Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
1. decembris, 2015
Drukāt

Latvijas Nacionālais mākslas muzejs gaida atslēgas. Ko sagaida kultūras cilvēki?

izmainas
VĒSTURISKI FAKTI

LNMM galvenā ēka ir pirmā īpaši muzeja vajadzībām celtā celtne Baltijā. Tā būvēta kā Rīgas pilsētas mākslas muzejs no 1903. līdz 1905. gadam pēc Vilhelma Neimaņa (1849 – 1919) projekta, viņš arī bija pirmais muzeja direktors.

Otrais direktors, ievērojamais latviešu gleznotājs Vilhelms Purvītis (1872 – 1945) iesāka mērķtiecīgu darbu pie nacionālās mākslas kolekcijas izveidošanas.

Nosaukums "Latvijas Nacionālais mākslas muzejs" tika iegūts 2005. gadā.

Līdz rekonstrukcijas sākšanai muzeja ēkā glabājās aptuveni 40 000 mākslas vienību.

No atvēršanas brīža 1905. gadā līdz slēgšanai 2013. gadā muzeju apmeklējuši vairāk nekā 10 miljoni skatītāju.

2011. gada janvārī tika parakstīts līgums par LNMM rekonstrukcijas, restaurācijas un jaunbūves būvprojekta izstrādi ar Lietuvas arhitektu biroju "Processoffice" (arhitekts Vitauts Biekšs).

Šodien Rīgas būvvalde novērtēs celtnieku veikumu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) restaurācijā un jaunbūvē un pieņems lēmumu, vai ēku var nodot ekspluatācijā. Pozitīva lēmuma gadījumā Rīgas domes Īpašuma departaments nodos nama atslēgas muzeja direktorei Mārai Lācei. Viņa teic, ka tas ir lietišķs process, bez īpaša svinīguma, kas sagaidāms 2016. gada 4. maijā, kad tiks pārgriezta sarkanā lente un muzejs vērs durvis apmeklētājiem.

Cik darāmā būs atlicis?

Muzeja nodošana ekspluatācijā vēl nenozīmē, ka būvnieki pilnībā aiziet no ēkas. Vienmēr paliek paveicamas lietas. Kā teic Māra Lāce, viņu uzmanīgu dara fakts, ka vēl nupat muzejā notikuši intensīvi darbi gan agra rīta, gan arī vēlās vakara stundās. Šobrīd direktori visvairāk nodarbina tas, kā vecā ēka ar jaunajiem apjomiem pakļausies muzeja vajadzībām, kā tiks darbinātas klimata sistēmas un visas komunikācijas. Nākamie četri mēneši paiešot, izveidojot ekspozīcijas, kas ir nopietns un darbietilpīgs process. Muzejniekiem laiks būs vajadzīgs, arī radot vidi, lai pirms mākslas baudīšanas apmeklētāji varētu ērti nopirkt biļeti, pakārt garderobē mēteli, nobaudīt kafiju un rast iespēju orientēties muzeja vidē, jo no loģistikas viedokļa ēka kļuvusi daudz sarežģītāka. Saskaņā ar arhitekta ieceri Esplanādes pusē jauno apakšzemes apjomu virspusē iezīmē betona klājums. Sabiedrībā jau izskanējušas bažas par tā slīdamību lietainā laikā un atkalā. Kā sacīja Rīgas domes Īpašuma departamenta sabiedrisko attiecību speciāliste Baiba Gailīte, šajā betonā iestrādāta īpaša viela, kas mazina slīdamību. Parka teritorija tiks nodota apsaimniekošanā “Rīgas mežiem”, kam būs jāgādā par šīs teritorijas drošumu gājējiem, tāpat kā to dara, rūpējoties par ietvēm un bruģi citviet pilsētā.

Majestātiskums iegūst vieglumu

Nevar nepamanīt, cik radikāli pārmainījusies muzeja apkārtējā vide un aura. Iepriekš bija sajūta, ka ēka, jā, varena un majestātiska, tomēr ar tādu kā smagumu bija nedaudz pieplakusi zemei. Tagad saskaņā ar lietuviešu arhitekta Vitauta Biekšas ieceri celtne ārēji vizuāli ieguvusi cēlumu, arī vieglumu. “Saprotu, to dod arī ēkas krāsojums, kas šobrīd ir ļoti viegls un dzidrs, taču Rīgas pilsētas un it īpaši K. Valdemāra ielas putekļos visai ātri kļūs arvien pelēkāks,” neslēpj Māra Lāce, “taču ir sajūta, ka pirms simt desmit gadiem celtā ēka ieguvusi jaunus vaibstus un ar savu ārējo izskatu iedevusi šai vietai jaunu identitāti.” Mākslas cienītāju aprindās dzirdēts, ka beidzot nams izskatās tā, kā piedienas Nacionālā mākslas muzeja ēkai.

Iekšpusē muzeja apmeklētāji sastapsies ar iepriekšējiem, taču pilnīgi restaurētiem muzeja vēsturiskajiem interjeriem divos vecās ēkas vestibilos, arī citās telpās atjaunoti vēsturisko interjeru atsevišķi elementi. Var teikt, ka vēsturiskās ēkas iekšējais veidols saglabājies līdzšinējā izskatā, tikai tas kļuvis tīrāks un svaigāks, un, kā smējušies restauratori, muzejā zeltījumu ir vairāk nekā šobrīd Rīgas pilī. Muzejā iespaids gana viegls, pietiekami cēls, savā vietā publikas iecienītās baltās marmora kāpnes. Vēsturiskajā ēkā ir ietverti arī jauni elementi, kuriem arhitekts piegājis kā atsevišķiem mākslas objektiem. Tā, piemēram, pašpietiekamas, savā ziņā pat “lecīgas” veidotas atsevišķas kāpnes, kas veco apjomu savieno ar jauno būvapjomu zem ­zemes.

Pretstatā vecās ēkas vēsturiskajai greznībai un eklektiskumam pazemes stāvā likts šodienas robustums, pat brutalitāte. Jaunajā apakšzemes apjomā dominē betons, kā arī ļoti daudz izmantots baltais tonis. Jaunais ienācis ar betona robustumu un balto krāsu, tā radot izteiktus kontrastus. “Zinu cilvēkus, kuriem šī pieeja patīk, un arī tādus, kuriem to ir grūti pieņemt,” neslēpj Māra Lāce. “Viedokļi būs ļoti dažādi tieši par saspēli starp veco, vēsturisko ēku un jauno apjomu.”

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+