāj fotogrāfs.
Māris Morkāns arī uzskata, ka Centrāltirgus kā tāds jau kļuvis par muzeju, par ko liecina arī daudzo tirdzniecības vietu skaits. “Arī cilvēki, kuri šeit strādā, paši jau ir muzeja sastāvdaļa, jo starp produktiem, ko viņi pārdod, Latvijas preču ir mazāk kā senatnē. Tas nav labi vai slikti. Tas ir fakts. Cilvēki te iepērkas, vairāk patriotisku jūtu vadīti, vēloties iegādāties produktus, kas ražoti Latvijā, jo šeit pieejamais ir patiesi īsts,” savos novērojumos dalās fotomākslinieks.
Atzinīgi fotogrāfu veikumu novērtēja arī Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja Maira Dudareva, norādot: “Ja nav ko tirgot, varam Centrāltirgū atklāt daudzas lielas izstādes no saviem krājumiem. Fiksēt Centrāltirgus daudzveidību bija ļoti laba doma, jo regulāri sastopamies ar situācijām, kad nevaram piedāvāt kvalitatīvu Centrāltirgus foto.”
