Mobilā versija
+2.8°C
Anda, Andīna
Pirmdiena, 20. novembris, 2017
8. septembris, 2017
Drukāt

Latviešu strēlnieku komandiera etvija apceļo puspasauli (8)

FotoJet (75)

Kara muzeja rīcībā nonākusi unikāla sudraba etvija, kas 1916. gadā dāvināta leģendārajam latviešu strēlnieku komandierim pulkvedim Jukumam Vācietim (1873 – 1938). Vēsturisko relikviju vasaras beigās, uzturēdamies Latvijā, muzejam nodevis vēsturnieks Paulis Lazda, kurš to ieguvis no ASV dzīvojošā Jukuma Vācieša mazmazdēla Helmuta Zacingera.

“Tas ir gandrīz 50 gadu sens stāsts. Bet galvenais, ka nu šī lieta ir drošībā. Man bija bail, ka to pārdos kādā krāmu tirgū,” stāsta Lazdas kungs. Uz papirosu etvijas ir Jukuma Vācieša iniciāļu monogramma, bet iekšpusē iegravēts ar 1916. gada 9. septembri datēts veltījuma teksts: “Apakšpalkavniekam Vācietim 5. Zemgales bataljona komandierim 25 gadu dienesta jubilejas piemiņai no kapelmeistara un Zemgales muzikantu komandas”, kā arī nošu raksts dažām taktīm no kāda skaņdarba, jādomā apsveikuma marša. Pirms atgriezties Latvijā, priekšmets 20. gadsimta gaitā mērojis tālus ceļus. “Tas ceļojis no Rīgas uz Maskavu, tad no Maskavas uz Rīgu, tad no Rīgas uz Vāciju un no Vācijas uz Mineapolisu ASV, līdz beidzot mēs to sameklējām Arizonā, Amerikas dienvidos,” stāsta Lazda.

Kā zināms, dienestu Krievijas impērijas armijā Jaunmuižas kalpa dēls uzsāka 1891. gadā Rīgas unter­oficieru mācību bataljonā. 1915. gada novembrī jau līdz apakšpulkveža pakāpei tikušo Jukumu Vācieti iecēla par 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona komandieri un paaugstināja par pulkvedi. Pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā Vācietis piekrita idejai par Latvijas autonomiju “brīvā Krievijā”; 1917. gada rudenī līdz ar strēlnieku vienībām nonāca Krievijā, kur pēc lielinieku apvērsuma nostājās Ļeņina atbalstītāju pusē. 1918./1919. gadā viņš bija pirmais Padomju Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieks Krievijas Pilsoņu kara laikā. Paralēli tam Pētera Stučkas režīma periodā viņš bija Padomju Latvijas armijas virspavēlnieks. Saskaņā ar laikabiedru stāstiem, pēc Krievijas Pilsoņu kara beigām Vācietis vēlējies līdzīgi daudziem citiem latviešu strēlniekiem atgriezties Latvijā un pat uzrakstījis attiecīgu lūgumu, taču to nav apstiprinājusi tā laika Latvijas politiskā un militārā vadība, kas aizdomīgi izturējās pret tik augsta ranga sarkanās armijas komandiera ierašanos un, ņemot vērā Vācieša autoritāti strēlniekos un ambīcijas, uztvēra viņu kā sāncensi. Vēsturnieks Juris Ciganovs tomēr norāda, ka pastāv arī cita versija. Proti, Vācietis 1919. gadā apzināti “nodedzinājis visus tiltus” atpakaļ uz dzimteni, jo sapratis, ka pagātnes dēļ Latvijas Republikā netiks pieņemts, turklāt Latvijā viņš nevarēs ieņemt tādus amatus kā Padomju Krievijā. Kamēr viņa sieva, bagātas Rīgas vācbaltiešu ģimenes atvase Margarita Kergere kopā ar trim bērniem 20. gadu sākumā atgriezās no Krievijas Latvijā, pats pulkvedis aizsāka pasniedzēja karjeru sarkanās armijas Ģenerālštāba akadēmijā, uzrakstīja atmiņu grāmatu “Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme”. 1937. gada 29. novembrī staļiniskā Lielā terora laikā lekciju starpbrīdī viņš tika apcietināts, apsūdzēts dalībā “latviešu fašistiski teroristiskā spiegu organizācijā” un nākamā gada jūlijā Maskavas apgabala “Komunarkā” nošauts. Tikmēr viņa dzīvesbiedre un meitas 1939. gadā repatriējās uz Vāciju, kamēr dēls palika Latvijā (šī Jukuma Vācieša dzimtas līnija turpinās arī mūsdienās). Vācieša atraitne ar meitām pēc Otrā pasaules kara pārcēlās uz ASV, kur arī mirusi. Paulis Lazda stāsta, ka 20. gadsimta 70. gados viņam kopā ar vēsturnieku Uldi Ģērmani pēc ilgiem meklējumiem beidzot izdevās atrast Vācieša pēcnācējus ASV. Tas nav bijis viegls uzdevums, ņemot vērā meitu uzvārdu maiņu. Etvija muzejā pagaidām ir tikai deponēta, tas ir, nodota izstādīšanai, nevis dāvinājumā, tomēr Lazda šaubās, vai Vāciešu dzimtas mantinieki relikviju pārskatāmā nākotnē atprasīs, jo šie cilvēki esot pilnībā amerikanizējušies un Latvijas vēsture viņus maz interesējot. Savukārt Kara muzeja ļaudis atzīst, ka etvija ir ļoti vērtīgs ieguvums, turklāt tikai otrs šobrīd zināmais, ar Jukuma Vācieša personību tieši saistītais priekšmets. Ekspozīcijā jau apskatāms viņam 1918. gadā Maskavā kā sarkanās armijas Austrumu frontes virspavēlniekam dāvāts sudraba rakstāmpiederumu komplekts.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (8)

  1. Aivars - Piezīme pie komentāra Atbildēt

    Runa ir par Jukumu Vācieti, nevis par O. Vācieti, kas ir vienkārša drukas kļūda.

  2. V. Sprūde dzied slavas dziesmas lielinieku armijas balstam – O.Vācietim. Viņš taču ar lielinieku pusē karojošiem strēlniekiem iebruka arī Latvijā un 5 mēnešu lielinieku valdīšanas laikā kopā ar Stučku ir līdzatbildīgs par sarkano teroru Latvijā! Laikam jau arī tev, biedri V. Sprūde, komunistu idejas ir ļoti simpātiskas, ja raksti šādus rakstus un izmanto Latvijas presi boļševiku propagandai? Tā laikam ir tava “dāvana” demokrātiskās Latvijas simtgadei.

  3. Latviešu Sarkanie strēlnieki!!

    • Biedri Aivar, kurā vietā jūs tur redzat “slavas dziesmas”? Vācietis ir viens no pazīstamākajiem latviešu strēlnieku komandieriem, ievērojams lielinieku Krievijas mērogos. Tas arī viss. Varētu padomāt, ka bez viņa nebūtu 1919. gada un Stučkas. Starp citu, teroru viņam neviens nekad nav inkriminējis. Vācietis nebija čekists.

  4. “Ar Rīgas un Vidzemes krišanu vācu rokās strēlnieki sadalījās. Viena daļa strēlnieku pakāpeniski demobilizējās un palika dzimtenē, otra daļa pulkveža J. Vācieša vadībā aizgāja uz Krieviju, kur nonāca pilnīgā boļševiku kalpībā. Sākot ar oktobŗa revolūciju 1917. gadā, tā bija vienīgā disciplinētā daļa krievu armijā.”
    Ādolfs Klīve, “Brīvā Latvija”, Grāmatu Draugs (1969).

  5. Jukumu Vācieti Latvijā neielaida pulkvedis Balodis kopā ar Ulmani ,jo baidījās ,ka cilvēks ar tādu militāru pieredzi ,spējām un strēlnieku atbalstu, varētu uzrīkot Latvijā apvērsumu! Neviens tā laika Latvijas armijas vecākais virsnieks nekad nebija komandējis tik lielu karaspēku un veicis tāda apmēra militārās operācijas kādas bija veicis J.Vācietis. Un reti kuram no šiem Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem bija cara laika Ģenerālštāba akadēmijas izglītība! Viss augstākminētais ir tas kāpēc J.Vācietis kopā ar sievu un bērniem netika ielaists Latvijā! Konkurents nebija vajadzīgs .No viņa baidījās!
    Un vēl! Ja Jukums Vācietis būtu gribējis ,tad viņš šādu politisko apvērsumu būtu uzrīkojis lielinieku Krievijā ,kad strēlnieki 1918.gadā ,eseru dumpja laikā, atbrīvoja no cietuma Ļeņinu un visu viņa komunistu varzu! Pietika visu šo varzu pielikt pie sienas un Krievijai būtu bijusi pavisam cita vēsture!
    P.s. Jukums Vācietis bija viens no ļoti retajiem Sarkanās armijas ģenerāļiem,kurš nekad nav bijis lielinieku ( boļševiku) partijas biedrs!

    • Tas, ka Vācieti nelaida Latvijā bija tikai loģiski. Vācietis bija komandējis ne tikai Krievijas sarkano armiju, bet arī sarkano armiju Latvijā, kad tā iebruka. Atgādināt par sarkano teroru 1919.g.? Daudzi “sarkanie strēlnieki” dēļ tā ātri atstāja sarkano armiju un pārgāja otrā pusē, kādēļ tos nācās no Latvijas izvākt, citādi visi būtu dezertējuši. Vācietis nedezertēja. Viņš diemžēl bija latviešu tautas nodevējs. Nodevējus pēc kara neviens atpakaļ negaida. Niedra un Stučka arī Latvijā pēc kara nedzīvoja.

  6. Nolādētā varturu sērga pasaulē. Atbildēt

    uz apdāvināšanām nebija skubināmi ne “gaišie”, ne “tumšie” spēki.
    Slaktē tik nost – gan oficiāli, gan neoficiāli… Dievs debesīs sašķiros vajadzēja vai nē …
    Lielgabalu gaļai 2 izvēles: iesi slaktēt – pretinieks tevi noslaktēs, neiesi slaktēt – “savējie” tevi noslaktēs…
    Nolādētā varturu sērga pasaulē.

Draugiem Facebook Twitter Google+